Austriešu politologs: Notiek Baltkrievijas valsts lēna demontāža

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Lai gan sākumā revolucionārajai kustībai Baltkrievijā ģeopolitiskie faktori nebija nozīmīgi, šie faktori tai galu galā kļūs svarīgi, uzskata austriešu politologs, Austrumeiropas politikas eksperts Gustavs Gresels.

“Sākumā šķita, ka politiskā krīze Baltkrievijā pārsteigusi Maskavu nesagatavotu. Maskava zināja, ka prezidents Aleksandrs Lukašenko ir nepopulārs un viltos vēlēšanu rezultātus, lai pagarinātu savu valdīšanu, taču radās iespaids, ka to pārsteidza protestu mērogs un temps, un tai nebija skaidrs, kā reaģēt. Apjukums visvairāk bija pamanāms medijos. Vairāk nekā nedēļu Kremlis nedeva rīkojumus, kā atspoguļot šos protestus,” tā Maskavas palēnināto reakciju uz notikumiem Baltkrievijā skaidro austriešu politologs, Krievijas, Austrumeiropas un aizsardzības jautājumu eksperts, domnīcas “Eiropas Ārējo attiecību padome” (European Council on Foreign Relations) vecākais pētnieks Gustavs Gresels. 

Komentārā, kas publicēts domnīcas portālā, analītiķis prognozē, kā varētu attīstīties krīze Baltkrievijā. Viņš atgādina – 19. augustā pēc tam, kad Eiropadome piedraudēja noteikt sankcijas Baltkrievijas režīmam, ja tas turpinās represijas, Kremlis nolēma atbalstīt Lukašenko vārdos un darbos.

Mediji, armija, VDK

Pirmā un pamanāmākā iejaukšanās bija plašsaziņas līdzekļos. Baltkrievijas režīms ne tikai nomainīja streikojošos valsts plašsaziņas līdzekļu darbiniekus ar Krievijas valsts mediju darbiniekiem, bet, pēc Gresela novērojumiem, arī pārņēma Kremļa stilu, attēlojot protestētājus kā no ārzemēm vadītus “krāsainās revolūcijas” aģentus un virzot ideju par pierobežas konfliktu ar Lietuvu. Valsts mediji translēja stāstus, kam bija maz saistības ar realitāti, tāpēc cilvēki viegli atpazina melus. Par atbildi protestētāji aizvien biežāk izsmēja Krieviju un tās politisko vadību.

Fiktīvā pretstāve pierobežā deva ieganstu īstenot vēl vienu iejaukšanos, jau mazāk pamanāmu. Lai gan Baltkrievijai ir sava armija, tā aizstāv valsti tikai Maskavas izveidotā militārā bloka – Kolektīvās drošības līguma organizācijas – ietvaros.

“Mobilizējot un izvietojot Baltkrievijas armiju manevriem pie valsts rietumu robežas, režīms ne tikai izveda karavīrus no pilsētām, atraujot viņus no ģimenēm un opozīcijas informācijas avotiem, bet arī īstenoja scenāriju “Rietumi-17”. Šajā scenārijā – tāpat kā jebkurā Baltkrievijas aizsardzības plānā – Baltkrievijas bruņotie spēki ir pakļauti Krievijas Rietumu militārā apgabala pavēlniecībai. Lai gan šie Baltkrievijas manevri militārā ziņā ir nenozīmīgi, tiem ir nopietnas politiskās sekas – Baltkrievija ir nodevusi savus bruņotos spēkus un līdz ar to savu suverenitāti Krievijai. Jebkas, ko darīs armija, būs ne tikai ar Maskavas ziņu, bet pēc tās pavēles,” skaidro politologs.

Baltkrievijas armija Krievijas rīkotās mācībās. 2020. gada 26. augusts,
Baltkrievijas armija Krievijas rīkotās mācībās. 2020. gada 26. augusts,

Pieņēmis Lukašenko politisko kapitulāciju, Krievijas prezidents apsolīja, ka tiks izmantotа Krievijas “tiesībsargājošo struktūru darbinieku rezerve”, ja protesti kļūs nekontrolējami. Katram gadījumam Krievijas bruņotie spēki patiešām rīkojuši mācības, gatavojoties īstenot šādu iejaukšanos nolūkā apspiest nekārtības, raksta Gresels.

Politologs norāda uz vēl kādām pārmaiņām iekšējās drošības struktūru rīcībā. 19. augustā,  aicinot miliciju un Valsts drošības komiteju (VDK) atjaunot kārtību, Lukašenko iniciēja otro represīvo kampaņu, kurai ir pilnīgi cits scenārijs nekā pirmajai. Drošības spēki vairs neizmanto vardarbību pēc nejaušības principa, bet gan demonstrācijās 22.-23. augustā un nākamajā nedēļas nogalē vērsās pret protesta akciju līderiem. Tādējādi tika dots trieciens protesta kustības politiskajiem pārstāvjiem – Koordinācijas padomes locekļiem un streiku komiteju vadītājiem. Pēc režīma domām, bez līderiem protesti agrāk vai vēlāk apsīks.

“Ņemot vērā faktu, ka Krievijas Federālais drošības dienests ir konsultējies ar saviem Baltkrievijas kolēģiem, var pieņemt, ka Maskava faktiski vada šīs operācijas. Kad Lukašenko ieradās sveikt omoniešus pēc ielu protestiem 23. augustā, viņu pavadīja miesassargi no nezināma drošības dienesta, kas bija bruņoti ar jaunajiem Krievijas automātiem AK-12. Tā kā šie ieroči nav neviena Baltkrievijas drošības dienesta bruņojumā, ļoti iespējams, ka Lukašenko saņēmis personīgo apsardzi no Krievijas,” pieļauj autors.

Gluda pāreja neizdevās

Kremlis noraidīja priekšlikumus starpniecībai Baltkrievijas krīzē no starptautiskās sabiedrības, tostarp no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas. Lēmumu pieņēmēji Maskavā sākuši apspriest izmaiņas Baltkrievijas konstitūcijā un politiskajā sistēmā. Augusta pēdējā dienā Lukašenko paziņoja, ka konstitūcijas grozījumu izstrādes procesu pārraudzīs konsultatīvā padome, kurā ir režīma lojālisti, un nebūs nekādu konsultāciju ar protestētāju pārstāvjiem. Pēc politologa domām, Lukašenko skaidri licis saprast, ka neplāno ieviest reālas demokrātiskas procedūras – vismaz ne gadījumā, ja nevarēs stingri kontrolēt to iznākumu.

Tomēr, tā kā netieši pierādījumi liecina, ka Maskava pārņem faktisku kontroli pār Baltkrievijas valsti, “jautājums par to, vai Lukašenko aizies vai paliks, ir otršķirīgs. Maskava ir sen centusies novājināt Baltkrieviju kā neatkarīgu valsti un palielināt kontroli pār to. Ja novājinātais Lukašenko ir atkarīgs no Maskavas, lai paliktu pie varas, Maskava to varētu izmantot, lai izspiestu no Baltkrievijas tik daudz piekāpšanos, cik vien iespējams. Grozījumi konstitūcijā – īpaši tie, kuru nolūks ir nostiprināt Krievijas ietekmi Baltkrievijas institūcijās –, atvieglos Maskavai Baltkrievijas kā de facto kolonijas pārvaldīšanu,” norāda Gresels.

Tomēr tāda “importēta” politiskā struktūra būs maz noderīga, lai apmierinātu masu prasības pēc pārmaiņām. Politologs atgādina par Gruzijas un Ukrainas piemēru – tur iejaukšanās no ārpuses demokrātiskās un nacionālās emancipācijas procesā izraisīja pretreakciju. Baltkrievijas pilsoņiem tagad būs jāierobežo Krievijas ietekme uz savu valsti, ja viņi grib ievēlēt jaunu prezidentu. Tāpēc, lai gan sākumā revolucionārajai kustībai Baltkrievijā ģeopolitiskie faktori nebija nozīmīgi, šie faktori tai galu galā kļūs svarīgi, raksta Gresels.

