“Pa nakti turpinās aviācijas triecieni, artilērijas apšaudes. Principā viss kā vienmēr. Īpašu izmaiņu nav,” aktuālo situāciju “Azovstaļ” rūpnīcā raksturoja Svjatoslavs Palamars. Viņš ir viens no pēdējiem Krievijas armijas gandrīz ieņemtās Mariupoles aizstāvjiem.

Metalurģiskās rūpnīcas teritorija ir pēdējā Mariupoles vieta, ko Krievijai vēl nav izdevies ieņemt. “Visos “Azovstaļ” ieņemšanas mēģinājumos ienaidnieks dabūja pa zobiem. Ir iznīcināta viņa tehnika, ienaidnieka kājnieki. Līdz ar to kaut kādas īpašas motivācijas ieņemt “Azovstaļ” viņiem nav. Tas ir tāds viduslaiku aplenkums. Mūs cenšas turēt badā. Ar aviācijas, artilērijas un tanku atbalstu mūs bombardē. Apmēram tāda situācija,” pastāstīja Palamars.

21. aprīlī Krievijas varas iestādes paziņoja, ka Mariupoles pilsēta ieņemta. Vienlaikus Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja nemēģināt ieņemt “Azovstaļ” rūpnīcu, lai neriskētu ar karavīru dzīvībām.

Palamars netic Putina paustajam: “Ja mēs runājam par cilvēkiem, kuri atrodas šeit, es neatceros precīzi, kas tā bija par dienu, kad viņi paziņoja par klusuma režīmu un tā tālāk. Es gribu pateikt, ka šajā laikā rūpnīcu intensīvi apšaudīja un neviens civiliedzīvotājs nevarēja izkļūt ārā. Piemēram, vakar bija intensīva apšaude. Vienas nakts laikā 35 uzlidojumi rūpnīcas teritorijai.

Turklāt tur bija raķetes, un apšaudīja arī civiliedzīvotājus, kur viņi dzīvo...”

Viņš pastāstīja, ka rūpnīcas teritorijā zināms par dažiem simtiem civiliedzīvotāju. “Taču ir arī ēkas, kas ir pilnībā sagruvušas. Un pārvietoties brīvi rūpnīcas teritorijā nevar, jo pastāvīgi ir apšaudes. Bet tur, kur mēs varam nokļūt, tur ir simtiem civiliedzīvotāju, varbūt pat viņu ir vairāk. Bet varbūt kāds jau ir nomiris bada vai apšaužu dēļ, vai arī tādēļ, ka viņi pakļuva zem gruvešiem. Proti, tāda ir tā situācija ar civiliedzīvotājiem,” pastāstīja Palamars.

“Azov” komandiera vietnieks uzsvēra, ka uzstājīgi pieprasa garantijas tam, lai no rūpnīcas teritorijas tiktu droši izvesti civiliedzīvotāji. “Ir jābūt laikam, kad tiek pārtrauktas apšaudes, lai atbrauc, paņem tos, kurus mēs zinām, izved, lai tie nonāktu Ukrainas kontrolētajā teritorijā, jo cilvēki negrib braukt. Negrib nonākt filtrācijas nometnēs, negrib braukt uz Sibīriju, kā tas bija 20. gadsimta 40. gados,” norādīja Palamars.

Rūpnīcas aizstāvjiem neiet viegli. Viņi ir faktiski bez apgādes. Tādēļ jādzīvo taupīgi.

“Viss, kas ir, tiek taupīts un pārskaitīts. Gan resursi, gan munīcija tiek tērēta taupīgi. Vēl turēsimies. Izejot no tā, kas ir. Ir trofejas bruņojums, ko mūsu puišiem izdevies iegūt cīņu laikā. Ar to arī karojam,” sacīja pulka komandiera vietnieks.

Viņš arī piebilda: “Visas mūsu darbības ir pamatotas tajā, lai saglabātu mūsu valsti. Lai saglabātu mūsu valsts teritoriālo integritāti. Mēs mīlam un izturamies ar cieņu pret mūsu tautu un nekādā veidā nepazemojam citas tautības. Pie mums dienē gan grieķi, gan Krimas tatāri, bulgāri, gan krievi un ebreji.”

Svjatoslavs atklāja, ka “Azovstaļ” aizstāvji uztur regulārus sakarus ar Ukrainas armijas centrālo vadību. Pagaidām karavīriem saka, lai turas. Viņi arī turas un gūstā padoties negrasās. 

Pilna intervija krievu valodā: