Šo piektdien norisināsies jau ceturtā tikšanās starp ASV īpašo sūtni Ukrainas sarunās Kurtu Volkeru un Krievijas prezidenta palīgu Vladislavu Surkovu. Šoreiz tā notiks Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, jo Surkovs ir iekļauts melnajā sarakstā un nevar iebraukt Eiropas Savienības valstīs.
Šis dialogs, par kuru salīdzinoši pozitīvi izsakās gan Maskava, gan Vašingtona, pagaidām, šķiet, ir lielākais ieguvumus no aktīvākas Amerikas iesaistes konflikta risināšanā Ukrainas austrumos. Tādēļ Volkers uzsver, ka Eiropai kopā ar ASV ir aktīvāk jādomā kā palielināt spiedienu uz Krieviju:
“Man rodas sajūta, ka šis vairs nav tik svarīgs un tik neatliekams jautājums, kādam tam būtu jābūt.
Te būtu jāatceras, ka cilvēki joprojām mirst katru dienu pašā Eiropas pievārtē un ka Krievija ir okupējusi daļu no citas valsts teritorijas, kas rada izaicinājumu visai Eiropas kopējai drošībai. Tā ir nopietna lieta. Iespējams, ka cilvēki uzskata, ka šī konflikta risināšanai ir izveidoti savi formāti. Bet pēc trīsarpus gadiem ir nepieciešams no jauna saasināt uz to uzmanību.”
Uz Latvijas Radio jautājumu ar ko varētu būt skaidrojama Eiropas diplomātu un politiķu nevēlēšanās aktīvāk iesaistīties Donbasa un Luhanskas jautājumā, Volkers piemin vairākus iemeslus. Citu jautājumu starpā
ir mazinājusies sabiedrības un žurnālistu interese par šo konfliktu, kā arī ir iestājies zināms nogurums, jo darboties spējīgu risinājumu līdz šim tā arī nav izdevies atrast.
“Es gribētu pielikt vēl vienu aspektu. Daudzi eiropieši ir pamatoti satraukti par to, ka Ukrainā ir daudz iekšēju problēmu. Tur ir problēmas ar korupciju, problēmas ar reformām, demokrātijas procesu, ekonomiku. Un tādēļ cilvēki sāk domāt: “Ak, vai tad mēs tur vispār varam ko panākt, ja jau viņi ir tādi?” un šaubīties, vai tādai valstij būtu jāstāv Eiropas ceļā. Bet es domāju, ka te ir jānodala lietas. Jā, tas viss ir taisnība. Ukrainas demokrātijai ir trūkumi. Bet tie tai ir bijuši visus pēdējos 25 gadus. Tikai tagad viņi ir problemātiska demokrātija, kurā Krievija ir iebrukusi un ieņēmusi daļu no teritorijas. Un es domāju, ka mums visiem par to būtu jāsatraucas, vienlaikus turpinot palīdzēt un konsultēt reformu jautājumos,” pauž Volkers.
Pēc Volkera domām, Rietumiem vajadzētu uzskatāmi parādīt Krievijai, ka konflikta atbalstīšana Ukrainas austrumos ir pretrunā ar tās interesēm. Pēc ASV īpašā sūtņa domām, Kremļa galvenais mērķis ir nodrošināt, ka Ukraina ir draudzīgi noskaņota pret Krieviju un ietilpst tās plašākā ģimenē. Bet bruņotais konflikts rada pretējo noskaņojumu – Kijevā pieaug vēlme saraut visas saites ar Maskavu.
Turklāt būtiski ir arī pateikt, ka augs šī konflikta cena. Te runa ir ne tikai par karadarbības izmaksām, bet arī par sankciju radītajām sekām uz ekonomiku, norāda Volkers:
“Es domāju, ka viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir runāt skaidri par to, kur ir problēma, kā mēs to redzam, un par tiešo Krievijas atbildību. Bieži pastāv tendence izvairīties no šīs sarunas un runāt aplinkus.
Bet es uzskatu, ka ir jārunā skaidri. Tikpat būtiski ir paskatīties arī uz sankcijām. Tās ne tikai būtu konsekventi jāpagarina, bet arī ar svaigu skatienu jāpaskatās. ko un kā tās skar, lai būtu pārliecināti, ka mēs palielinām spiedienu. Un mums būtu pat jādomā par jaunām sankcijām, ja nekas nemainās.”
Krievija no savas puses turpina uzsvērt, ka tā pilda visas Minskas vienošanās ietvertās prasības un vaino Kijevu pretējā. Šo pozīciju vēl pirms nedēļas kārtējo reizi apliecināja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.
No Ukrainas tikko ir atgriezusies arī Eiropas Parlamenta deputāte Rebeka Harmsa. Viņa piekrīt, ka Rietumiem būtu jādara vairāk militārā konflikta risināšanai. Arī tādēļ, ka tas traucē citu jomu attīstībai Ukrainā. Harmsa uzsver, ka viena no sāpīgākajām problēmām šobrīd ir cīņa ar korupciju, kas ir viens drošības riskiem:
“Ukrainai ir jānostiprina tas, kas jau ir panākts. Viņiem ir jāatbalsta jaunās pretkorupcijas tiesas izveide. Es domāju, ka tas notiks. Ja viss būs labi, tad šai tiesai būs jāsāk strādāt 2019. gadā. Es nepazīstu daudz citu valstu, kas spētu tikpat ātri radīt iestādes cīņai ar korupciju. Protams, viens ir pieņemt likumus, otrs ir tos ieviest dzīvē. Bet, ja Eiropas Savienība turpinās konstruktīvi iesaistīties šajā procesā, viņi spēs panākt, ko vēlas.”
Tajā pašā laikā eiroparlamentāriete mudina Eiropu negaidīt no Ukrainas neiespējamo. Trīs gados tā jau ir panākusi visai daudz. Tādēļ pārējai pasaulei tā būtu ne tikai jākritizē par neizdarīto, bet arī jānovērtē padarītais.
