Šī gada aprīlī notikušajās parlamenta vēlēšanās uzvaru guva līdzšinējā premjerministra Nuri al Maliki koalīcija. Maliki amatā ir atradies jau kopš 2006.gada un pēdējā laikā viņa reputāciju ievērojami ir sašķobījusi vardarbība, kas pārņēmusi daudzus Irākas reģionus. Pēdējo nedēļu laikā arvien skaidrāk bija jūtams tas, ka Maliki ir zaudējis ne tikai savu līdzšinējo sabiedroto - Irānas, šiītu garīdznieku un savas partijas biedru, bet arī ASV atbalstu.
Līdz ar to valsts prezidenta Fuada Masuma lēmums uzticēt jaunās valdības veidošanu nevis līdzšinējam premjerministram, bet gan parlamentā pārstāvētā šiītu bloka kandidātam Haidaram al Abadi, daudziem nav izrādījies pārsteigums, bet gan pamatīgs pliķis Nuri Al Maliki sejā.
Parlamenta spīkera vietnieks Abadi, kurš 2003. gadā pēc Sadama Huseina gāšanas atgriezās dzimtenē no Lielbritānijā pavadītajiem gadiem, bieži vien tiek uzskatīts par tādu kā Irākas politiskās dzīves tumšo zirdziņu. Taču viņa nominēšanu amatam jau ar sajūsmu uzņēmuši gan vietējie sunnītu iedzīvotāji, gan arī ASV, kuras aktīvi aicinājušas izveidot spēcīgu un iekļaujošu Irākas valdību.
Tomēr Nuri al Maliki no amata tik viegli atkāpties un savu sakāvi atzīt negrasās. Kā norāda britu raidsabiedrība BBC, pēdējo četru gadu laikā Maliki ir ieņēmis aizsardzības un iekšlietu ministru, kā arī izlūkdienesta vadītāja posteņus, izveidojot spēcīgu atbalstītāju grupu drošības spēkos. Sākotnējie aprēķini liecina, ka šie spēki, ieskaitot vairākas elitāras vienības, kas pakļautas tieši Maliki, ir aptuveni miljons cilvēku lieli.
Tūlīt pēc jaunā premjera nominēšanas līdzšinējais valdības vadītājs Maliki solīja iesūdzēt tiesā valsts prezidentu, kā arī aicināja savus atbalstītājus iziet ielās un sarīkot protesta akcijas.
Līdzšinējam premjeram lojālie spēki arī ieņēmuši vairākus svarīgus objektus, ekspertiem liekot minēt, vai par spīti politiskā atbalsta trūkumam Maliki nevarētu mēģināt sarīkot kārtējo apvērsumu.
Jaunajai Irākas valdībai priekšā stāv grūts uzdevums, proti, stabilizēt situāciju valstī pēc Islāma valsts džihādistu izvērstās ofensīvas īpaši kurdu kontrolētajās teritorijās. Maliki bija apsūdzējis Kurdistānas vadītājus Islāma valsts atbalstīšanā, vienlaicīgi nespējot atzīt, ka Bagdādes spēki pret iebrucējiem cīnījās sliktāk, nekā kurdi. Šajā situācijā lielu lomu ir spēlējušas arī ASV, kas pagājušajā ceturtdienā uzsāka gaisa triecienus nemiernieku pozīcijām, veicot uzbrukumus pirmo reizi pēc amerikāņu spēku aiziešanas 2011.gadā.
Situācija Irākā visai savdabīgā veidā ieguvusi aktualitāti arī Ukrainas notikumu kontekstā. Kā prognozē izdevuma „The New York Times” žurnālists Pīters Beikers, ASV īstenoto stratēģiju Irākā tuvākā nākotnē varētu izmantot arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Proti, arī Putins, līdzīgi kā ASV prezidents Baraks Obama, varētu attaisnot uzlidojumus Ukrainai ar nepieciešamību īstenot humāno misiju un aizsargāt mierīgos iedzīvotājus. Kā norāda Beikers, lai arī abi šie konflikti ir radikāli pretēji, tam nebūs īpašas nozīmes. Atsaukšanās uz ASV darbībām Irākā nebūs vienīgais, bet ļoti nozīmīgais arguments Krievijas prezidenta rokās. Citi eksperti gan uzskata, ka notikumi Irākā Putinam var kalpot tikai kā veids, kā novērst starptautiskās sabiedrības uzmanību no karadarbības Ukrainā.
