Vienā no lielākajiem parkiem Atēnās daži simti migrantu izmitinājušies teltīs.
“Pedion Areos” ir viens no lielākajiem publiskajiem parkiem Atēnās, izpleties uz 27 hektāriem. Tā nosaukumu varētu iztulkot kā Areja - jeb sengrieķu kara dieva - laukums, pēc līdzības ar Marsa laukumu Parīzē. Parks tika izveidots pagājušā gadsimta sākumā, lai godinātu 1821.gada grieķu revolūcijas varoņus - tādu aprakstu jūs varētu atrast tūristiem domātos bukletiņos.
Taču tūristus pēdējo nedēļu laikā Atēnu pašvaldība šeit aicina nelabprāt. Brīnišķīgais parks ar lepniem pieminekļiem no baltā marmora tagad drīzāk atgādina bēgļu nometni. Uz zaļajiem mauriņiem rindās uzstādītas teltis, parka soliņi pārtapuši par gultām, koki – par veļas žāvētavu. Tepat uz laukumiem ar pustukšām plastmasas pudelēm spēlējas bērni. Kopumā te varētu būt daži simti bēgļu, pārsvarā no Afganistānas un Sīrijas. Angļu valodu zina retais, visbiežāk to sarunvalodas līmenī apguvusi jaunā paaudze.
Piemēram, 12 gadus vecais Amins no Afganistānas, kas tur rokās savas māsas skaisto meitiņu. Uz jautājumu, kur viņš dodas, puisis atbild – uz Austriju.
Telšu iemītnieki parasti neiebilst, kad viņus nofotografē, lai arī sievietes cenšas ātri noslēpt savas sejas, uzmetot melnos lakatus. Pie žurnālistu uzmanības bēgļi jau pieraduši un cerībā, ka publicitāte palīdzēs izdzīvot, labprāt izstāsta, kā šeit nonākuši.
Tā ar savu dzīves stāstu ar Latvijas Radio dalās arī Davuds. Vīrietim ir 34 gadi un viņš ir ieradies no Afganistānas kopā ar sievu un trīs maziem bērniem. Vecākajam zēnam ir astoņi gadi. Ģimenes galva stāsta, ka naudu ceļojumam ir sapelnījis Turcijā, kur dzīvojis četrus gadus un strādājis melnos darbos, kādus vien spējis atrast.
Tieši Turcijā pirms mēneša viņam piedzimis jaunākais dēls Amirs Huseins, kas tagad jūtas drošs mammas rokās un ziņkārīgi skatās apkārt.
“Policija izdevusi man atļauju palikt Grieķijā vienu mēnesi. Pēc tam es došos uz Eiropu - nezinu, kādā valstī. Sēdīšos autobusā vai vilcienā un braukšu kaut kur. Tagad man ir 500 eiro. Par šo naudu mums pieciem cilvēkiem jāizdzīvo un jānokļūst kaut kur Eiropā. Darbs! Man ir vajadzīgs darbs!” par nākotni stāsta Davuds.
Viņš saka, ka dzīve Atēnu parkā salīdzinājumā ar iepriekšējām dzīves likstām nešķiet tik grūta. Viņš ar pateicību izsakās par grieķu iedzīvotāju atbalstu. Kāds atnes ēdienu, cits palīdz ar naudu. Tomēr centralizētās palīdzības no valsts nav. Latvijas Radio novēroja, ka cilvēki mazgājas tepat, kur dzer ūdeni un mazgā veļu vai apavus. Maliņās stāv būdiņas – sausās tualetes.
Medicīnisko apskati un palīdzību, apgādi ar pirmās nepieciešamības precēm, ēdienu un ūdeni veic nevalstiskā organizācija „Praksis”. Telefona intervijā ar Latvijas Radio tās vadītājs Tzanetoss Antips saka, ka telšu iemītnieku skaits parkā nepārtraukti mainās. Ik pa laikam kāds iebrauc, kāds dodas tālākajā ceļojumā uz Ziemeļeiropu. Neviens no viņiem nelūdz patvērumu Grieķijā, jo nemaz nevēlas šeit palikt.
“No veselības aprūpes viedokļa mēs sniedzam pilnu atbalstu šiem cilvēkiem. Kur ir problēma? Jautājums ir par to, ka mums trūkst pagaidu uzturēšanās telpas šādam cilvēku daudzumam. Lai cilvēki varētu nakti pavadīt aizsargātās telpās, nevis parkā. Par to mēs runājam ar municipālajām un valsts iestādēm,” stāsta Antips.
“No pieredzes saku, ka, pat ja pastāvētu telpas, politiskā griba un nauda, ir jautājums arī par vietējiem iedzīvotājiem, vai viņi, vai vietējā pašvaldība vēlēsies redzēt šādu centru uz savas teritorijas. Esam reizēm sastapušies ar naidīgu attieksmi no vietējo iedzīvotāju puses, kas nevēlas dzīvot blakus bēgļu izvietošanas vietām, baidoties no noziedzības līmeņa paaugstināšanās,” atzīst Antips.
Sociālās palīdzības organizācijas „Praksis” vadītājs arī piemin, ka problēma ir jārisina plašākā, visas Eiropas Savienības mērogā. Viņš atgādina, ka šī gada pirmajā pusgadā Grieķijā iebraukuši jau aptuveni 90 tūkstoši imigrantu. Savukārt Eiropas valstis gatavas uzņemt mazāk nekā pusi no šī skaitļa. Antips mudina Eiropas Savienību pastiprināt uzsākto darbu imigrācijas problēmas risināšanai.
“Es šādu attieksmi uztveru ar ironiju: tad, kad Eiropas Savienība grib uztvert Grieķiju kā savu ārējo robežu, viņa to dara. Taču kad no Eiropas Savienības prasa risināt šāda veida problēmas, tā paceļ rokas, aizver acis, aizver ausis un izliekas, ka neko nesaprot,” saka Antips.
Lielākā daļa bēgļu, kas iebrauc Grieķijā no Turcijas, turpina virzīties pa Balkānu ceļu līdz Ungārijai, par to samaksājot cilvēku tirdzniecības shēmās iesaistītajiem no viena līdz četriem tūkstošiem dolāru par cilvēku. Bez jebkādām garantijām.
