ĪSUMĀ:
- Norisināsies Baidena un Putina tikšanās, ko esošajā situācijā daudzi sauc par vēsturisku, bet uz lielu izrāvienu necer.
- Tikšanās ir vairāk nepieciešama Džo Baidenam, jo viņam ir svarīgi jautājumi risināmi.
- Eksperts: Krievijā vizīti pasniegs kā Putina nozīmīguma pierādījumu.
- Ekonomists uztraucas, ka cilvēktiesību un Ukrainas jautājumi paliks novārtā.
- Pētnieks norāda, ka par Ukrainas pievienošanos NATO pat nav vērts runāt.
- Malveinijs: Baidenam jāparāda, ka pret Krieviju ir nostājusies visa Rietumu pasaule, kā arī tas, kādas būs iespējamās sekas.
Tradicionāli Amerikas Savienoto Valstu prezidenta pirmajam ārvalstu ceļojumam tiek pievērsta ļoti pastiprināta uzmanība. Džo Baidena gandrīz nedēļu garais brauciens uz Eiropu nav izņēmums, jo pēc četriem visai neprognozējamiem ASV prezidenta Donalda Trampa prezidentūras „amerikāņu kalniņiem” ārpolitikā Baidena uzdevums bija izrādīt solidaritāti tuvākajiem sabiedrotajiem – G7 grupai, NATO aliansei, kā arī Eiropas Savienībai. Taču, visticamāk, ka visas minētās tikšanās ar Rietumu pasaules līderiem bija tikai sagatavošanās sarunām ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu.
Nevienam nav noslēpums, ka abu valstu attiecības pēdējā laikā ir sasniegušas zemāko līmeni daudzu gadu laikā. To atzīst gan Putins, gan pats Baidens, kurš pat nav kautrējies Putinu atklāti nosaukt par slepkavu. Netrūkst arī apsūdzību par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās, kiberuzbrukumiem, kurus visus Putins gan nosaucis par izdomājumiem bez konkrētiem pierādījumiem. Iespējams, ka tieši šādas visai saspīlētās gaisotnes dēļ liela daļa mediju un komentētāju šo konkurējošo politisko smagsvaru tikšanos jau nosaukusi par vēsturisku.
Var diezgan droši apgalvot, ka šī tikšanās ir vairāk nepieciešama Džo Baidenam. Gan iekšpolitiski, gan tāpēc, lai parādītu pārējai pasaulei, ka Amerika tiešām ir atgriezusies uz globālās skatuves. Pēdējo gadu notikumi ir pierādījuši, ka par spīti domstarpībām Krievijai un ASV būs jāsadarbojas. Tās arī var sadarboties, piemēram, jautājumos par Irānas kodolvienošanos. Aktuāls ir jautājums arī par bruņošanās cīņu, sadarbību cīņā pret Covid-19 pandēmiju, kā arī sadarbību klimata pārmaiņu apkarošanā. Visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi Baidena politiskajā dienaskārtībā.
Taču, kā norādīja Krievijas politiskās apvienības „Demokrātiskā izvēle” pārstāvis Igors Drandins, Krievijā šī vizīte tiks pasniegta atšķirīgi no rietumvalstīm.
"Šī tikšanās Putinam, nenoliedzami, ir izdevīga. Krievijas propaganda to izmantos Putina tēla spodrināšanai.
Tiks stāstīts: skatieties, starptautiski nozīmīgi jautājumi tiek apspriesti ar Putinu, jo viņš ir atslēgas spēlētājs, bez kura mēs nevaram risināt visai planētai Zeme svarīgus jautājumus.
Tieši tā tas tiks pasniegts masu saziņas līdzekļos, un Putins no tā diemžēl gūs savu labumu. Nekādi reāli lēmumi šo sarunu laikā pieņemti netiks, jo Baidens pašlaik uzvedas tā, ka cerību par spiediena pastiprināšanos pret Krieviju nav. Visticamāk, Baidens vēlas ar Putinu vienoties par tādu kā nosacītu pamieru vai dialogu, un šāda ne visai saprotama situācija – ne īsti draugi, ne ienaidnieki – saglabāsies kādus divus trīs nākamos gadus," stāstīja Drandins.
Arī krievu ekonomists Sergejs Aleksašenko uzskata, ka par strauju saspīlējuma mazināšanos nevajadzētu runāt. Taču abu prezidentu tikšanās nozīmē to, ka sadarbības iespējas gan viena, gan otra puse tomēr saredz. Džo Baidens gan ir solījis īpaši aktualizēt cilvēktiesību ievērošanas jautājumus un vēršanos pret tādiem opozīcijas aktīvistiem kā Aleksejs Navaļnijs. Aleksašenko gan bažījas, ka pragmatisku sadarbības apsvērumu dēļ cilvēktiesības, kā arī situācija Ukrainā var tikt atstumtas otrajā plānā.
