Var droši teikt, ka Austrumeiropā šis gads pagāja Austrumu partnerības zīmē. Uz novembrī gaidāmo Eiropas Savienības Austrumu partnerības samitu tika liktas lielas cerības. Gada pirmos mēnešus ar nepacietību tika sekots tam, vai Ukrainas varas iestādēm izdosies ieviest dzīvē Briseles prasītās reformas, lai Viļņā varētu parakstīt Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Gada sākumā ES paplašināšanās komisārs Štefans Fīle paziņoja, ka gadījumā, ja novembra termiņš tiks palaists garām, nekāda decembra vai 2014. gada janvāra termiņa vairs nebūs.
Ukrainas vadība tiešām veica nopietnas izmaiņas savā vēlēšanu un tiesu sistēmas likumā, un cerības parakstīt līgumu bija ļoti lielas. Taču, arvien vairāk tuvojoties Viļņas samitam, šim jautājumam aizvien aktīvāk pievērsās arī Krievija. Lai arī oficiāli Maskava nekad nav protestējusi pret bijušo padomju republiku eirointegrācijas centieniem, tā vienmēr ir paudusi vēlmi redzēt Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas savienībā arī pārējās bijušās padomju republikas.
Savu mērķu sasniegšanā Krievija šogad izmantoja ekonomiskā spiediena metodes.
Tā septembra sākumā Krievijas pārtikas uzraudzības dienests aizliedza Moldovas vīnu importu, vēlāk pastiprinātas kravu pārbaudes tika veiktas arī uz Austrumu partnerības samita rīkotājas Lietuvas robežām, bet vēlāk gandrīz pilnīga kravu blokāde tika sarīkota uz Ukrainas robežas. Kamēr Rietumos šādu Krievijas rīcību tulkoja kā Maskavas mēģinājumus novērst Ukrainas attālināšanos, pats Vladimirs Putins to skaidroja ar nepieciešamību aizsargāt Krievijas tirgu:
„Ja runā par iespējamo attālināšanos, es nedomāju, ka tāda būs. Es jau iepriekš esmu teicis, ka neatkarīgi no tā, pa kādu ceļu mēs ejam, mēs agri vai vēlu atkal satiksimies. Jautājums ir par izvēlētā ceļa cenu un efektivitāti. Mēs gan būsim spiesti aizsargāt savu tirgu. Mums ar Eiropu un Ukrainu ir ļoti liela atšķirība muitas aizsardzības jomā. Ja Ukraina arī turpmāk mazinās savas muitas teritorijas aizsardzību, mēs būsim spiesti Pasaules tirdzniecības organizācijas ietvaros ieviest aizsardzības pasākumus. Viens no punktiem par brīvo tirdzniecību NVS valstu starpā mums šādus ierobežojumus ieviest ļauj."
Tieši aizbildinoties ar ekonomiskajiem apsvērumiem, Ukraina pirms paša Viļņas samita tomēr izlēma apturēt Asociācijas līguma parakstīšanas sarunas ar Eiropas Savienību. Tas nostādīja visai neērtā situācijā Eiropas Savienību, žurnālistiem un politikas vērotājiem arvien vairāk runājot par Eiropas Savienības ārpolitikas kārtējo neveiksmi. Taču Eiropas Savienība arī par spīti šim zaudējumam joprojām saglabā cerības.
„Asociācijas līgums, ieskaitot plašas brīvās tirdzniecības zonu, ir mūsu piedāvājums Ukrainai un tās iedzīvotājiem. Šis piedāvājums joprojām ir uz galda. Eiropas Savienība joprojām ir gatava to parakstīt, tiklīdz Ukrainas varas iestādes būs gatavas un savu apņemšanos pierādīs ar darbiem. Ņemot vērā strauji attīstošos notikumus valstī, jo ātrāk Ukraina paskaidros savus nodomus, jo ātrāk mēs abi sāksim un beigsim mūsu darbu," norādīja Eiropas Savienības paplašināšanās komisārs Štefans Fīle.
Taču vislielākās pārmaiņas Ukrainas vadību gaidīja nevis Viļņā, bet gan pašu mājās. Tūlīt pēc atteikšanās parakstīt Asociācijas līgumu Ukrainā ielās izgāja tūkstošiem studentu, kas tika vardarbīgi izdzenāti. Šāda milicijas specvienību rīcība savukārt izprovocēja līdz šim nepieredzētas protesta akcijas. Tā dēvētajam Eiromaidanam ir izdevies sapulcināt simtiem tūkstošus cilvēku, kas ir vairāk nekā pat protesta akcijām 2004. gada „Oranžās revolūcijas" laikā. Miermīlīgas, labi organizētas un nepārtrauktas protesta akcijas ir pārņēmušas ne tikai Kijevas centru, bet arī daudzas citas Ukrainas pilsētas, pieprasot noziedzīgas un korumpētas valdības atkāpšanos, jaunu vēlēšanu sarīkošanu un par vardarbību atbildīgo personu sodīšanu. Kā norāda ukraiņu politikas komentētājs Vitālijs Portņikovs, šī demokrātiski un rietumnieciski domājošā sabiedrības daļa ir aizsākusi Ukrainai ļoti nozīmīgus vēsturiskus procesus:.
„Manuprāt, tie procesi, ko mēs šogad novērojam Ukrainā, ir sākums Ukrainas politiskās nācijas radīšanai. Mēs, protams, gaidījām ko citu - Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību un pakāpenisku eirointegrācijas procesa sākšanos. Mēs gaidījām, ka sāksies pakāpeniska korumpētā oligarhu organisma demontāža. Notika savādāk. Vara atteicās no eirointegrācijas un izvēlējās tuvināties Krievijas un citu bijušo padomju republiku korumpētajam oligarhu organismam. Tas neradīja atbalstu lielākajā mūsu sabiedrības daļā. Atteikšanās no integrācijas Eiropā un varas vēlme izmantot postpadomju represīvās metodes pret saviem iedzīvotājiem arī paātrināja vēsturiskos procesus mūsu valstī."
Atšķirībā no lielas daļas sabiedrības, Ukrainas vadība tomēr turpina savu iesākto, uzsverot nepieciešamību glābt valsts ekonomiku, uzņēmumus un darbavietas. Decembra sākumā Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs parakstīja vienošanos ar Krieviju par gāzes cenu samazināšanu un 15 miljardu dolāru kredītu. Lai arī pie varas esošās amatpersonas apgalvo, ka tagad valsts ekonomika ir glābta no maksātnespējas, opozīcija un kritiķi norāda, ka faktiski Ukraina ir pārdevusies Krievijai un tās vadītajai Muitas savienībai, kā arī nākotnē plānotajai Eirāzijas Savienībai, un reālā cena, kas dota apmaiņā pret kredītu, vēl ir jāuzzina. Pirms dažām dienām gan Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka Ukrainai parādi būs jāatdod neatkarīgi no pie varas esošajiem politiķiem, norādot, ka kā garantiju Ukraina, un arī Baltkrievija, ir devušas daļu no savas suverenitātes.
Daļu no savas suverenitātes, acīmredzot, ir ziedojusi arī Armēnija, kas arī septembrī paziņoja par atteikšanos no Eiropas Savienības asociācijas, dodot priekšroku Muitas savienībai. Taču pilnīgi pretēju ceļu ir izlēmušas iet Moldova un Gruzija - Viļņas samitā Asociācijas līgumu tomēr parafēja, aizsākot arī vīzu režīma liberalizāciju. Kā paziņojis Moldovas premjerministrs Jurijs Leanka, Moldova cer parakstīt līgumus ar Eiropu jau 2014. gada otrajā pusē. Leanka arī paudis cerību, ka Moldovai izdosies kļūt par tādu pašu stāstu kā Baltijas valstīm.
Es tiešām ticu, ka gadījumā, ja Moldovai izdosies kļūt par tādu pašu veiksmes stāstu kā Baltijas valstīm, tas kļūs par ļoti labu piemēru arī citām valstīm uz austrumiem no Moldovas. Ja Moldovai ir iespējams panākt vīzu režīmu ar ļoti, ļoti smagu darbu un dažiem nepopulāriem lēmumiem, tad tā būs laba mācība arī Ukrainas un citu valstu vadībai. Tas pats attiecināms arī uz citiem Eiropas integrācijas jautājumiem. Ja katrai valstij būs atsevišķa pieeja, pozitīvs rezultāts noteikti būs," cerību pauž Moldovas premjerministrs Jurijs Leanka.
Arī šogad ievēlētais Gruzijas prezidents Georgijs Margvelašvili atzīst, ka izaicinājumu priekšā būs ļoti daudz, taču vienlaicīgi ir nepieciešams pārliecināt kaimiņos esošo Krieviju, ka eiropeiska Gruzija ir pašas Krievijas interesēs:
„Mēs saprotams, ka šis ir izšķirošs laiks, lai skaidri noteiktu Gruzijas ārpolitikas prioritātes, un mēs skaidri saprotam, ka šajā ceļā mēs varam saskarties ar šķēršļiem. Taču mūsu Eiropas partneri ir solījuši, ka gadījumā, ja mēs saskarsimies ar grūtībām, mēs centīsimies kopīgiem spēkiem šīs problēmas atrisināt. Turklāt mēs kā valdība aktīvi cenšamies nodot Maskavai ziņu, ka eiropeiska Gruzija nav drauds vai šķērslis Krievijas nacionālajām interesēm, bet tieši pretēji - tā ir iespēja daudz stabilākai, bagātākais un drošākai Krievijai."
Kā norāda daudzi politikas analītiķi, visticamāk, arī turpmākajos gados Krievija darīs visu iespējamo, lai savu ietekmi bijušajā postpadomju telpā atjaunotu un stiprinātu. Jau tagad redzams, ka šiem mērķiem tiek piešķirti milzīgi līdzekļi. Taču kā norāda Vitālijs Portņikovs, patiesībā mēs pašlaik redzam pirmos signālus tam, ka bijusī postpadomju impērija nevis atkal apvienojas, bet gan brūk, un prognozēt nākotnes notikumus nav iespējams.
„Pašlaik mēs redzam atlikušās postpadomju telpas impērijas lēnu sabrukumu. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas ir tieši impērijas sabrukums, nevis konsolidācija, turklāt šie procesi ir sakrituši ar Ukrainas politiskās nācijas pašnoteikšanās laiku. Šajā situācijā nav neviena cilvēka, kurš spētu kaut ko pārliecinoši prognozēt. Tas tāpēc, ka vēsture atšķirībā no ekonomikas un politikas, ir neprognozējama. Var notikumus tikai novērot, var tajos piedalīties, bet nevajag mēģināt tos paredzēt. Tas ir pats nepateicīgākais, bezjēdzīgākais un nevajadzīgākais darbs," uzver Portņikovs.
