ASV vēstnieku uz sarunu aicināja LTV žurnāliste Ina Strazdiņa. Saruna notika Okupācijas muzejā, kur atklāta izstāde par ASV patvērumu no padomju režīma okupētās Latvijas aizbraukušajiem tautiešiem. Tas rada zināmas asociācijas ar Ukrainā notiekošo.

Ina Strazdiņa: Patlaban mēs atrodamies ļoti īpašā vietā – Latvijas Okupācijas muzejā, kas daudz pastāsta par mūsu vēsturi. Un to vēstures daļu, kas īpaši satrauc mūs tagad, kad karš Ukrainā notiek tik tuvu mūsu robežām. Cik mēs varam būt droši, ka pie mums nekas tāds vairs neatkārtosies?

Džons Kārvails: Šī ekspozīcija, ko mēs redzam sev apkārt, ilustrē Latvijas un ASV attiecību vēsturi, īpaši padomju okupācijas laikā, un Amerikas latviešu pretošanos režīmam. Domāju, ka tas mums labi palīdz saprast to, kas notiek patlaban, īpaši Ukrainā, jo tās ir tās pašas problēmas, tas pats ļaunums, ko Latvija piedzīvoja, būdama okupēta, tā pati necilvēcīgā attieksme un agresija no citas valsts.

Līdz ar to, cilvēkiem nākot uz šo izstādi, būs saprotama šī cīņa, kādu ASV dzīvojošie latvieši izvērsa pret PSRS okupāciju, un, var to pielāgot tam, kas notiek Ukrainā.

ASV nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju un vienmēr mums ir palīdzējušas. Vai notiekošais Ukrainā vēl kādā veidā ir mainījis mūsu valstu attiecības, tajā ziņā, ka tās ir kļuvušas vēl ciešākas?

Mūsu attiecības vienmēr ir bijušas ļoti stipras. Tās ir balstītas gan ļoti personiskās saiknēs, jo daudzi latvieši pēc kara devās uz ASV, kā arī mēs vienādi ticam brīviem demokrātiskiem ideāliem un brīvības gara idejai kā tādai, tam ka valdība strādā cilvēku labā. Tās ir lietas, kas mūs vieno. Un vēl vairāk šodien, kad mūsu attiecību centrā ir drošība un aizsardzība.

Ir draudi no austrumiem, par to nav šaubu, mēs esam redzējuši šo milzīgo agresiju, Putina katastrofālo kļūdu Ukrainā, un tas viss mūs, sabiedrotos, tajā skaitā Latviju, visu Baltiju, Austrumeiropas valstis vēl vairāk satuvina. Un es gribētu teikt, ka transatlantiskā alianse ir vēl tuvāka nekā agrāk.

Politiskais atbalsts vienmēr ir bijis ļoti svarīgs, bet Latvija šajos laikos ļoti cer arī uz ļoti praktisku palīdzību – pretgaisa aizsardzības sistēmām un vairāk sabiedroto karavīru uz mūsu zemes. To mēs ceram izdzirdēt NATO samitā Madridē. Vai, jūsuprāt, šos lēmumus būs iespējams pieņemt?

Ir ļoti svarīgi atcerēties to, kas ir noticis pēdējās dienās, nedēļās un mēnešos pirms NATO samita – proti, NATO Austrumu flanga stiprināšanu. Burtiski dažas stundas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijā ieradās ASV desantnieki. Šī stiprināšana turpinās gan no ASV, gan citu sabiedroto puses. Mēs visi tagad gaidām NATO samitu. Un lēmums ir uz mana prezidenta un citu NATO valstu vadītāju galda.

Es zinu, ka jūsu valsts un pārējās Baltijas valstis ir ļoti skaidri pateikušas, kas, jūsuprāt, būtu nepieciešams. Un jau ir bijušas ļoti pamatīgas un atklātas diskusijas par to, kā NATO izskatītos Austrumu flangā pēc samita.

ASV patlaban Ukrainai sniedz vislielāko atbalstu, bet Ukraina arvien cer, ka būs vēl un tas neapsīks. Taču ASV rudenī gaidāmas vidustermiņa vēlēšanas, un mēs zinām, ka cilvēkos jau sāk iestāties nogurums, jo karš nebeidzas. Vai vēlme palīdzēt ukraiņiem ASV saglabāsies, neraugoties uz ASV iekšpolitisko situāciju?

No ASV perspektīvas - abās partijās ir milzīgs atbalsts Ukrainai. Vai tie būtu republikāņi vai demokrāti – apņemšanās atbalstīt Ukrainu ir vienlīdz stipra.

