Atkusnis Centrālāzijā – ilgi gaidītais ceļš uz «modus vivendi»?

Centrālāzija ir plaši pazīstama kā viens no sašķeltākajiem pasaules reģioniem, ko nepārprotami atspoguļoja vēl nesenais vēsums reģiona valstu savstarpējās attiecībās, to atšķirīgās politiskās prioritātes un kopējo sadarbības projektu trūkums. 2016. gada decembrī jaunievēlētais Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs solīja uzlabot attiecības ar pārējām reģiona kaimiņvalstīm, un patiesi - līdzšinējā Uzbekistānas līdera aktīvā ārpolitika ir ienesusi jaunas vēsmas manāmi ierūsējušās attiecībās, kuras vainagojušās ar Centrālāzijas valstu līderu samitu šī gada martā.

Minētais atkusnis Kazahstānas, Uzbekistānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas un Turkmenistānas starpā ir bez šaubām vēsturisks, taču ne mazāk trausls, jo sadarbības izaicinājumu un savstarpējo atšķirību slogs nav kļuvis vieglāks. Šobrīd Centrālāzijas reģiona valstis ir atgriezušās pasaules lielvalstu uzmanības lokā kā sadarbības partneres ekonomikas un drošības jomās, un tas, kuru no attīstības scenārijiem tās izvēlēsies,  atstās ievērojamu iespaidu uz reģiona nākotni.

Uzbekistānas jaunā ārpolitika – impulss pārmaiņām reģionā

Modus vivendi

Dzīvesveids (latīņu val.). Ar šo frāzi starptautiskajās attiecībās bieži tiek apzīmētas neformālas un/vai pagaidu vienošanās valstu starpā miermīlīgas līdzpastāvēšanas nodrošināšanai.

Uzbekistānas ārpolitika tās ilggadējā līdera Islama Karimova vadībā saistījās ar Uzbekistānas atsvešināšanos no pārējām Centrālāzijas reģiona valstīm. Sevišķi sarežģītas attiecības Karimova laikā izveidojās Uzbekistānas un Tadžikistānas starpā – pirmā Karimova un Tadžikistānas prezidenta Emomali Rahmona sadursme notika jau Tadžikistānā pilsoņu kara laikā (1992.–1997.gads). Toreiz Uzbekistānas destabilizējošā loma pilsoņa kara ietvaros un Taškentas atbalsta trūkums Rahmona karojošai pusei radīja aizu abu valstu attiecībās, kuru turpmāko gadu gaitā aizvien dziļāku padarīja regulārie konflikti par valstu robežām, 2001.gadā ieviestais vīzu režīms un Uzbekistānas kareivīgā nostāja attiecībā uz Tadžikistānas Rogunas hidroelektrostacijas aizsprosta projektu. Lielākā vai mazākā mēra Karimova laikā Uzbekistānas attiecības periodiski bija sarežģītas arī ar pārējām reģiona valstīm, tamdēļ straujā Uzbekistānas ārpolitikas kursa maiņa pēc Karimova nāves kļuva par pārsteidzošu, bet labvēlīgi sagaidītu pavērsienu.

 

Jaunais Uzbekistānas prezidents Šavkats Mirzijojevs jau uzreiz pēc pilnvaru stāšanās spēkā paziņoja, ka viena no galvenajām Uzbekistānas ārpolitikas prioritātēm būs sadarbībā ar pārējām Centrālāzijas reģiona valstīm, un apstiprināja šo paziņojumu, dodoties pirmajā ārvalstu vizītē uz izolētāko reģiona valsti – Turkmenistānu. Vizītes laikā abu valstu prezidenti vienojās par Turkmenistānas elektrības eksportu uz Kazahstānu un Kirgizstānu caur Uzbekistānas teritoriju, dzelzceļa infrastruktūras attīstības projektiem un citiem ekonomiskās sadarbības plāniem. Ar līdzīgiem panākumiem 2017.gada ietvaros norisinājās Uzbekistānas līdera ārvalstu vizītēs Kirgizstānā un Kazahstānā, savukārt 2018.gada pavasarī notika to sarežģītajā, vairāk nekā 25 gadu ilgajā attiecību periodā vēsturiska Uzbekistānas un Tadžikistānas līderu tikšanās.  Papildus pozitīvajām vēsmām valstu divpusējās attiecībās 2017.gada novembrī Centrālāzijas reģiona valstu ārlietu ministri Samarkandā parakstīja Savstarpējās sadarbības programmu 2018.-2019.gadam, nospraužot virkni ekonomiskās, tirdzniecības, enerģētikas, drošības, tūrisma un kultūras sadarbības mērķu. To īstenošana praksē sāka izskatīties aizvien reālāka pēc šī gada 15.martā notikušā Centrālāzijas reģiona valstu līderu samita Kazahstānā, Astanā, kas atspoguļoja gatavību patstāvīgi un kopīgiem spēkiem risināt reģionā pastāvošos drošības izaicinājumus un sadarbību kavējošos problēmjautājumus valstu savstarpējās attiecībās.

Zīmīgi ir tas, ka minētais atkusnis Centrālāzijas reģionā ir atstājis iespaidu ne tikai uz tā ekonomisko un politisko sadarbību, bet tai skaitā arī uz reģiona valstu kultūras saitēm – tā Kazahstānas līderis Nursultans Nazarbajevs izsludināja 2018. gadu par Uzbekistānas gadu Kazahstānā, kam par godu Almati notika Kazahstānas un Uzbekistānas zinātnieku kurultajs – sanāksme, kuras ietvaros dalībnieki diskutēja par Centrālāzijas kulturālo un garīgo mantojumu. Pēc gada līdzīga sanāksme sekos nu jau Uzbekistānā, kur 2019.gads pasludināts par Kazahstānas gadu Uzbekistānā.

