Pirmais Austrumu partnerības samits notika 2009.gadā Prāgā. Toreiz tika nosprausti visai ambiciozi mērķi – panākt, ka ar austrumu partnerības palīdzību jāpanāk kopīga drošība, stabilitāte un izaugsme ES un tās kaimiņvalstīs. Šīs ambīcijas nav līdz galam piepildījušās.
"Ja jūs paskatāties uz Eiropas Savienību un tās kaimiņiem šodien, jūs redzat, ka daudzas problēmas nav atrisinātas un vēl vairāk – nākušas papildus klāt. Prāgas samita deklarācijas ambīcijas, Austrumu partnerības ambīcijas bija ļoti augstas, realitātē šodien paskatoties – sasniegumi ir pieticīgāki," teica Eiropas politikas studiju centra pētnieks Hrants Kostanjans.
Ar trim Austrumu partnerības valstīm ES noslēgusi asociācijas līgumus un īpašos tirdzniecības līgumus – tā ir Ukraina, Gruzija un Moldova. Tām ir arī bezvīzu režīms ar Eiropu. Ar Armēniju sadarbības līgumu parakstīs rīt – bet tas nav ne asociācijas, ne īpašais tirdzniecības līgums. Ar Azerbaidžānu sarunas par līgumu tikai sāktas. Ar Baltkrieviju – pagaidām par līgumu nav runa. Taču šo valstu iedzīvotājiem taustāmu rezultātu no partnerības ar Eiropu nav daudz.
"Vairumā gadījumu tikai nelielas sabiedrības grupas redz rezultātus un saprot, ko Eiropas Savienība dara. Viens izņēmums - bezvīzu režīma ar ES ieviešana. Tas ir pirmais lielais projekts, kas ir bijis veiksmīgs un kas ir parādījis visiem iedzīvotājiem – jā, ir labums no ciešākas sadarbības ar Eiropas Savienību," teica Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūta vecākā pētniece Sūzana Stjuarte.
Tieši spēja ieraudzīt reālus labumus no sadarbības ar Eiropu jeb skaidri saprotamus “burkānus” ir tas, kas var palīdzēt grūtu un bieži vien nepopulāru reformu veikšanā Austrumu partnerības valstīs.
Jo šīm valstīm ir arī otrs kārdinātājs ar burkāniem – tā ir Krievija. Tieši šim nolūkam Krievija radīja Eirāzijas Ekonomisko Savienību - lai saglabātu savu ietekmi pēcpadomju telpā un radītu atsvaru ES Austrumu partnerības programmai.
Krievija redz Austrumu partnerību kā Eiropas ģeopolitisku ieroci, lai gan ES visu laiku uzsvērusi, ka tas tā nav. Rīt parakstāmais līgums ar Armēniju būs tieši tāds – ļaus Armēnijai turpināt būt Krievijas vadītās Eirāzijas Savienības loceklei. Krievija to redz citādāk.
Un tieši Krievijas kontekstā ir ļoti labi saprotama Ukrainas vēlme saņemt skaidru signālu no Eiropas, ka asociācijas līgumam, bezvīzu režīmam nākotnē sekos arī pilnvērtīga dalība ES.
"Pasakiet mums, par ko mēs cīnāmies! [...] Tas, ko Ukraina galu galā vēlas, ir vienkāršs ziņojums – kad būsiet gatavi, tad būsiet iekšā! Tas mums nozīmētu visu un ES neko nemaksātu,"
teica Ukrainas prezidenta biroja vadītāja vietnieks, bijušais Ukrainas vēstnieks pie ES Konstantīns Jeļisejevs.
Tā gan nav tiesa. Eiropai tas jau ir maksājis sabiedrības neapmierinātību – pēc referenduma Nīderlandē, kur tika noraidīts ES un Ukrainas tirdzniecības līgums, kas galīgi nesolīja nekādu iestāšanos ES, Eiropas politiskie līderi sapratuši – Eiropas sabiedrībā, it īpaši pēc bēgļu krīzes, nav apetīte uz paplašināšanos.
"Šobrīd Eiropas Savienības dalībvalstis ir sašķeltas jautājumā par paplašināšanās iespējām. Protams, vienīgais veids, kā to var realizēt – ja ir vienprātība. Bet tā šobrīd neeksistē. Tas nozīmē – nav iespējams dalības apsolījums. Tādējādi tas nav ne jā, ne arī nē," sacīja Kostanjans.
Tāpēc gaidāms, ka dažas no Austrumu partnerības valstīm būs vīlušās. Jo jauni labumu apsolījumi, kas iedvesmotu tālāk reformām Briselē, rīt neizskanēs. Būs garlaicīgais ieteikumus – jums ir asociācijas līgumi un tirdzniecības līgumi, un tie jāpiepilda ar darbību, pirms prasāt ko vairāk.