Un šajā ziņā jāatzīmē, ka ASV Pārstāvju palātas spīkere Nensija Pelosi no demokrātiem un arī Senāta mazākuma līderis republikānis Mičs Makonels devās uz Kijivu. Tie ir divi politiskie līderi, kuriem ir ļoti atšķirīgi uzskati, bet šī ir viena lieta, kas viņus vieno.

Tāpēc nedomāju, ka ASV nogurs. Un arī Latvija nepārstās palīdzēt, jo jūs zināt, cik augstas ir likmes. Taču ir izšķiroši tas, ka šim karam turpinoties, alianse paliek vienota, un tā, manuprāt, arī būs, un, ka mēs saprotam, par ko Ukraina cīnās.

Es nezinu, kad karš beigsies, bet tas beigsies, un es zinu, ka Ukraina uzvarēs. Bet, lai izbeigtu karu cik ātri vien iespējams, mums joprojām ir jāsūta Ukrainai humānā, ekonomiskā un, protams, militārā palīdzība.

Jūs pieminējāt, ka ASV ir lielākās Ukrainas atbalstītājas, un mēs tiešām esam, bet lielā mērā tādēl, ka esam liela valsts un mums ir liela ekonomika. Taču atkal ir jāizceļ, cik dāsna ir bijusi Latvija, ņemot vērā tās lielumu, ekonomiku un iedzīvotāju daudzumu. Jūs esat snieguši Ukrainai milzīgu palīdzību.

Cik, no jūsu, amerikāņa viedokļa, vienota šajā ziņā ir Eiropas Savienība? Jūs jau zināt, ka Ungārija, piemēram, iebilda pret stingrākām sankcijām Krievijai.

NATO un Eiropas Savienības vienotība ir bijusi ārkārtēja. Krievija ir starptautiski izolēta, un pret to ir vērstas sankcijas īpaši no Rietumu valstīm. Un, protams, katrā veidojumā, tādā kā NATO vai Eiropas Savienība, kur ir daudz dalībnieku, vienmēr būs nelielas viedokļu atšķirības.

Bet es zinu, ka ir bijušas vairākas sankciju pakotnes, un tās tikai palielina Krievijas ekonomiskās ciešanas. Un šīs sankcijas turpināsies, kamēr karš Ukrainā nebūs beidzies.

Jūsuprāt, vai Krievija ir ASV ienaidniece?

Es nevēlos komentēt, vai te ir ienaidnieks, bet ir pretinieks. Jo, palūkojieties uz karu Ukrainā! Tas ir lielākais, kopš Otrā pasaules kara. Un mana valsts ir apvienojusi un vedusi Rietumu aliansi pret šo absolūto agresiju.

Tāpēc mums ir šīs sankcijas, mēs esam vēl pastiprinājuši NATO Austruma flangu, un izskatās, ka drīz pievienosies arī Somija un Zviedrija, un mēs esam snieguši milzīgu humāno, ekonomisko un militāro atbalstu Ukrainai. Manuprāt, tas ir rādītājs tam, kādas ir Krievijas un Rietumu attiecības.

Pēc nedēļas Rīga būs Trīs jūru iniciatīvas samits, kas pulcēs valstu līderus no Centrālās, Dienvidu un Austrumeiropas. Arī ASV allaž piedalās šajā vairāk ekonomiskajā forumā. Kāpēc ASV tas ir interesanti?

Mēs, protams neesam Trīs jūru iniciatīvas dalībnieki, taču mēs to stingri atbalstām un ar nepacietību gaidām piedalīšanos. Mēs domājam, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, īpaši ņemot vērā to, kas notiek Krievijā, un ir ļoti svarīgi sākt veidot šos Ziemeļu un Dienvidu savienojumus īpaši Austrumeiropā, runājot par digitālo ekonomiku, transportu, un jo īpaši enerģētiku.

Tagad enerģijas neatkarības ideja ir kļuvusi vēl spēcīgāka un vēl saprotamāka pat vienkāršajam iedzīvotājam, redzot to, kas notiek Ukrainā. Un, manuprāt, Trīs jūru iniciatīva palīdzēs šis debates virzīt uz priekšu un izbeigt atkarību no Krievijas vēl agrāk.

Ko mēs sagaidīsim Rīgā no ASV?

Mēs vēl apkopojam mūsu delegācijas sarakstu, taču mums būs pamatīga sadarbības komanda, kas piedalīsies samitā un arī biznesa forumā. Būs arī amerikāņu uzņēmēji, un ar nepacietību gaidām tālākos rezultātus.

KONTEKSTS: 

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.