Baltkrievijas opozicionārs: Spēka struktūrās notiek erozija, Lukašenko drīzumā aizies

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Eiropas Savienības nespēja vienoties par sankcijām pret Baltkrievijas režīma amatpersonām ir radījusi virkni jautājumu par to, kā 27 valstu blokam un dalībvalstīm atsevišķi turpmāk attiekties pret Baltkrieviju un tās vadītāju. Jo tā īsti nav skaidrs, kurš tad tas tagad ir? Līdz galam nav skaidras arī Baltkrievu opozīcijas turpmākās darbības, lai arī pēdējā laikā daži no opozicionāriem ļoti aktīvi tiekas ar Eiropas politiķiem, stāstot par situāciju valstī. Šajās dienās Rīgā viesojās arī viens no šī gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu amata potenciālajiem kandidātiem Valērijs Cepkalo, kurš vēlēšanām gan netika pielaists.

Intervija ar Valēriju Cepkalo
00:00 / 00:00
Lejuplādēt
Uģis Lībietis: Sāksim ar aktualitāti numur viens – šajās dienās Minskā it kā notikušo Aleksandra Lukašenko inaugurāciju. Kā jūs vērtētu notikušo, un kāpēc tā notika?

 

Valērijs Cepkalo: Manuprāt, Lukašenko lieliski apzinājās, ka gadījumā, ja viņš veiks inaugurāciju tā, kā to paredz konstitūcija – iepriekš izziņojot, pārraidot televīzijā un radio – tad tas viņam varētu beigties tāpat, kā tas beidzās Čaušesku. Proti, tauta būtu varējusi masveidā iziet ielās un neļautu viņa kortežai nokļūt vietā, kur viņš nodos zvērestu, vai arī jebkādā citā veidā bloķēt šī pasākuma norises vietu.

Lukašenko nevēlējās, lai atkārtotos situācija, kad viņš ieradās rūpnīcā MAZ un visi darbinieki sāka reizē kliegt "Ej prom!".

Nevarēja izslēgt arī scenāriju, ka pat viņa paša ieceltie parlamenta deputāti varētu sākt taisīt troksni. Tāpēc arī viss notika kuluāros.

Viņš izvēlējās bailīgāko scenāriju, uzaicinot tikai pašas tuvākās aprindas, pārbaudītas un ekonomiski no viņa atkarīgas personas. Tieši šādi viņš parādīja, ka viņš nav leģitīms prezidents, ka viņš nevar rēķināties pat ar savu tuvāko aprindu lojalitāti. Ja televīzijas pārraidē kāds no deputātiem atļautos iebilst, tas pilnībā pārvilktu krustu viņa valdīšanai.

Es domāju, ka reputācijas ziņā viņš ļoti pamatīgi zaudēja. Un, pirmkārt, viņš zaudēja reputāciju tiesībsargājošo iestāžu aprindās. Saprotiet, jebkurš diktators mīl masu pasākumus, un tā ir neatņemama diktatūras sastāvdaļa. Līdzko šāds totalitārs režīms aiziet pagrīdē, viņš pārstāj būt totalitārs. Tas kļūst par pagrīdi.

Un, man liekas, ka aizvakar notika ne tikai pilnīga Lukašenko deleģitimizācija sabiedrības acīs, bet arī spēka struktūrās.

Jo viņš nerīkojās kā līderis, kā vadonis, bet gan zemiski, gļēvi, slēpjoties. Bet viņi taču ir cīnījušies par viņu kā par diktatoru, kā viņu virspavēlnieku. Taču izrādās, ka viņš pat inaugurāciju nav spējīgs sarīkot tā, kā paredzēts mūsu likumos.

Eiropas Savienības reakcija uz notikumiem Baltkrievijā līdz šim tika saukta par diezgan smagnēju. Taču šoreiz atbilde bija diezgan ātra un ļoti skaidra, neatzīstot Lukašenko leģitimitāti. Kā jūs to vērtētu?

Šī bija ļoti saprotama reakcija, jo arī Lukašenko deva daudz saprotamāku signālu. Kad viņš paziņoja par to, ka par viņu ir nobalsojuši 80% vēlētāju, visi saprata, ka tā ir ārprātīga falsifikācija, taču nesaprata, kā uz to reaģēs vara, kā uz to reaģēs valsts aparāts, valdība, parlaments, sabiedrība. Tāpēc arī Eiropas Savienības valstis ieturēja pauzi. Jo, ja baltkrievu sabiedrība būtu pieņēmusi šo falsifikāciju, būt nopietni jādomā par to, kā attiecības veidot tālāk. Taču tagad Lukašenko pats ar šo inaugurāciju apstiprināja, ka ir neleģitīms. Kur bija diplomāti, ārvalstu viesi? Kaut vai Krievijas viesi? Prezidents ir publiska persona, un viņš nevar nodot zvērestu, slēpjoties no sabiedrības un publikas.

Baltkrievu opozicionārs Valērijs Cepkalo ar sievu
Baltkrievu opozicionārs Valērijs Cepkalo ar sievu

Inaugurācija ir tā ceremonija, kurā prezidents sabiedrībai apstiprina, ka viņš uz kaut kādu laiku šo sabiedrību aizstāvēs.

Un pat nevis visu sabiedrību kopumā, bet katru pilsoni šajā sabiedrībā. Taču šī izrādījās vēl lielāka fikcija nekā pašu prezidenta vēlēšanu fikcija.

Kā jūs vērtējat to, ka Eiropas Savienības valstīm šonedēļ tomēr neizdevās vienoties par sankcijām pret atsevišķām Baltkrievijas režīma amatpersonām?

Sankcijas ir ļoti sarežģīta lieta. Manuprāt, ekonomiskās sankcijas Lukašenko pret sevi ir ieviesis jau sen. Neviens saprātīgi domājošs cilvēks neinvestēs valstī, kurā banku jebkurā brīdī var atņemt valsts. Kur cilvēks, ja viņš nodarbojas ar politisko darbību, var tikt ieslodzīts uz diezgan ilgu laiku vai arī viņa darbinieki var tikt aizturēti un paņemti par ķīlniekiem. Individuālās sankcijas nenoliedzami ir nepieciešamas pret cilvēkiem, kuri atbild par falsifikāciju, cilvēku piekaušanu vai spīdzināšanu. Taču jautājums ir par taktiku, un es to esmu apspriedis gan ar Latvijas ārlietu ministru, gan Vācijas Ārlietu ministriju un parlamentu.

Ieviestas sankcijas jau ir fakts, un cilvēku šīs sankcijas jau ierobežo. Tāpēc tas nevar būt saraksts ar tūkstošiem vārdu. Tam ir jābūt desmit vai 20 cilvēku sarakstam, kurš ir jāpapildina katru nedēļu. Tad šajā sarakstā iekļautie sapratīs, ka viņi jau ir iespiesti spīlēs, ka viņi nevar ceļot uz Eiropas Savienību, nevar norēķināties ar savu karti un tā tālāk. Bet pārējie cilvēki sapratīs, kurš būs nākamais šajā notikumu ķēdītē un sāks domāt, kā rīkoties, lai šādā sarakstā nenonāktu.

Es gribētu nedaudz atgriezties pagātnē. Jūs bijāt viens no pirmajiem, kurš izlēma stāties pretī Lukašenko. Kāpēc jūs toreiz pieņēmāt šādu lēmumu?

