«Arābu pavasaris» sievietēm nav devis cerēto vienlīdzību

Ir pagājuši jau vairāk nekā divi gadi kopš Arābu pavasara - notikumiem, kuru rezultātā Ēģiptē, Lībijā, Tunisijā un Jemenā no amatiem tika gāzti ilggadējie diktatori un autoritārie līderi.

Tas bija laiks, kad jauni cilvēki - gan sievietes, gan vīrieši - gāja ielās un protestēja pret pastāvošo režīmu, ticot, ka līdz ar nīstā valsts vadītāja aiziešanu sāksies labāka dzīve. Tomēr, kā jau to varēja gaidīt, pārmaiņu posms pēc revolūcijām izrādījās sarežģīts. Un sievietes, kas vēl nesen plecu pie pleca ar vīriešiem cīnījās par gaišo nākotni, tagad tiek atstumtas malā.

Ejot ielās un cīnoties pret ilggadējiem diktatoriem, daudzi Arābu pavasara aktīvisti ticēja, ka viņu sabiedrība kļūs demokrtātiskāka, tajā būs vārda brīvība, godīgas vēlēšanas un citas Rietumu pasaules vērtības. Daudzi aktīvisti bija gados jauni cilvēki, kuri savā cīņā plaši izmantoja internetu.

Starp viņiem bija arī ēģiptiešu aktīviste un blogere Dalia Ziada. Viņa atzīst, ka tagad situācija Ēģiptē nebūt nav tik laba kā gribētos, it īpaši, ja esi sieviete. “Ēģiptiešu sievietes pašlaik ir gandrīz saspiestas starp diviem dzirnakmeņiem. Viens no tiem ir patriarhālā mentalitāte, kas tik ilgi ir pastāvējusi. Un otrais ir valstī pieaugošais ekstrēmisms,” stāsta Ziada.

Kad tika gāzti diktatori, tad daudzviet Arābu pasaulē izrādījies, ka vienīgais organizētais spēks ir musulmaņu radikāļi, kuri sāka pārņemt ietekmi. Arī Ēģiptē vairākumu ieguva organizācija ar nosaukumu Musulmaņu brālība. „Mums tagad ir vēlēšanas. Cilvēki par to ir ļoti laimīgi. Mēs balsojam, balsojam, balsojam. Pēdējo pāris gadu laikā mēs balsojām kādas 4-5 reizes par dažādiem jautājumiem, sākot no referenduma par konstitūciju līdz prezidenta un parlamenta vēlēšanām utt.,” uzsver Ziada.

Tomēr ir viens “bet”... “Mēs varam tikai balsot un neko vairāk. Un pat par prezidentu mēs balsojām bez spēkā esošās konstitūcijas, nezinot kādas īsti pilnvaras viņam būs. Mums nebija nekādas aizsardzības, ja viņi gadījumā gribētu ļaunprātīgi izmantot savu varu pēc vēlēšanām,” norādīja Ziada.

Situācija Ēģiptē nav unikāla, saka ANO Sieviešu tiesību organizācijas vadītāja Briselē Dagmāra Šumahere. “Dažreiz mēs redzam, ka tiek sperti divi soli uz priekšu un viens atpakaļ, vai pat viens uz priekšu un divi atpakaļ,” pauž Šumahere.

Viņa piebilst, ka dažādās reģiona valstīs, kur notika Arābu pavasara revolūcijas, situācija atšķiras. Un reizēm panāktais progress sieviešu tiesībās vai citās jomās ir diezgan īslaicīgs. „Mēs visi zinām, ka sieviešu tiesības šajā reģionā joprojām ir ļoti jūtīgs jautājums, un sabiedrībā valdošās paražas tam nepalīdz. Vēsture rāda, ka revolūcijās, karos un cīņās sievietes atrodas plecu pie pleca ar vīriešiem. Savukārt tam sekojošajā pārmaiņu posmā viņām ir atvēlēta otrā plāna loma. Mēs arī zinām, ka postkonflikta reģionos stabilitāte, drošība un ekonomiskā izaugsme kļūst par svarīgākām nacionālajām prioritātēm salīdzinājumā ar sieviešu paustajām raizēm. Bieži nākas dzirdēt argumentu, ka tagad mums ir svarīgākas lietas nekā dzimumu līdztiesība,” atzīmē Šumahere.

Atsevišķās reģiona valstīs sievietēm bieži nav pat personu apliecinošu dokumentu. Tādēļ, lai gan viņu zemē beidzot notiek brīvas vēlēšanas, sievietes tik un tā nevar balsot. Ir arī izņēmumi, piemēram, Lībija. Tur pirmajās brīvajās vēlēšanās vairāk nekā 60 gadu laikā tika ieviesta pagaidu dzimumu kvota, kas ļāva daudzām sievietēm gan piedalīties vēlēšanās, gan arī iekļūt parlamentā.

Savukārt Ēģiptē, kur šādu kvotu nav, situācija ir sarežģītāka, saka aktīviste Dalia Ziada. “Es balotējos parlamentā 2011. gadā un es netiku ievēlēta. Protams, ne tikai tāpēc, ka esmu sieviete un mēs dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kas īsti neatbalsta sievietes, bet arī tāpēc, ka man nebija atbilstošas pieredzes. Pēc Mubaraka gāšanas mēs domājām, ka varam paveikt jebko. Tiesa, mēs zinājām, kā var nogāzt diktatoru, bet mēs nezinājām, kā var uzbūvēt demokrātiju,” pauž Ziada.

Pulcējoties seminārā Briselē, gan sieviešu tiesību aktīvistes, gan žurnālisti no vairākām arābu valstīm ik pa laikam uzsvēra, ka viņi sagaida nopietnu Eiropas palīdzību savā cīņā par labāku nākotni.

Kritiska ir arī Ziada. „Viņi uzrakstīja konstitūciju, kas nerespektē minoritāšu tiesības, it sevišķi reliģisko minoritāšu tiesības, kā arī neapliecina cieņu pret sievietēm. Sievietes mūsu konstitūcijā ir minētas tikai vienā pantā, un tas runā par viņu bioloģisko lomu, tas ir, par sievas un mātes lomu. Bet tur nav ne vārda par līdzdalību politiskajā vai sociālajā dzīvē,” viņa uzsver.

„Viens piemērs: Lībijā ļoti liels sieviešu skaits balsoja un balotējās pirmajās brīvajās vēlēšanās vairāk nekā 60 gadu laikā. Un tādēļ, ka tika ieviesta pagaidu prasība visām partijām savos sarakstos iekļaut gan sievietes, gan vīriešus, sievietes jūlijā ieguva ap 70% vietu Vispārējā nacionālajā kongresā,” norāda Šumahere.

„Francūži mēdz teikt, ka mīlestības nav, ir tikai mīlestības apliecinājumi. Tādēļ mēs prasām visām valdošajām partijām nevis par viņu domām, bet par viņu darbu, par to, ko viņi patiešām plāno darīt. Tas ir veids kā iesaistīties sadarbībā ar ES,” atzīmē Bernardino Leons, ES īpašais pārstāvis Vidusjūras dienvidu reģionā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt