Jau kopš Ukrainas konflikta aizsākšanās dienaskārtībā bijis jautājums par ES vienotību.
Savukārt pašlaik sankciju jautājumā uz spēles ir likta ticamība Eiropas rīcībai. Ja netiks konsekventi ievērota sankciju nostāja, tad principā ES statuss Krievijas acīs tiks diskreditēts pavisam.
Sankciju mērķis ir tieši ilgtermiņa iedarbība, kam par labu nenāk tādi sānsoļi kā ES augstās pārstāves ārlietās Federikas Mogerīni paziņojumi gada sākumā, norādīja pētnieks.
Daugulis arī uzsvēra, ka aktivitātes Ukrainā ir Krievijas iekšpolitikas jautājums. Līdz ar to viņš neiesaka „aizrauties ar radikāliem uzbrukumiem Krievijas ekonomikai”, jo tas var tikt radikāli interpretēts Kremļa administrācijā, sakot, ka tiek uzbrukts no ārpuses. Ja spiediens no Rietumiem būs pārāk radikāls, tad Kremlim šāda rīcība būs ērta dažādām savām interpretācijām.
Vienīgā iespēja esot konsekventi turēties pie lēmumiem, ko ES pati pieņēma, turklāt ilgtermiņā. Viņa ieskatā, sankcijas var vērst pret atsevišķām personām.
Jebkurš sankciju mehānisms rada diskomfortu plašās masās, kuras var izdarīt spiedienu uz pārvaldību; Krievijā tas tomēr nedarbojas, jo plašās mazas jau tagad atrodas sliktā stāvoklī.
Arī „Ir” komentētājs Aivars Ozoliņš piekrīt domai, ka Krievija cer uz ES nespēju pieņemt jaunas sankcijas, īpaši pēc Grieķijas parlamenta vēlēšanām, kurās virsroku guva radikāli kreisā partija „Syriza”.
Ozoliņš arī norāda, ka vajadzētu cerēt uz jaunu un atklātāku valodu. Kā piemēru viņš min Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska paziņojumu pēc apšaudēm Mariupolē, ka ar Krieviju jāveido politika, balstoties uz faktiem. Komentētāja ieskatā, tas jau ir solis, vismaz retorikas ziņā.
Arī Putins runā skaidrāku valodu, pasludinot NATO par ārvalstu leģionu Ukrainā. Tātad viņa izpratnē Ukrainā viņš karo pret NATO un Rietumiem, secina Ozoliņš. Līdz ar to arī Baltijas valstis ir viņa mērķis.