Es diezgan ilgi esmu sekojis tam, kā ir attīstījusies Baltkrievija, un esmu salīdzinājis mūsu valsts attīstību ar citām valstīm gan mums kaimiņos, gan tālu ārzemēs. Es par ekonomikas modernizāciju sāku interesēties pirms gadiem 25 vai pat 30, un man vienmēr bija interesanti, kāpēc citas valstis ir spējušas sasniegt izcilus panākumus? Piemēram, Taivāna, Honkonga, Singapūra, Japāna vai pat Ķīna. Un es redzēju, ka Baltkrievija iet pilnīgi pretējā virzienā. Man bija tikai viens uzdevums – parādīt baltkrievu sabiedrībai, ka mums var būt cita valsts, mēs varam veikt veiksmīgu modernizāciju un ekonomiskās reformas visās sfērās, ieskaitot valsts pārvaldi. Un man bija, ar ko pamatot šādus mērķus, jo 2005. gadā es ierosināju augsto tehnoloģiju parka izveidi un 11 gadu laikā informācijas tehnoloģiju produktu eksports sasniedza miljardu dolāru. Mēs bijām nodemonstrējuši gan baltkrievu sabiedrībai, gan visai pasaulei, ka varam būt radoši, uzņēmīgi un gudri un varam nopelnīt reizes piecas vairāk, nekā strādājot valsts uzņēmumos.

Es sapratu, ka vēlēšanas tiks viltotas un lieliski apzinājos, kādā kampaņā es iesaistos.

Bet es gribēju panākt revolūciju baltkrievu domāšanā. Un es esmu pārliecināts, ka mums tas izdevās.

Bet jūs savulaik arī strādājāt ar šo režīmu un zināt to no iekšpuses. Kā pašlaik joprojām trūkst, lai notiktu vēl lielākas pārmaiņas?

Jā, jums taisnība. Es strādāju tajos apstākļos, ko tobrīd pieņēma lielākā daļa baltkrievu sabiedrības. Nebija iespējams Baltkrievijā kaut ko izveidot, ja tu nemeklēji veidus, kā strādāt ar režīmu. Es nebūtu izveidojis tehnoloģiju parku, es nebūtu radījis nozari, bet tikai varētu rādīt uz citām valstīm un teikt: "Kāpēc viņi var, bet mēs nevaram?" To pašu var teikt arī par Lukašenko, kurš savulaik atspoguļoja sabiedrības attieksmi. Tā bija 90. gadu sākuma agrāri industriālā sabiedrība, kurai bija ļoti vāji attīstīta tiesiskā struktūra. Nebija arī tirgus ekonomikas.

Ziniet, tas ir kā paņemt automašīnu – "Moskvič 412". Pirms 30 gadiem bija tāda laba mašīna un cilvēki stāvēja pēc tās rindā. Bet kas tolaik bija automašīna? Tas bija instruments, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B, un vēlams, lai tā ceļā nesalūst. Tieši tādas bija cilvēku prasības pret automašīnu. Taču tagad laiks ir mainījies. Tagad gan "moskvičs" vai jebkura mašīna, kas, ar Dievu uz pusēm, nogādā tevi no punkta A uz punktu B, nevienam nav vajadzīga. Cilvēki tagad vēlas ērtības.

Tieši tāpat tiek uztverts valsts līderis. Lukašenko, iespējams, ir tāds pats kā 1993. gadā. Tāds pats "Moskvičs 412".

Taču sabiedrība ir mainījusies un vēlas normālas, mūsdienīgas automašīnas, cilvēki grib būt brīvi, grib izjust cieņpilnu attieksmi, viņi vēlas atpūsties, un tas ir pilnīgi dabiski. Sabiedrība ir kļuvusi cita! Bet objekts, uz kuru mēs skatāmies – joprojām ir 412. "moskvičs".

Ir kaut kāda vēstures lappuse, kura ir jāpāršķir. Ja Lukašenko būtu aizgājis pirms gadiem pieciem vai desmit, viņu tagad pieminētu pat ar ļoti labu vārdu. Taču tagad viņš ir pilnībā iznīcinājis visu to, ko bija sasniedzis visu šo gadu laikā. Neviens cilvēks nepieņems tādas pašas vadības metodes, kā pirms 26 vai 27 gadiem.

Bet, ja mēs runājam par tiem cilvēkiem, kuri strādā valsts iestādēs ministrijās. Tiek uzskatīts, ka Lukašenko režīms būs stabils tik ilgi, cik būs lojāli šie cilvēki, īpaši spēka struktūrās. Vai jūs redzat iespējamās pārmaiņas arī šajā jomā?

