- Es esmu nobažījies, ka viņš [Tramps] nepiešķir lielu vērtību aliansēm, ieskaitot NATO. Viņš ir parādījis zināmu pieķeršanos un apbrīnu pret Krievijas autoritāro vadītāju Vladimiru Putinu. Manuprāt, tas, ko Putins, iespējams, teiktu prezidentam Trampam: “Tu esi spēcīgs līderis, un es esmu spēcīgs līderis. Tu esi svarīgs prezidents, un es esmu svarīgs prezidents – kā mēs abi divi gribam, lai Eiropa izskatās?” Es domāju, ka tad daudz kas varētu notiktu uz divpusēju attiecību pamata starp Krievijas valdību un ASV Balto namu aiz eiropiešu un austrumeiropiešu mugurām. Un tā ir fundamentāli slikta ideja, tas ir bīstami.
- Mēs domājām, ka pēc Aukstā kara mēs varēsim izvairīties no situācijas, kad darījumi tiek noslēgti mums aiz muguras?
- Jā, tā mēs domājām, Mēs daudz ko domājām pēc Aukstā kara beigām un mācāmies – ka vēsture nekad nebeidzas. Protams, mēs gribam labas attiecības ar Krieviju – tā ir ļoti svarīga valsts, bet, ja tā ir autoritāra Krievija, kam ir apetīte un ambīcijas uz agresiju, mums ir jāturas kopā, lai tai pretotos un to ierobežotu. Bet jums ir taisnība – mums ir risks atkārtot pagātnes kļūdas.
- Cik tālu tas var iet, jo izskatās, ka Krievijas nedomā piekāpties ne Ukrainas gadījumā, ne, iespējams, arī Sīrijas gadījumā?
- Krievija nepiekāpsies. Es domāju, ja jūs analizējat Vladimiru Putinu – viņam ir tāds raksturs, ka citu vājumu viņš uztver kā provokāciju, kā ielūgumu. Neviens negrib jaunu Auksto karu – ak, Dievs, mums Vašingtonā ir tik daudz citu lietu, par ko uztraukties! Šobrīd, kad Eiropa un ASV ir spēcīgas un vienotas un skaidri novelk robežas un saka, klau, mēs negribam konfrontāciju, bet mēs neatdosim šo teritoriju. Tad mēs radām ietvaru, un ir lielāka iespēja, ka viņš nepārkāps šis robežās.
Bet kamēr šīs robežas un līnijas ir neskaidras, Putins ir sava veida “barošanās neprātā” – testējot, izmēģinot, pabīdot un visu laiku gribot arvien vairāk. Viena no lielākajām vēstures mācībām ir – vai nu nācijām un aliansēm ir sava dienas kārtība, mērķi, vai arī tās kļūst par upuriem citu mērķiem. Jūsu jautājumos nešaubīgi parādās – šobrīd dienas kārtību šajos jautājumos pārsvarā nosaka Maskavā – ne Briselē, ne Berlīnē, ne Londonā vai Vašingtonā, to pārsvarā nosaka Maskava. Es domāju, ka mums – jums, eiropiešiem, un arī mums, amerikāņiem, – mums ir jāatgriežas pie pamatlietām – kādu Eiropu mēs gribam redzēt.
- Ņemot to visu vērā, vai esat uztraucies pasaules kārtību un kas ar to notiek?
- Es esmu. Un paskatieties tagad uz trīs reģioniem – uz Eiropas austrumiem, uz Tuvo Austrumu reģionu un Austrumāziju. Tur ir varas vakuums. Bet daba tukšumu necieš. Krievija aizpilda tukšumu Eiropā, “Daesh” un Irāna aizpilda vakuumu Tuvo Austrumu reģionā, un Ķīna – Austrumāzijā. Ar nelielas iztēles palīdzību – ja mēs neesam modri, ja amerikāņi un eiropieši nereaģēs adekvāti, - tad pēc 30 gadiem mums var būt pasaule ar ietekmes zonām, kur šajos trīs reģionos autoritāras valstis diktēs noteikumus un rīcības apstākļus. Vai tas var pat izraisīt plašāku nestabilitāti. Bet mēs gribam liberālu pasaules kārtību.
Es uzskatu, ka ar visiem mūsu trūkumiem eiropieši un amerikāņi joprojām ir vislielākais atbalsts pasaulē likuma varai, cilvēktiesībām un atbildīgai valdībai. Kā teica Čērčils – viss pārējais ir vēl sliktāk, lai cik slikta arī nebūtu demokrātija. Tā joprojām ir labākais piedāvājums.
