ĪSUMĀ:
- Armēnija atdos pēdējo no trim Kalnu Karabahas rajoniem.
- Pēc karadarbības beigām reģionā atgriežas vairāki tūkstoši cilvēku.
- To vidū gan armēņi, kas bēguši no kara, gan azerbaidžāņi, kas tagad var atgriezties drošības buferzonas rajonos esošajās mājās, ko tie zaudēja 90. gados.
Ko paredz vienošanās
Kalnu Karabahas konfliktā intensīvas kaujas atsākās 27. septembrī. Vairāku nedēļu garumā centieni apslāpēt konfliktu un karadarbību izbeigt bija nesekmīgi, jo abas puses stingri turējās pie savām pozīcijām un nevēlējās viena otrai piekāpties. Tomēr ar Krievijas starpniecību vienošanās par karadarbības izbeigšanu tika panākta. 9. novembra Kalnu Karabahas pamiera vienošanās paredz, ka armēņu un azerbaidžāņu armijas paliek pēdējā konflikta eskalācijas posmā ieņemtajās pozīcijās. Tas nozīmē, ka Azerbaidžānas kontrolē paliek Kalnu Karabahas pamatteritorijas dienviddaļa un visa buferzonas dienviddaļa.
Lai gan Armēnijas premjers Nikols Pašinjans skaidroja, ka vienošanās pieņemta, lai reģionā izvairītos no pilnīga sabrukuma, aplenkuma un tūkstošu armēņu karavīru nāves, armēņi šo vienošanos uztvēra kā sakāvi, un valstī izveidojusies politiskā krīze. Par to liecināja ne tikai protesti, bet arī šīs valsts aizsardzības un ārlietu ministru, kā arī citu augstu amatpersonu atkāpšanās vai atlaišana.
Saskaņā ar vienošanos Armēnijai bija jāatdod Azerbaidžānas kontrolē trīs drošības buferzonas rajoni. Pirmajā no tiem, Agdamas rajonā, azerbaidžāņu spēki ienāca 20. novembrī, bet Keļbadžaras rajons bija jānodod līdz 15. novembrim, taču termiņš tika pagarināts un Azerbaidžānas armija tajā iegāja 25. novembrī.
Atgriešanās mājās un došanās prom
Karadarbības dēļ Kalnu Karabahu, kurā mīt aptuveni 150 000 cilvēku, atstāja 75 000 līdz 90 000 iedzīvotāju. Kopš tika parakstīta vienošanās par karadarbības izbeigšanu, atgriezušies aptuveni 20 000. Tomēr daudzi armēņi, kas Kalnu Karabahā dzīvojuši vairākus gadu desmitus, zaudējuši visu. Stepanakertā, smagi cietušajā Kalnu Karabahas galvaspilsētā, tiem, kas zaudējuši mājas, atvērtas dažas viesnīcas, un katru dienu vairāki simti cilvēku stāv rindās, lai saņemtu Sarkanā Krusta sniegto palīdzību. Būs nepieciešams smags darbs, lai atjaunotu nopostīto infrastruktūru.
Atgriezties gan nebūs iespējams šajos trīs buferzonas rajonos. Tos pametot, cilvēki ņēmuši līdzi visu, ko vien varējuši un pat nodedzinājuši savus īpašumus, lai tos neatstātu azerbaidžāņiem.
Aiziešana no savām mājām, kurās pavadīti vairāki desmiti gadu, daudziem bija ļoti smaga.
Keļbadžaras reģionu nācās pamest arī tā iedzīvotājam Martiniosam, kura dēls uzsvēra, ka par spīti situācijai ģimeni tas nesalauzīs:
„Situācija ir ļoti grūta, tā ir grūta mums visiem, bet visgrūtākā tā ir manam tēvam, jo viņš šajā mājā ir ieguldījis ļoti daudz sava darba. Bet pat šis mūs nekad nesalauzīs.”
Otrdien Armēnijai jānodod pēdējais no trim – Lačinas rajons. Arī tajā pēdējās dienas pirms azerbaidžāņu spēku ierašanās cilvēki steidza pamest mājas, dažiem tās atstājot neskartas, bet citiem – izdemolējot un nodedzinot tās.
Tagad buferzonas rajonos pamazām atgriežas azerbaidžāņi, kas savas tur esošās mājas zaudēja kara laikā 90. gados. Viens no tiem ir bijušais Keļbadžaras iedzīvotājs Aslans Kerimoglu, kurš ar asarām acīs vēroja azerbaidžāņu spēku iebraukšanu rajonā.
„Šī ir laimīgākā diena manā mūžā. Es ceru, ka beidzot varēšu atgriezties zemē, kur biju dzīvojis 43 gadus, pavadīju savu jaunību un strādāju,” sacīja Kerimoglu.
Tomēr tiem, kas atgriežas drošības buferzonas rajonos, aktuāla ir virkne problēmu. Viena no tām ir milzīgais mīnu daudzums, kas rada draudus cilvēku dzīvībām. Azerbaidžānas armija teritorijas pamazām sāk attīrīt no mīnām, tiesa, tas prasīs ilgu laiku, skaidro armijas pārstāvis Ismails Ismajilovs, kurš šos darbus pārrauga Agdamas rajonā.
„Mēs lēšam, ka paies vismaz trīs līdz pieci gadi, līdz cilvēki varēs šeit atgriezties un dzīvot. Kopumā būs nepieciešami aptuveni 15 gadi, līdz mēs būsim likvidējuši pēdējo mīnu,” norādīja Ismajilovs.
Un runa ir ne tikai par mīnām, jo, lai atgrieztos, ir nepieciešama dzīvesvieta. Bet daudzi, kas tagad atgriežas Agdamā un Keļbadžarā, savas pirms daudziem gadiem pamestās mājas redz sabrukušas un ieaugušas garā zālē un krūmos. Atgriešanās šajos rajons nebūs nedz ātra, nedz viegla. Kā tika pausts Kremļa paziņojumā, visā Kalnu Karabahas reģionā bez kavēšanās jārisina humānās problēmas, kas saistītas ar bēgļu atgriešanos, infrastruktūras atjaunošanu, kā arī kultūras un reliģisko vietu saglabāšanu. Azerbaidžāna jau paudusi stingru gatavību uzsākt Armēnijas atdoto teritoriju atjaunošanu.
