Amerikāņu medija “Politico” publicēto vēstuli parakstījuši 103 ASV ārpolitikas eksperti. Liela daļa no viņiem bijuši augstos amatos ārpolitikas, izlūkošanas un militārajās struktūrās sešu pēdējo ASV administrāciju laikā (tagad viņiem visiem ir “bijušo” statuss, daudzi no viņiem turpina karjeru akadēmiskajā sfērā).
Vēstules autori ir bijusī valsts sekretāra vietniece bruņojuma kontroles un starptautiskās drošības jautājumos Roza Getemillere, bijušais Nacionālās drošības padomes vecākais direktors Krievijas jautājumos Tomass Greiems, bijusī Nacionālās drošības padomes vecākā direktore Eiropas un Krievijas jautājumos Fiona Hila, bijušie vēstnieki Krievijā Tomass Pikerings un Džons Hantsmens, kā arī Ņujorkas Kolumbijas Universitātes politoloģijas profesors Roberts Legvolds.
Vēstuli parakstījuši gan lielu universitāšu un pētniecisko centru līdzstrādnieki, gan kādreizējās valsts amatpersonas, tostarp bijušais valsts sekretārs Džordžs Šulcs, bijušais aizsardzības ministrs Viljams Perijs, bijušie senatori Gerijs Hārts un Sems Nans, bijušie vēstnieki Krievijā Džeimss Kolinss un Džons Beirijs, bijušais vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers.
LSM.lv publicē vēstules pilna teksta neoficiālu tulkojumu.
ASV un Krievijas attiecības atrodas bīstamā strupceļā, un tas apdraud Savienoto Valstu nacionālās intereses. Militāras konfrontācijas, kas var kļūt nukleāra, risks atkal ir reāls.
Mēs atkal virzāmies uz saspringtu kodolbruņošanās sacensību, un mūsu ārpolitikas arsenāls ir sarucis līdz reakcijai, sankcijām, publiskai kaunināšanai un Kongresa rezolūcijām. Globālā Covid-19 pandēmija un tās izraisītā nopietnā ekonomikas lejupslīde ir nevis veicinājusi sadarbību, bet tikai pastiprinājusi pašreizējo lejupejošo trajektoriju.
Tikmēr lielie izaicinājumi mieram un mūsu labklājībai, kas prasa ASV un Krievijas sadarbību, tostarp kodolkara un klimata pārmaiņu eksistenciālie draudi, paliek bez pienācīgas uzmanības. Tā kā likmes ir tik augstas – gan radīto draudu, gan zaudējumu dēļ –, mēs uzskatām, ka ir nepieciešama uzmanīga, bezkaislīga analīze un mūsu pašreizējā kursa maiņa.
Mēs uz to skatāmies reālistiski. Krievija apgrūtina, pat traucē mūsu rīcību, īpaši savā plašajā perifērijā Eiropā un Āzijā. Tā ir sagrābusi teritorijas Ukrainā un Gruzijā. Tā met izaicinājumu mūsu kā globālā līdera lomai un pasaules kārtībai, kuru esam palīdzējuši izveidot. Tā iejaucas mūsu iekšpolitikā nolūkā saasināt nesaskaņas un aptraipīt mūsu demokrātijas reputāciju. Labākajā gadījumā mūsu attiecības arī turpmāk būs konkurences un sadarbības apvienojums. Politikas uzdevums ir atrast visizdevīgāko un drošāko līdzsvaru starp abām.
Tāpēc mēs piedāvājam sešus visaptverošus ieteikumus, kādai jābūt ASV politikai.
1) Pirmām kārtām mums jāatrod iespējas, kā efektīvi tikt galā ar Krievijas iejaukšanos ASV vēlēšanās un – vissvarīgākais – kā bloķēt jebkādus centienus graut vēlēšanu procesu. Nepieciešamie pasākumi ir mūsu vēlēšanu infrastruktūras nostiprināšana, sankciju noteikšana Krievijas pilsoņiem, kuri ļaunprātīgi izmanto zagtu informāciju, un pretdarbība Krievijas spējām uzlauzt mūsu sistēmas. Tāpat arī jāatmasko Krievijas izplatītā dezinformācija. Tomēr mums arī jāiesaistās sarunās ar Krieviju, kas būtu ārpus sabiedrības redzesloka, pievēršoties abu pušu spējām nodarīt lielu kaitējumu otras puses kritiski svarīgajai infrastruktūrai.
2) Nav jēgas tam, ka divām valstīm, kuras spēj iznīcināt viena otru un 30 minūšu laikā pielikt punktu civilizācijai, kādu mēs to pazīstam, nav pilnībā funkcionējošu diplomātisko attiecību. Pēc krīzes Ukrainā tika sarauti svarīgi kontakti valdības līmenī, slēgti konsulāti un būtiski samazināts vēstniecību personāls. Pārāk bieži mēs nepareizi uzskatām, ka diplomātiskie sakari ir atalgojums par labu uzvedību, tomēr tie ir vajadzīgi tādēļ, lai aizstāvētu mūsu intereses un nodotu skarbus vēstījumus. Mums tie nepieciešami būtisku drošības iemeslu dēļ, lai, cik vien iespējams, samazinātu nepareizus priekšstatus un apsvērumus, kas var novest pie negribēta kara. Normālu diplomātisko attiecību atjaunošanai būtu jābūt prioritātei Baltajam namam un jāatbalsta Kongresam.
3) Mūsu stratēģiskajai nostājai vajadzētu būt tādai, kāda mums labi kalpoja Aukstā kara laikā – līdzsvarota apņēmība atturēt un mazināt saspīlējumu. Tāpēc, uzturot savas aizsardzības spējas, mums būtu jāiesaista Krievija nopietnā un pastāvīgā stratēģiskā dialogā, kurā tiktu runāts par dziļākajiem savstarpējās neuzticēšanās un naidīguma cēloņiem, vienlaikus pievēršoties lielajiem un steidzamajiem drošības izaicinājumiem abām valstīm:
- Nepieciešams atjaunot ASV un Krievijas vadību, lai pārvaldītu kodolpasauli, kuru padarījušas bīstamāku destabilizējošas tehnoloģijas, attieksmes pret kodolieroču izmantošanu maiņa, pārtraukti līgumi par kodolieročiem un jaunas spriedzes pilnas attiecības kodoljautājumos. Tas nozīmē, ka jāpagarina jaunais stratēģisko ieroču samazināšanas līgums (New START) un tūlīt pat jāpāriet uz jaunu posmu bruņojuma kontrolē nolūkā nostiprināt kodolstabilitāti, kas būtu rūpīgi pielāgota pasaulei, kurā ir daudzas kodolvalstis.
- Nepieciešams padarīt drošāku un stabilāku militāro pretstāvi Eiropas nestabilākajos reģionos no Baltijas līdz Melnajai jūrai, vienlaikus apņēmīgi cenšoties saglabāt esošos ierobežojumus – tādus kā Atvērto debesu līgumu, kura eksistence pašlaik ir apdraudēta, un 2011. gada Vīnes dokuments [par pasākumiem uzticēšanās un drošības nostiprināšanai Eiropā] – un radot jaunus uzticēšanās veicināšanas pasākumus.
4) Tas, kādi panākumi būs ASV politikai attiecībā pret Ķīnu, lielā mērā būs atkarīgs no tā, vai ASV un Krievijas attiecību stāvoklis pieļaus trīspusējo sadarbību kritiski svarīgos jautājumos. Mūsu pašreizējā politika pastiprina Krievijas gatavību atbalstīt Ķīnas politikas pret ASV nekonstruktīvākos aspektus. Mainīt situāciju pretējā virzienā nebūs viegli, taču tam vajadzētu būt mūsu mērķim.
5) Svarīgākajos jautājumos, kuros ASV un Krievijas intereses ir patiesi pretējas, tādos kā Ukraina un Sīrija, ASV būtu jāsaglabā stingra nostāja atbilstoši principiem, kas ir kopīgi ar mūsu sabiedrotajiem, un ir kritiski svarīgi, lai panāktu godīgu iznākumu. Tomēr būtu jāpievērš uzmanība sekām, kādas uz savstarpējām attiecībām var radīt pakāpeniskie soļi, virzoties uz priekšu, un arī iespējām, kādas rada attiecību uzlabošanās.
6) Lai gan sankcijām vajadzētu būt daļai no mūsu politikas attiecībā pret Krieviju, tām jābūt saprātīgām un tās jāizmanto saistībā ar citiem valsts instrumentiem, īpaši diplomātiju. Pastāvīgs Kongresa apstiprinātu sankciju pieaugums, sodot Krieviju par rīcību Krimā un Austrumukrainā, saindēšanu Solsberijā, Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT) pārkāpumiem un iejaukšanos vēlēšanās mazina stimulus, kādi varētu būt Maskavai, lai mainītu kursu, jo tā uzskata šīs sankcijas par pastāvīgām. Jāatjauno mūsu sankciju režīma elastīgums, koncentrējoties uz precīzi vērstām sankcijām, kuras var tikt ātri mazinātas apmaiņā pret Krievijas soļiem, kas tuvina sarunas, kuru nolūks būtu panākt esošo konfliktu atrisināšanu, tostarp acīmredzamu Krievijas rīcību, lai pārtrauktu iejaukšanos mūsu vēlēšanu procesā. Tas prasīs gan Baltā nama, gan Kongresa politisko gribu.
Rezumējot – realitāte ir tāda, ka Vladimira Putina vadītā Krievija rīkojas atbilstoši stratēģijai, kas dziļi sakņota nacionālistiskās tradīcijās, kuras gūst atsaucību gan elitē, gan plašākā sabiedrībā. Iespējamais [Putina] pēctecis, pat ja būs demokrātiskāk noskaņots, droši vien rīkosies atbilstoši tādiem pašiem principiem. Veidot ASV ārpolitiku, balstoties pieņēmumā, ka mums jāpanāk šīs stratēģijas maiņa un mēs to varam izdarīt, ir maldīgi. Tāpat kā nebūtu prātīgi uzskatīt, ka mums nav citas izvēles kā turpināt pašreizējo politiku.
Mums jāveido attiecības ar tādu Krieviju, kāda tā patiesībā ir, nevis kādu mēs to vēlamies redzēt, pilnībā izmantojot mūsu stiprās puses un esot atvērtiem diplomātijai.
Ar tādu nostāju mēs varam gan tikt galā ar Krievijas radīto izaicinājumu, gan arī censties ievirzīt attiecības konstruktīvākā gultnē. Ja mums tas neizdosies, būs jāmaksā pārāk augsta cena.
