Kā vērtēt to, kas pašlaik notiek Ukrainā un to faktu, ka Baltkrievija arī ir uzskatāma par šīs militārās operācijas līdzdalībnieci?
Šeit ir jāmin vairāki aspekti. Pirmkārt, Krievija uzsāka karu. Ja mēs izvērtēsim starptautiskus dokumentus, kuros ir skaidrots bruņotas agresijas jēdziens, tad mēs redzēsim, ka pašlaik notiekošais tam pilnībā atbilst. Krievija pirmā veica triecienu pa Ukrainas teritoriju. Mēs pašlaik vēl nevaram izvērtēt šo militāro darbību patiesos apmērus un kādi ir patiesie šīs Krievijas intervences mērķi. Vai viņi vēlas pavirzīt tālāk šo okupēto republiku robežas? Varbūt viņi vēlas atrisināt jautājumu par Krimas ūdensapgādes problēmām, lai veicinātu okupētajās teritorijās dzīvotspēju? Varbūt tas ir visaptverošs iebrukums ar mērķi sagrābt lielākās pilsētas? Varbūt šīs bombardēšanas ir tikai taktisks aizsegs tam, kas notiek austrumu daļā? Ļoti daudz kas vēl nav skaidrs.
Bet, ja mēs runājam par Baltkrieviju, atkal jāsaka, – izvērtējot starptautiskās tiesības, tad citas valsts teritorijas izmantošana agresijas veikšanai pret trešo valsti arī ir uzskatāma par militāru agresiju.
Baltkrievija nodrošināja savu teritoriju uzbrukumu veikšanai, tie tika veikti no baltkrievu bāzēm, kur tika izvietoti krievu spēki. Tātad tā bija baltkrievu infrastruktūra, un viss notika ar baltkrievu bruņotās pavēlniecības atļauju. Faktiski viņi šķērsoja Baltkrievijas robežu ar baltkrievu robežsargu atļauju, jo neviens taču uz viņiem nešāva. Tas nozīmē, ka Baltkrievija de iure un de facto ir šī konflikta dalībniece. Un šeit pat nav tik svarīgi, vai šajos uzbrukumos fiziski piedalās baltkrievu bruņotie spēki. Pati palīdzības sniegšana Krievijai intervences veikšanai padara Baltkrieviju par līdzdalībnieci.
Lukašenko ir paziņojis, ka notiekošajā ir vainojams Zelenskis un Ukrainas vadība, jo viņi par šo specoperāciju esot zinājuši un nav darījuši neko, lai to novērstu. Vai tas viņa vainu nepalielina un vispār – kā šāds paziņojums vērtējams?
Šis ir tipisks piemērs tam, ka agresors uzveļ upurim vainu par agresijas izprovocēšanu. Gluži kā varmāka apgalvo, ka upuris ir bijis nepiemēroti saģērbies un izprovocēja vardarbību. Pašam jau it kā ir kauns atzīt, ka tieši tu esi bijis tas uzbrucējs, tāpēc ir jāapsūdz otra puse. Acīmredzami – ne jau Ukraina uzbruka, ne jau Ukraina bombardēja un ne jau ukraiņu raķetes krita Krievijas pilsētās. Viss bija tieši pretēji.
Šajā situācijā daudziem ir radies jautājums, vai nebūtu nepieciešams veikt izmaiņas šajā nedēļas nogalē gaidāmā referenduma norisē? Pats Lukašenko ir paziņojis, ka referendums notiks. Kā uz šo referendumu vispār var skatīties pašreizējos apstākļos?
Pašlaik Baltkrievija darbojas kā militārās intervences satelītvalsts. Gandrīz kā Rumānija Otrajā pasaules karā. De facto šim referendumam nav nekādas nozīmes. Baltkrievijā pašlaik darbojas kaut kas līdzīgs Višī režīmam okupētajā Francijā. Visam, kas tiek darīts, nav nekādas saistības ar politisko realitāti. Visu nosaka pašlaik notiekošais karš, jo šis referendums neizlems neko, kas ir saistīts ar Baltkrievijas nākotni vai tagadni. Piemēram, demokrātiskie spēki joprojām domā, ko darīt – saglabāt aicinājumu iet uz iecirkņiem vai nesaglabāt? Ja saglabāt, tad kāpēc? Daudziem tas ir ļoti nopietns jautājums, jo kāda šim referendumam vispār ir jēga?
Ja jūs jautājat man, tad šim referendumam nekādas politiskas nozīmes vairs nav.
Laikā, kad šis balsojums tika plānots, pašreizējās varas mērķi bija ļoti tālejoši. Kā to visu varēja vērtēt pirms kara sākuma, un kādas pārmaiņas Baltkrievijā vispār tika plānotas?