Es par to esmu absolūti pārliecināts! Absolūti! Pašlaik lojalitāte vairs nav bezierunu pavēļu izpildīšana. Lojalitāte pašlaik ir vienkārši ierēdņu negatavība nolikt savu apliecību uz galda vai uzrakstīt iesniegumu par atkāpšanos. Pagaidām šādas gatavības nav.

Taču tagad ir jārunā par mehānismiem, kas palīdzēs nodrošināt šo varas transfēru.

Kam būtu jānāk Lukašenko vietā? Pēc konstitūcijas tas ir Ministru kabinets, kurš ir oficiālais varas turētājs pēc tam, kad Lukašenko ir zaudējis leģitimitāti.

Tieši Ministru kabinetam ir jārīko jaunas prezidenta vēlēšanas – Finanšu ministrijai ir jāizdala nauda, Ārlietu ministrijai ir jāielūdz starptautiskie novērotāji, informācijas ministrijai ir jāizsniedz akreditācija ārvalstu žurnālistiem un tā tālāk.

Visai baltkrievu tautai ir vienprātība par divām prasībām – ir jāatbrīvo visi politieslodzītie, un tas, kurš atrodas pie varas, nedrīkst izmantot administratīvos resursus savā labā.

Ja mēs runājam par Koordinācijas padomi, tad tai ir jābūt, bet ne tādā formātā, kāds bija dažas dienas pēc vēlēšanām. Tai ir jābūt uzraugošai sabiedriskai organizācijai, kurai jārūpējas par vēlēšanu caurskatāmību. Tur būtu jāiekļauj visu politisko partiju pārstāvji, visu reģistrēto kandidātu štābu pārstāvji. Šai padomei būtu jāakreditē un jānosūta neatkarīgie novērotāji. Bet pašu vēlēšanu procesu var īstenot tikai valdība. Tikai tā mēs varēsim nodrošināt varas transfēru no Lukašenko uz jauno prezidentu. Es pašlaik neredzu nevienu citu mehānismu, kā šī varas nodošana varētu notikt.

Taču es atkārtošu, ka sākumā ir nepieciešams sākt normālu politisko dialogu, kurš Baltkrievijā nav iespējams, kamēr cietumi ir pārpildīti ar politieslodzītajiem.

Cik ilgi, jūsuprāt, turpināsies šis pārmaiņu process?

Tas nebūs viegls process, un tas var prasīt vairākus mēnešus. Pēc tam konstitūcijā ir paredzēts, ka jaunu vēlēšanu sarīkošana aizņem piecus mēnešus. Tāpēc jauna prezidenta parādīšanos nevajadzētu gaidīt agrāk kā pēc pusgada. Tas ir ar priekšnoteikumu, ka Lukašenko tuvākajā laikā aizies.

Viņš aizies! Bez šaubām – viņš aizies! Nav pasaulē tāda precedenta, kad cilvēks varētu veiksmīgi vadīt viņu ienīstošu tautu. Nav tādu piemēru!

Sāksies viņa sistēmas erozija, būs vairāki veidi, kā viņam liks aiziet, un varbūt mēs dažus no šiem līdzekļiem pat līdz galam nesaprotam. Notiks erozija spēka struktūrās, un mēs jau to redzam.

Bet pašlaik – būs vajadzīga pacietība un katram būs jādara tas, ko viņš uzskata par vajadzīgu savā vietā. Katrs līderis savā vietā. Pašreizējiem Baltkrievijas protestiem nav viena līdera, jo pret Lukašenko režīmu ir nostājusies baltkrievu tauta, baltkrievu nācija. Kad katrs sniedz savu mazo ieguldījumu kopējā lietā, tas ir neliels ieguldījums Baltkrievijas demokratizācijā.

Lukašenko varēja mēģināt izdzēst baltkrievu pilsoniskās sabiedrības vārdus, viņš varēja iesēdināt cietumā vai izraidīt no valsts iespējamos līderus, bet viņš neko nevar izdarīt ar baltkrievu tautu, kas pati tagad ir kļuvusi par līderi un kas – neapšaubāmi – uzvarēs.

Latvijas Televīzijas intervija ar Valēriju Cepkalo:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti