Reti kura Eiropas valsts 2015. gada bēgļu un migrācijas krīzē iznesa tik lielu smagumu kā Austrija. Lai tālāk nonāktu Vācijā un Zviedrijā, pa tā dēvēto Balkānu maršrutu cauri Austrijai devās simtiem tūkstošu bēgļu un migrantu. Daudz patvēruma meklētāju uzņēma arī pati Austrija. Rēķinot uz iedzīvotāju skaitu - pat vairāk nekā Vācija. Šī krīze un augošā sabiedrības neapmierinātība izraisīja pārmaiņas Austrijas politikā. Iepriekš kopā ar sociāldemokrātiem valdījusī konservatīvā Austrijas Tautas partija sāka sliekties arvien vairāk labējā virzienā un pēc 2017. gada parlamenta vēlēšanām izveidoja koalīciju ar galēji labējo Brīvības partiju. Patlaban Austrijā iebraucošo patvēruma meklētāju skaits samazinājies līdz rekordzemam līmenim. Migrācija Austrijai vairs nav praktiska problēma.
„Bet tā joprojām tiek uzskatīta par problēmu. Un valdība dara visu [iespējamo], lai tā tiktu uztverta kā problēma,” saka politologs, Vīnes universitātes profesors Huberts Zikingers.
Austrijas kanclers Sebastians Kurcs nāk klajā ar arvien jauniem priekšlikumiem, kā ierobežot sociālo atbalstu patvēruma meklētājiem:
„Mums ir situācija, ka bēgļu ģimenes saņem vairāk nekā pensionāri, kuri visu savu dzīvi ir strādājuši.”
Bēgļi un migranti ir viens no centrālajiem tematiem arī Eiroparlamenta priekšvēlēšanu debatēs.
It sevišķi uz to koncentrējas labēji populistiskā Brīvības partija. Šī partija, kuru reiz vadīja ultralabējais politiķis Jergs Haiders, ar mainīgiem panākumiem ir Austrijas politiskās ainavas sastāvdaļa jau gandrīz 60 gadu. Tā piekopj rasistisku un ksenofobisku retoriku, kā arī neslēpj savas ciešās attiecības ar Kremli – partijai ir līgums ar Krievijas valdošo partiju “Vienotā Krievija”. Vēlēšanās tās galvenais kandidāts ir partijas ģenerālsekretārs Haralds Vilimskis.
„Ir vajadzīga politiska izlēmība, lai skaidri norādītu, ka mēs nevēlamies pieļaut islamismu nekādā tā formā,” saka Vilimskis, viņš Austriju vēlas redzēt vienā grupā ar tā dēvētajām Višegradas valstīm, un, viņaprāt, „Viktors Orbāns ir varonis, jo viņš 2015. gadā panāca, ka tiek nosargātas robežas.”
Un tā ir vienīgā Austrijas partija, kas ieņem klaji antieiropeisku nostāju.
„Mēs vēlamies pārcelt kompetences no supernacionālā līmeņa atpakaļ uz [nacionālajiem] parlamentiem,” norāda Vilimskis.
2016. gadā Brīvības partija pat ierosināja rīkot balsojumu par Austrijas izstāšanos no Eiropas Savienības, stāsta politologs Zikingers: „Pašlaik gan tā šo ideju ir nolikusi malā - pieredzes dēļ, kādu sakarā ar breksitu guvusi Lielbritānija.”
Aptaujas Brīvības partijai Eiroparlamenta vēlēšanās sola 23 procentus balsu. Tādējādi tā ir trešā populārākā uzreiz pēc Tautas partijas un sociāldemokrātiem. Tiesa gan, atbalsta rādītājs ir vien mazliet augstāks nekā 2014. gada vēlēšanās, kad Brīvības partija ieguva četras no 18 Austrijas deputātu vietām Eiroparlamentā. Atšķirība gan ir: tagad tā cer izveidot spēcīgāku aliansi ar pārējiem Eiropas labējiem populistiem. Tikmēr galēji labējo koalīcijas partneris, kanclera Sebastiana Kurca vadītā Austrijas Tautas partija, savā kampaņā liek uzsvaru uz Eiropas Tautas partiju grupas priekšsēdētāju, vācieti Manfredu Vēberu kā vēlamo Žana Kloda Junkera pēcteci.
„Dārgais Manfred, varu tev jau tagad teikt: mēs par tevi iestāsimies, lai 26. maijs tev nestu panākumus, un tu kļūtu par mūsu nākamo Eiropas Komisijas prezidentu!” – uzstājoties solīja Kurcs.
Par savu galveno kandidātu Austrijas Tautas partija izvirzījusi eiroparlamentārieti Otomāru Karas. Politologs Zikingers uzskata, ka viņš zināmā mērā pārstāv “veco” Austrijas Tautas partiju:
„...to Austrijas Tautas partiju, kāda tā bija, pirms 2017. gadā tās vadību pārņēma pašreizējais kanclers Sebastians Kurcs un pavirzīja krietnu soli labējā virzienā, it sevišķi migrācijas politikā, pārvēršot samērā eiroskeptiskā partijā.”
Savukārt par otro kandidātu Austrijas Tautas partija izraudzījusies krietni eiroskeptiskāku politiķi: galēji labējo pārvaldītās Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Karolīni Edštatleri.
„Tādā veidā partija cenšas vienlaikus uzrunāt ļoti atšķirīgas mērķauditorijas: gan eiroskeptiķus, gan Eiropas draugus,” saka Huberts Zikingers.
Kā pretpolu labējiem spēkiem Austrijā sevi pozicionē liberālās partijas „NEOS” kandidāte Klaudija Gamona, kura vēlas vairāk varas deleģēt Briselei:
„Es labprāt mūs redzētu virzāmies uz vīziju [par Eiropas Savienību] kā Eiropas Savienotajām Valstīm.”
Zikingers sproež, ka šajā mērķī viņi ir ļoti konsekventi. „NEOS” vīzija par Eiropas Savienotajām Valstīm ietver arī Eiropas armijas izveidošanu. Tā ir ideja, kas Austrijā kā neitrālā valstī nozīmē līdzšinējā tabu satricināšanu.
Arī Austrijas sociāldemokrāti uz Eiroparlamenta vēlēšanām dodas ne tikai ar izteikti sociāldemokrātiskām tēmām, bet cenšas pozicionēt sevi kā pretsparu labējām partijām.
„Sociāldemokrātiem ir tāds plakāts ar jautājumu: eiropeisks vai identitārietis? Identārieši ir labēji ekstrēmistiska kustība Austrijā, kad pašlaik arvien pastiprina savu darbību,” saka Huberts Zikingers un atzīmē:
lai arī eiroskeptiskām idejām Austrijā ir liels atbalsts, vēlētāju mobilizēšanai eiroskeptiķiem būs jāpieliek lielākas pūles nekā proeiropeiskiem spēkiem.
Labējo populistu atbalstītāji biežāk nekā eirooptimisti ir noskaņoti Eiropas Parlamenta vēlēšanas vispār neapmeklēt, jo zemu vērtē šīs institūcijas nozīmi.