"ASV administrācija visu laiku uzsver, ka nav runa par vēl vienu attiecību pārstartēšanu, jo tas ir kas cits – mēs veidojam pragmatiskas attiecības. Taču pirms kāda laika prezidents Baidens jau nodemonstrēja, ka viņš vēlas piedāvāt Putinam darījumu: mēs tevi nesodīsim ne par ko, ko tu izdarīji pagātnē, bet tu man apsoli, ka vairāk tā nedarīsi, un mēs ar tevi konstruktīvi sadarbosimies tajos jautājumos, kuros mēs to varam. Tāpat centīsimies sarunāt, lai mūsu aukstais hibrīdkarš nepārvēršas karstajā hibrīdkarā.
Manuprāt, tas pilnībā atbilst ASV pragmatiskajām interesēm, taču šajā sarakstā līdz ar to neiekļūst jautājumi par cilvēktiesībām Krievijā un politieslodzīto vajāšanu, un, iespējams, arī jautājums par konfliktu Ukrainas austrumu daļā.
Jā, šis jautājums tiks aizskarts garāmejot, taču abu pušu atšķirības šajā jautājumā ir tik milzīgas, ka kompromiss diez vai ir iespējams un puses arī nezina, kur to meklēt," stāstīja Aleksašenko.
Vairākas nedēļas pirms Baidena un Putina tikšanās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ļoti aktīvi centās pievērst ASV prezidenta administrācijas uzmanību, sākotnēji protestējot pret sankciju atcelšanu pret "Nord Stream 2" gāzesvada būvniekiem, vēlāk cenšoties atkal aktualizēt jautājumu par nepieciešamību uzņemt Ukrainu NATO, jo tas esot vienīgais veids, kā izbeigt konfliktu Ukrainas austrumos. Atsevišķi kritiķi jau ir izteikušies, ka Savienotās Valstis kārtējo reizi varētu būt ziedojušas Ukrainu, lai uzlabotu attiecības ar Krieviju. Savukārt Amerikas Universitātes profesors Pīters Kuzniks ir pārliecināts, ka par Ukrainas pievienošanos NATO pat nav vērts runāt.
"Ukrainas jautājums ir lemts neveiksmei. Zelenskis pēdējo nedēļu laikā aktīvi ir runājis par to, ka Ukraina vēlas pievienoties NATO. Mēs zinām, kas notika pēdējo reizi, kad šis jautājums tika aktualizēts. 2008. gadā Džordžs Bušs jaunākais izteicās, ka vēloties paplašināt NATO, iekļaujot Ukrainu un Gruziju. Pašreizējais Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors un toreiz ASV vēstnieks Krievijā Bils Bērnss nosūtīja slepenu vēstījumu Vašingtonai: "Nē nozīmē nē!"
Ukrainas pievienošanās NATO ir Krievijas sarkanā līnija, kuru nedrīkst pārkāpt. Un situācija nav mainījusies arī tagad," norādīja Kuzniks.
Taču, visticamāk, ka pilnīgi tukšā Ukraina nepaliks. Gan G7, gan NATO un Eiropas Savienības samitu laikā apspriestais liek domāt, ka Ukraina netiks pamesta novārtā un Krievijas rīcība, pārkāpjot dažādas starptautiskās normas, īsti netiks paciesta. Kā uzskata bijušais ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas vadītājs Miks Malveinijs, Baidenam ir skaidri jāparāda Putinam, ka patiesībā šajās sarunās piedalās ne tikai viņš viens pats.
"Ja no G7 tikšanās iznāca kaut kas labs, tad tas ir šis demokrātisko Rietumu pretnostatījums autokrātiskajiem režīmiem. Baidens gan pašlaik atrodas visai neapskaužamā situācijā – ja viņš sāks spiest uz Krieviju, kurā virzienā viņš Krieviju virzīs? Ķīnas virzienā. Ir jāspēj nodemonstrēt, ka šajās sarunās tiek pretnostatīta pasaule pret Krieviju un pret Ķīnu. Es nedomāju, ka ir vērts skaidrot Putinam, kā viņa darbības ietekmē amerikāņus, jo, manuprāt, tas viņu īpaši neinteresē. Viņu interesē, kā viņa darbības ietekmēs viņa paša valsti.
Ja Džo Baidens būs spējīgs nosūtīt šo vēstījumu, ka pašlaik pret Krieviju ir nostājusies visa Rietumu pasaule un kādas būs iespējamās sekas, tad šī tikšanās var būt ļoti produktīva," norādīja Malveinijs.
Tikmēr ietekmīgā domnīca "Atlantic Council" aicina pievērst uzmanību kādam vēsturiskam notikumam. Proti, tieši pirms 60. gadiem, 1961. gada 4. jūnijā, notika arī vēsturiskā, tobrīd nesen amatā ievēlētā ASV prezidenta Džona Ficdžeralda Kenedija tikšanās ar pieredzējušo PSRS līderi Ņikitu Hruščovu. Šī tikšanās tiek raksturota kā pārāk pārliecinātā, nepietiekami sagatavotā un mazpieredzējušā Kenedija sakāve ideoloģiski pārliecinātā Hruščova priekšā, kuram pēc Vīnes sarunām esot radies priekšstats par Kenediju kā par vāju un neizlēmīgu līderi. Atšķirībā no Kenedija, kuram, tiekoties ar Hruščovu bija vien 44 gadi, Baidens, kā viņš pats ir izteicies, šo tikšanos vien ir gaidījis 50 gadus.