Līdz viss radikāli pārmainījās, referendums bija ieplānots ar mērķi atrisināt vairākus uzdevumus. Pirmkārt, pēc 2020. gada zaudējuma vēlēšanās bija nepieciešams leģitimizēt pašu režīmu, kurš tā arī nav īsti spējis atkopties. Tāpēc bija nepieciešams iegūt kaut kādu leģitimitāti, lai atgrieztos pie kaut kādas normalitātes Baltkrievijā. Otrkārt, uz šāda referenduma rīkošanu uzstāja Krievija, kura faktiski pieprasīja prezidenta pilnvaru samazināšanu un parlamenta pilnvaru palielināšanu. Šis referendums varai bija nepieciešams, lai parādītu savai elitei, ka viņiem ir varas tranzīta plāns. Ja nu gadījumā kaut kas notiktu ar Lukašenko, sistēma saglabātos un režīmu atbalstošajām elitēm nekas nedraudētu. Tieši tam arī tika izstrādātas šīs izmaiņas konstitūcijā. Taču kopumā šis referendums varai šos uzdevumus atrisinātu tikai daļēji, jo sabiedrība pret šo referendumu izturas ārkārtīgi skeptiski, neuzskatot to par pietiekami likumīgu. Arī konstitucionālās reformas kā tādas tika uztvertas bez īpaša entuziasma, jo neviens šādām reformām netic. Tāpēc arī lielas nozīmes nav.
Jūs jau minējāt, ka demokrātiskie spēki pašlaik spriež par to, kā īsti uz notiekošo un šo referendumu reaģēt. Kā mēs vispār varam vērtēt pašreizējās opozīcijas spēku darbības, un kas vispār būtu jādara?
Ir jāsaprot, ka Baltkrievijas opozīcijas spēki savās darbībās un spējās ietekmēt situāciju ir ārkārtīgi ierobežoti. Visi aktīvie centri, kuros ieklausās cilvēki, visi līderi ir izspiesti uz ārvalstīm. Un viņi nevar īsti ietekmēt cilvēku mobilizāciju Baltkrievijas iekšienē. Baltkrievijā, protams, ir atsevišķas struktūras, taču tās ir decentralizētas un nav apvienotas vienotā tīklā vai kustībā. Tāpēc tās nevar spēlēt aktīvu lomu. Pēc kara sākuma mēs pat īsti nespējam novērtēt to, kas notiek Baltkrievijas iekšienē, jo karš tomēr ir ārkārtīgi svarīgs notikums, kurš ļoti pamatīgi ietekmē cilvēkus un viņu domāšanu, izvērtējot dažādus riskus. Līdz tam mēs, varētu teikt, esam politiskas demobilizācijas apstākļos. Proti, arvien mazāk cilvēku izrādīja politisko aktivitāti un atbalstīja demokrātiskos spēkus. Pakāpeniski palielinās to cilvēku skaits, kuri ir neizlēmīgi – viņi nav ne par Lukašenko, ne par opozīciju. Un tas nāca par labu Baltkrievijas politiskajam režīmam.
Šādos apstākļos nemaz daudz nevar izdarīt, taču var izmantot to morālo autoritāti, kas pašlaik joprojām ir demokrātiskajiem spēkiem, lai aicinātu iedzīvotājus neatbalstīt šīs militārās darbības Ukrainā.
Proti, priekšplānā ir jānonāk pretkara retorikai. Ir jāaicina jebkādā formā nesadarboties ar jebko, kas kaut vai attālināti ir saistīts ar militāro darbību. Ja jūs remontējat ceļu, pa kuru brauc tanki, neremontējiet to vai izliekaties, ka remontējat. Nesadarbojieties! Ja jūs dienat armijā, izmantojiet iespēju, lai bēgtu. Ja armijā dienē jūsu bērni, centieties panākt, lai viņi noliek ieročus. Ir pilnībā jāpārtrauc jebkāda sadarbība ar militārās drošības sfēru. Plus ir jāmobilizē pilsoniskās sabiedrības un ārvalstīs dzīvojošās diasporas resursi, jo mēs varam saskarties ar masveida bēgļu situāciju. Tas var attiekties gan uz Ukrainā dzīvojošajiem baltkrieviem, gan uz ukraiņiem, kuri var bēgt un kuriem būs nepieciešama palīdzība. Ir nepieciešams domāt par līdzekļu vākšanu, par humāno palīdzību, par informatīvo atbalstu. Tā visa ir daļa no cīņas par cilvēku prātiem, un tā skar pilnīgi visus. Tāpēc tas arī ir pirmais, kas mums pašlaik būtu jādara.
KONTEKSTS:
Šonedēļ gaidāms referendumu Baltkrievijā par izmaiņām konstitūcijā. Par nopietnāko izmaiņu var uzskatīt oficiālu pilnvaru piešķiršanu savulaik Aleksandra Lukašenko izveidotajai Visas Baltkrievijas tautas sapulcei. Teorētiski tas ļautu Lukašenko būt vienlaikus gan šīs jaunās sapulces vadītājam, gan prezidentam, pēc savu pilnvaru beigām saglabājot kontroli pār valsti.
Referendumā vēlētājiem būs jāatbild uz jautājumu: “Vai jūs atbalstāt grozījumus un papildinājumus Baltkrievijas Republikas konstitūcijā?” Iepriekš publicētais jaunās Baltkrievijas konstitūcijas projekts formāli paredz ierobežot Baltkrievijas prezidenta pilnvaras. Piemēram, konstitūcijas projektā rakstīts, ka prezidenta amatu varēs ieņemt ne vairāk kā divus piecu gadu termiņus. Šis noteikums gan attieksies uz nākamajiem prezidentiem, nevis Lukašenko. Baltkrievijas konstitūcijā savulaik jau bija šāds punkts, bet 2004. gadā pats Lukašenko ar referenduma palīdzību panāca tā atcelšanu, lai varētu palikt pie varas.
Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska noraida Lukašenko izsludināto referendumu, viņa pieprasa sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas.