Ceļš uz sadarbību – mērķtiecīgs, bet trausls?

Vai Centrālāziju pāršalkušais sadarbības vilnis kļūs par stabilu pamatu veiksmīgai reģiona valstu attiecību attīstībai ilgtermiņā, ir jautājums, kas saistīs interesi par notikumiem reģionā jau tuvākajā nākotnē. Lai gan šobrīd Uzbekistānas prezidenta aktīvā ārpolitika reģiona ietvaros ir iekustinājusi ledu, kas pārklāja Kazahstānas, Uzbekistānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas un Turkmenistānas attiecības kopš 90.gadu sākuma, to sadarbība joprojām ir trausla un jūtīga pret sakrātajiem iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem.

Centrālāzijas reģiona valstu sadarbību ir veicinājusi ne tikai ideja par neatkarīgu un stabilu reģionu, bet arī reālas problēmas tā valstu ekonomikās – naftas cenu svārstības, no tām izrietošā lejupslīde Krievijas ekonomikā 2014.gadā un kritums Ķīnas ekonomiskajā izaugsmē  atstāja manāmi negatīvu iespaidu uz Centrālāzijas reģiona valstu ekonomisko attīstību.  Šādos apstākļos Kazahstānas, Uzbekistānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas un Turkmenistānas reģionālo saišu stiprināšana izvirzās kā loģisks solis ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, jo paver ceļu plašu enerģētikas un infrastruktūras projektu īstenošanai. Viens no ievērojamākajiem šāda veida projektiem ir Turkmenistānas – Ķīnas gāzes vads, kura mērķis ir ar četru līniju starpniecību nodrošināt Turkmenistānas gāzes piegādes uz Ķīnu cauri visu Centrālāzijas reģiona valstu teritorijām. Trīs gāzes piegādes līnijas pilda savas funkcijas jau vairākus gadus, taču ceturtās līnijas izbūve cauri Tadžikistānas teritorijai vairākkārtīgi tikusi aizkavēta un pārcelta – kā iemesli tam tostarp minētas gan nesaskaņas enerģētikas jautājumos Uzbekistānas un Tadžikistānas starpā, gan nesenais gāzes patēriņa kritums Ķīnā, kas šobrīd ir galvenais Turkmenistānas gāzes patērētājs.

Pašlaik pieaugošā Centrālāzijas reģiona valstu sadarbība un savstarpējā komunikācija ir veicinājusi ne tikai gāzes vada celtniecības atsākšanos, bet arī beidzot devusi jaunu impulsu Ķīnas – Kirgizstānas - Uzbekistānas dzelzceļa līnijas projektam, kurš tikai aizsākts jau 2002.gadā, taču līdz šim netika īstenots, pateicoties reģiona valstu nespējai vienoties par dzelzceļa līnijas maršrutu.

Neskatoties uz mērķtiecīgi atsāktajiem liela apmēra reģionālajiem projektiem, to īstenošana būs tieši atkarīga no tā, cik ilgi Centrālāzijas reģiona valstis būs spējīgas turpināt uzņemto sadarbības kursu un īstenot savas intereses neatkarīgi no ārējās ietekmes. Šobrīd Centrālāzijas reģionā ir jūtams neatkarīga reģionālā sadarbības formāta trūkums, ko aizpilda Krievijas dominētā Eirāzijas Ekonomiskā savienība (EES) un Neatkarīgo Valstu Sadraudzība (NVS), kā arī Ķīnas, Krievijas un nu jau arī Indijas dominētā Šanhajas Sadarbības organizācija. Centrālāzijas reģiona valstu politikas līdz šim ir bijušas ļoti atšķirīgas – kaut kur starp Turkmenistānas izolēšanas un Kazahstānas ambīcijām starptautiskajā arēnā uz ilgu laiku pazuda arī pārējo reģiona valstu skatiens uz Centrālāziju kā reģionu ar vienotām interesēm un no tām izrietošajām iespējām. Nākotnes sadarbības slogu neatvieglo arī enerģētikas, ūdens un teritoriju konfliktu ēna – lai gan tagad tie ir pierimuši, pateicoties Centrālāzijas valstu līderu spējai vienoties par iespējamajiem risinājumiem, atklāts paliek jautājums par to, cik ilgi saglabāsies reģiona valstu pacietīgā attieksme vienai pret otru un iniciatīva meklēt kompromisus. Šobrīd redzams tas, ka Centrālāzijas reģiona valstu ceļš uz sadarbību un miermīlīgu līdzāspastāvēšanu modus vivendi* garā ir tikai sācies – cik ļoti reģiona valstis būs gatavas ieguldīt tā tālākajā attīstībā, kļūs par vienu no vadošajiem nosacījumiem, kas diktēs reģiona nākotni jau tuvāko gadu laikā.

*Modus vivendi – dzīvesveids (latīņu val.). Ar šo frāzi starptautiskajās attiecībās bieži tiek apzīmētas neformālas un/vai pagaidu vienošanās valstu starpā miermīlīgas līdzāspastāvēšanas nodrošināšanai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti