Viņš ir Amerikas pilsonis, kurš tagad pārcēlies uz dzīvi Polijā un aktīvi seko līdzi notikumiem reģionā.
Krievija vēlas postpadomju valstis pārvaldīt ciešāk nekā pieļauj NVS formāts
Liels paldies par atvēlēto laiku! Vispirms es vēlētos vaicāt, kādēļ, jūsuprāt, ES ir vajadzīgas attiecības ar šīm bijušajām PSRS, tagad Austrumu partnerības valstīm? Kāds ir galvenais šo interešu iemesls? Esam dzirdējuši par ekonomiku, enerģētiku, politiku, bet, kas ir šo interešu augšgalā?
Ne tikai ES vajag šīs valstis, bet šīm valstīm ir nepieciešama arī ES, jo tās visas pašas par sevi jau ir Eiropas valstis, un būtu kļūdaini šo faktu noliegt. Revolūcija Ukrainā parādīja, ka cilvēkos mājo ne tikai gars un vēlme būt eiropiešiem, bet arī apņemšanās. Eiropai pagriezt muguru tikai kādu politisku iemelsu dēļ, vai tādēļ, ka valstis nevar vienoties par noteiktiem jautājumiem, būtu kļūda. ES pati par sevi nozīmē integrāciju un būšanu kopā, un šīs valstis ir parādījušas, ka to vēlas. Varbūt tomēr ne visas. Baltkrievija, Azerbaidžāna un Armēnija mēģina veidot savu vietu kontinentā un reģionā. Taču, ja šajās valstīs parādās signāli būt daļai no Eiropas ģimenes, tad ES bez jautājumiem ir uz to jāreaģē ļoti pozitīvā veidā. Protams ir daudz tehnisku jautājumu un grūtību, taču visam pāri ir šo valstu vēlme būt daļai no Eiropas.
Daži eksperti uzskata, ka ES pieļāva kļūdu pašā procesa sākumā, šo ļoti jūtīgo jautājumu kārtīgi neizrunājot ar Krieviju, un, tad, varbūt, būtu bijusi iespēja izvairīties no asins izliešanas Ukrainā. Vai tam piekrītat?
Ir ļoti grūti pateikt, kas kā būtu noticis, ja rīcība būtu bijusi citāda. Viss, kas saistās ar šo reģionu, attiecības ar Krieviju padara ļoti grūtas, tādēļ, ka arī Krievijai tā ir ļoti svarīga pasaules daļa. Valstis, kas tagad ir ES Austrumu partnerībā, pārstāv tradicionālo Krievijas ietekmes sfēru.
Prezidents Vladimirs Putins jau skaidri ir paudis, ka viņš ļoti vēlētos, ja ne visas, tad vismaz daļu šo valstu iekļaut atpakaļ Krievijā, ne tikai NVS formātā, bet daudz, daudz dziļāk.
Taču, manuprāt, šim valstīm ir jāļauj pašām noteikt savu ceļu.
ES, sākot veidot Austrumu partnerību, uzsvēra, ka šis nav domāts kā pret Krieviju vērsts projekts. Un patiesībā, šeit būtu lielākas iespējas Krievijai, ja tā atzītu, ka šo valstu dziļāka integrācija Eiropā tai palīdzētu, piemēram, ekonomiski. Jo mēs iegūtu daudz modernākas un attīstītākas ekonomikas, piemēram, tādā ievērojamā valstī, kā Ukraina, un mazliet mazākajās – Gruzijā un Moldovā, kurām ir tradicionālas saiknes ar Krieviju, tad tās palīdzētu stiprināt un modernizēt arī pašu Krieviju.
Ir ieguvumi, kuriem Krievija nevēlas noticēt. Līdz ar to es nepiekrītu, ka ES Austrumu partnerības veidošanas sākuma procesā pieļāva kļūdu, ka tai būtu bijis jākonsultējas ar Krieviju.
Krievija gluži vienkārši atteicās pieņemt faktu, ka vairākas valstis ļoti vēlas būt daļa no Eiropas, un ka tā pati būtu ieguvēja.
Krievija un ES spēlē pēc atšķirīgiem noteikumiem
Vai jūs redzat, ka starp Krieviju un ES notiek varas cīņa?
Tas, iespējams, ir vienīgas, kā mēs patlaban to visu redzam. Tā patiešām ir īsta ietekmes, ideoloģijas un politikas sadursme.
Krievija, diemžēl, neļaus visam šim reģionam aiziet no tās ietekmes sfēras. Jautājums ir, vai mums to pieņemt un atļaut Krievijai saglabāt zināmu ietekmi. Taču Krievijas pēdējā laika rīcība, īpaši, okupējot Krimu, parāda, ka tā ir gatava lauzt starptautiskās vienošanās un normas, pie kurām mēs visi cenšamies turēties, un nevēlas spēlēt pēc tādiem pašiem noteikumiem, kā ES. Mums tiešām ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar Krieviju.
Un tiešām ļoti žēl, jo ir vairākas pazīmes, ka Krievija un ES varētu būt ļoti spēcīgas partneres, īpaši, ekonomikā, politikā, kultūrā, taču tā valdība, kas patlaban ir Kremlī, sliecas uzskatīt Krieviju par reģiona varu, kas ir pretrunā ar ES vēlmi integrēt bijušās PSRS valstis.
Tagad, kad notiek šī varas cīņa, ir īpaši svarīgi pašām valstīm ļaut izvēlēties savu ceļu, gluži kā Krievija šādi ir iestājusies par citām valstīm ANO, taču šajā gadījumā, rīkojas pretēji. Un to ir, jāteic, pat diezgan interesanti vērot.
Vai mēs varam virzīties uz priekšu ar Austrumu partnerību atstājot ārpusē Krieviju? Vai var pienākt tāda diena, kad Krieviju arī būtu jāuzaicina Austrumu partnerībā?
Tas ir ļoti grūts jautājums.
Ja visi spēlētu pēc vieniem noteikumiem, ideāli, protams, būtu, ja arī Krievija ciešāk saistītos ar Eiropu. Taču es tomēr neredzu Krieviju pievienojamies Austrumu partnerībai, jo tā vēlas savu identitāti un saglabāt savu varu. Mēs nevaram raudzīties uz Eiropas un Krievijas integrāciju vienādi, tie ir divi dažādi integrācijas veidi.
Krievijas integrācija nozīmē, ka tā redz lielāku savu labumu, ko gūtu no valstīm, kuras integrētu savā sastāvā, savukārt, Eiropas Savienības integrācija nozīmē, ka ieguvēji ir visi – gan pati ES, gan valstis, kuras iesaistās. Krievijā ir ļoti daudzi cilvēki, kuri uzskata, ka ciešākas saiknes ar ES būtu tikai pozitīvs ieguvums, taču, manuprāt, ilgtermiņā mēs neredzēsim nekādas ciešākas Krievijas saiknes ar ES, ja netiks panākti kompromisi par konkrētiem jautājumiem, tādiem, kā, piemēram, Krievijas loma Krimā un visā reģionā. Un es neesmu pārliecināts, vai ES būtu gatava šādiem kompromisiem labāku attiecību vārdā ar Krieviju.
Mēs arī redzam, ka Krievija meklē citus partnerus pasaulē, īpaši Ķīnā. Un arī ar to Krievija cenšas parādīt, ka tā pati par sevi var būt vara. Mums to ir jāpieņem, kā jau sacīju iepriekš, taču tam nevar būtu citu valstu suverenitātes cena.
Baltijai var būt ļoti liela loma Austrumu partnerībā
Jūs pats jau ilgāku laiku dzīvojat un strādājat Polijā, kura, starp citu, kopā ar Zviedriju, sāka Austrumu partnerības ideju. Cik ieinteresēta Austrumu partnerībā ir Polijas sabiedrība, ņemot vērā, ka šī tuvināšanās varētu atvērt arī robežas, atvieglot vīzas, piemēram, Baltkrievijas pilsoņiem. Kāds ir kopējais noskaņojums?
Kopumā cilvēki Polijā pret Austrumu partnerību ir noskaņoti ļoti pozitīvi. Tiešām tā bija kopīgi ar Zviedriju radīta ideja, kas dzima 2008. gadā un savu ceļu sāka 2009. gadā. Viens no iemesliem, kādēļ Polija īpaši vēlas šo integrāciju ir, tādēļ, ka Polija pati ir uz robežas ar ES un Austrumeiropu, un Polija vēlētos šo robežu pabīdīt tālāk, dziļāk Austrumos, kaut vai pati savas drošības dēļ.
Polijai ir arī ļoti ciešas saiknes ar Ukrainas sabiedrību, īpaši pēc „Eiromaidana”. Polija bija ļoti dziļi iesaistījusies šajos procesos un nemitīgi sekoja līdzi.
Telekānāli 24 stundas diennaktī ziņoja par notikumiem Kijevā, pārraidīja ukraiņu ziņas tiešraidēs ar tulkojumu, līdz ar to, poļi ir ļoti labi informēti. Šis gads pašai Polijai ir ļoti svarīgs, jo tiek atzīmēta 25 gadadiena, kopš pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām pēc komunisma sagrūšanas, kam sekoja Berlīnes mūra krišana un visas PSRS sabrukums, līdz ar to Polija šos notikumus ļoti cieši saista ar situāciju Ukrainā. Polija visus šos procesus pārdzīvoja mierīgi, taču Ukrainā zaudēja un joprojām zaudē dzīvības par savas valsts neatkarību.
Līdzīgi ir arī ar Baltkrieviju. Vēsturiski Polijai ir ļoti ciešas saiknes ar Baltkrieviju, un Polija vēlētos, lai tās būtu vēl atvērtākas, taču tas nozīmē, ka to pašu ir jāvēlas arī Baltkrievijai. Un tas notiktu, ja Baltkrievija ciešāk integrētos Austrumu partnerībā, kas ir iespēja valstīm atvērties. Visu šo valstu ārpolitikai Polija kā kaimiņiene ir ļoti svarīga.
Latvijā, mums garšo Gruzijas vīni, mēs valkājam baltkrievu apavus, respektīvi, mēs jau izsenis pazīstam šīs zemes, to kultūru, domāšanu. Vai jums nešķiet, ka Austrumu partnerība ir vairāk Centrāleiropas un Baltijas projekts, mazāk interesants tādām valstīm, kā, piemēram, Itālija, Spānija, Lielbritānija un citām. Vai tas vispār var būt vienots Eiropas Savienības interešu objekts?
Tā ir laba piebilde, jo, ja palūkojamies uz Eiropas dienvidu valstīm – Itāliju, Spāniju, arī Franciju, tām patiešām vairāk interesē dienvidu kaimiņi, un tas ir ļoti loģiski. Jums taisnība, tādas valstis, kā, piemēram, Latvija, kas bija Padomju Savienībā un ir pārdzīvojusi pārejas periodu, kļuvusi par ES un NATO dalībvalsti, nešaubīgi, lolo ciešākas saiknes ar Austrumu Partnerību.
Šīm valstīm ir arī ļoti svarīga pieredze, kurā dalīties. Īpaši Baltija var spēlēt atslēgas lomu, tāpat Centrāleiropa un arī Rumānija un Bulgārija, kuras joprojām, pat būdamas ES un NATO, cīnās ar pagātne sekām.
Šo valstu liels izaicinājums ir arī runāt ar citām ES partnerēm dienvidos, par to, kādēļ Austrumu partnerība ir tik svarīga, kādēļ tai būtu jābūt ES ārlietu prioritātei. Valstīm, kuras ir ģeogrāfiski tālākas, ir daudz vieglāk būt neieinteresētām Austrumeiropā.
Vai ASV prezidenta Baraka Obamas vizīte Austrumeiropā kādā veidā pievērsa arī visas Eiropas uzmanību?
Mēs varam sacīt, ka Obamas vizīte bija ļoti simboliska, tā parādīja, ka ASV ir ar ES. Protams, ASV ir daudz vienkāršāk pieņemt ārpolitikas lēmumus, kas sasitās ar Austrumeiropu, pretēji ES, kur jāpanāk vienošanās starp 28 dalībvalstīm un 28 dažādiem viedokļiem. Un, manuprāt, ļoti svarīgi arī, ka Obama ar savu vizīti parādīja, ka ASV atbalsta Eiropas drošību. Viņš uzsvēra, būdams Varšavā, ka NATO piektais pants ir saistošs un nekad netiks apšaubīts. Tas ir ļoti svarīgi tādām valstīm, kā, piemēram, Polija, Latvija, Lietuva un Igaunija, tas parāda, ka viņu dalībai NATO patiešām ir liela nozīme. Tā patiešām bija ļoti svarīga vizīte, kas apliecināja, ka ASV un ES kopā ir stipras un var palīdzēt Austrumu partnerībai.