“Tādēļ Krievijas intelektuāļi – īpaši tie, kuri saistīti ar Krievijas Ārlietu ministriju, – krīzes sākumā iestājās par gludāku pāreju. Atsakoties no Lukašenko jau sākumā,  Maskava būtu varējusi saglabāt savu ietekmi, netiekot iesaistīta debatēs par nacionālo identitāti. Bet, kā tas bieži mēdz būt Krievijas politikā, tiem, kuriem ir saprāts un intelekts, mēdz būt maz teikšanas,” spriež autors.

Brīvība izvēlēties līderus

Pēc politologa domām, Maskavas paļaušanās uz tādiem drošības pasākumiem, kas atbalsta Lukašenko un viņu izmanto, liecina, ka lēmumu pieņemšanas procesā guvuši virsroku Krievijas izlūkdienesti. Maskavas reakcija uz krīzi atspoguļo lielas bažas par jebkāda veida demokrātisko kustību – pat ja dominē cilvēki, kuriem sākumā nebija nodoma pārraut saites ar Krieviju. Gresels pieļauj, ka Maskavas lēmumu motivē bailes, ka, ja cilvēkiem būs brīvība izvēlēties savus līderus, viņi kādu dienu uzskatīs, ka viņiem ir arī brīvība mainīt ārpolitikas kursu.

Lai gan Eiropas Savienībai ir ierobežota ietekme uz šiem notikumiem, tai būtu jāpievērš rūpīgāka uzmanība norisēm Baltkrievijā. Eiropas Savienība nesteidzās nosodīt Krievijas intervenci Austrumukrainā; attiecībā uz Baltkrieviju tai jārīkojas ātrāk. Tagad, kad Lukašenko ir pieņēmis Krievijas palīdzību mediju sfērā, arī eiropiešiem ir nepārprotami jāizsakās par Maskavas iesaistīšanos un jānosauc vainīgais. Protams, drošības jomā būs nepieciešamas izlūkdienestu papildu pūles, lai atklātu jaunus Maskavas iejaukšanās veidus. Rietumiem jāsauc pie atbildības Krievija, nevis tikai jānosaka sankcijas pret dažiem izpildītājiem, raksta eksperts.

Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko un Krievijas premjera Mihaila Mišustina tikšanās. 2020...
Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko un Krievijas premjera Mihaila Mišustina tikšanās. 2020. gada 3. septembris.

“Ņemot vērā, ka Krievija ir būtiski iesaistīta karos Ukrainā un Sīrijā, iejaucas vēlēšanās rietumvalstīs, kā arī nodarbojas ar opozīcijas kandidātu un ārzemēs dzīvojošo disidentu saindēšanu, Eiropai – īpaši Francijai un Vācijai – jāsaprot, ka ekonomiskie faktori un dialogs nepamudinās Kremli mainīt savu uzvedību. Un, kā to krīze Baltkrievijā atkal ir parādījusi, pastāvīgā konfrontācija ārpolitikā starp Rietumiem un Krieviju notiek nevis dialoga trūkuma dēļ (pēdējo nedēļu laikā starp Eiropas un Krievijas līderiem bijis daudz telefonzvanu), bet gan tāpēc, ka intereses un vērtību sistēmas ir fundamentāli pretējas,” uzsver Gresels. 

Baltkrievijas valsts demontāžai būs dziļas ilgtermiņa sekas reģionā, brīdina autors. Līdz šā gada vēlēšanām Lukašenko saglabāja minimālu neatkarību no Maskavas, atsakoties atzīt Krimas aneksiju vai ļaut izmantot Baltkrieviju par placdarmu Krievijas militārajām intervencēm.

“Viņam vairs nebūs šīs brīvības, un viņam būs jāpieņem jaunas Krievijas militārās bāzes un karaspēka izvietošana Baltkrievijā. Līdz ar to Ukrainai būs vēl garāka robeža ar teritoriju, kurā var manevrēt Krievijas spēki, un līdz ar to Ukraina būs vēl apdraudētāka. Mainīsies reģionālais spēku samērs NATO austrumu flangā par sliktu aliansei. Eiropai tagad jāsagatavojas visām šīm pārmaiņām,” rezumē eksperts.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti