Krīze Ukrainā ir daudz svarīgāka par krīzi Grieķijā. ES var investēt simtreiz vairāk, lai risinātu Grieķijas problēmu, nevis Ukrainas problēmu, bet Ukrainai pat nevajag simtus miljardu. Taču ar vienu miljardu ir par maz. Ukrainai ir nepieciešamas nopietnas un mērķtiecīgas Eiropas Savienības investīcijas, kas palīdzētu izveidot un nostiprināt Ukrainas valsts institūcijas,” sacīja Snaiders.
Kā reālus palīdzības instrumentus vēsturnieks nosauca simtiem mazu mērķa aizdevumu un palīdzības paketes nevalstiskajām organizācijām un labākajai daļai no Ukrainas ministrijām.
“Tas, protams, arī izmaksās miljardiem dolāru, taču tās noteikti būs mazākas izmaksas nekā alternatīvai – ļaut Ukrainai sabrukt,” klāstīja Snaiders.
Vēsturnieks norādīja, ka Ukrainas konfliktā patiesi izšķirīgs ir jautājums par tiesiskumu. Iemesls, kādēļ Kremļa līderi iebilst pret pārmaiņām Ukrainā, slēpjas apstāklī, ka mūsdienu Krievijā pārvaldes modelis nebalstās uz likuma pārākumu, bet ukraiņi vēlas reformēt koruptīvo varu un iegūt tiesisku valsti, kuras stiprināšanai neieciešams asociācijas līgums ar ES.
“Tādējādi pašreizējā sacensība nav vis par Ukrainas teritoriju vai kādām citām teritorijām, tā ir ideju sacensība. Vai Eiropas ideja par tiesiskumu un prognozējamu sabiedrību uzvarēs vai arī nostiprināsies uzskati, ka visā reālajā pasaulē valda autoritārisms un oligarhi jeb tas, ko Krievijas propaganda mēģina iegalvot. Tā ir reālā sacensība,” sacīja Snaiders.
Snaiders arī apgalvoja, ka Ukrainas karā zaudētāji būs visi, izņemot Ķīnu, - nedaudz zaudēs amerikāņi, ievērojamus zaudējumus cietīs eiropieši un ukraiņi, bet vislielākā zaudētāja paliks Krievija.
Karam ir jābeidzas ne tikai Ukrainā, bet arī Krievijā. Jo ilgāk tas turpināsies, jo grūtāk viņiem būs rast atpakaļceļu uz savu lomu pasaulē un labākām attiecībām ar Eiropu,” prognozēja Snaiders.
Raugoties uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina šī brīža lielo atbalstītāju īpatsvaru, Snaiders atzina, ka jābūt ļoti sliktam politiķim, lai negūtu cilvēku atbalstu kara laikā.
“Atbalstītāju skaits var sasniegt ļoti augstus rādītājus kara laikā, jo iedzīvotājiem ir raksturīgi šādos apstākļos atbalstīt līderus, taču tas ir īslaicīgs fenomens. Tas var būt ilgāks Krievijā, nekā citviet, pateicoties propagandai, bet nevar ilgt mūžīgi,” sacīja Snaiders.
Vēsturnieks lēsa, ka brīdī, kad cilvēki nogurs no kara vai pārāk daudz krievu būs gājuši bojā, Putinam būs jāizvēlas, vai nu eskalēt situāciju un sākt jaunu karu, vai arī meklēt citu veidu, kā saglabāt popularitāti. Situācijas eskalācijas gadījumā Putins saskarsies ar pretsparu, vispirms no karavīru ģimenēm un tad arī no pārējās Krievijas sabiedrības. Šobrīd sabiedrības reakciju mazina tas, ka Krievija īsteno norobežošanās politiku, noliedzot savu līdzdalību notikumos Ukrainā un karadarbībā izmantojot algotņus, sveštautiešus un citus sabiedrībai mazāk nozīmīgus cilvēkus, kā arī tas, ka līdzšinējie zaudējumi bijuši salīdzinoši nelieli.
Savukārt, vērtējot vairākuma Rietumu līderu izvēli nepiedalīties 9. maija svinībās Krievijā, Snaiders atgādināja, ka vēsture ir viena lieta, bet tas, kā tā tiek pieminēta, ir pavisam cita lieta. Viņaprāt, Rietumu līderi pārsvarā bažījas par to, ka Otrā pasaules kara piemiņas pasākums tiek izmantots, lai leģitimizētu karu Ukrainā.
“Daudziem Rietumu līderiem ir nepieņemami vispār doties uz militāru parādi, bet vēl nepieņemamāk ir doties uz parādi, kur redzami ieroči un karavīri, kas iesaistīti militārā agresijā,” sacīja vēsturnieks.
Rīgā rīkoto Uzvaras dienas svinību kontekstā Snaiders uzsvēra, ka mūsdienu Krievija ir reabilitējusi Molotova-Ribentropa paktu, kura darbības rezultātā Baltijas valstis nonāca Padomju ietekmes zonā un notika to aneksija un valstiskās patstāvības sagrāve.
Šodien prezentēts arī februārī nošautā Krievijas opozīcijas politiķa Borisa Ņemcova ziņojums “Putins. Karš”, kurā cita starpā norādīts, ka Krievijas kaujinieku sagatavošanu un nonākšanu Donbasā “brīvprātīgo” aizsegā sagatavoja Krievijas varas iestādes.
