Miljons bēgļu ārvalstīs, vairāki miljoni pametuši mājās, desmitiem tūkstoši bojā gājušo. Šāda ir traģiskā statistika, sākoties Sīrija konflikta trešajam gadam. Pirms diviem gadiem, 15. martā, vairākās pilsētās, galvenokārt dienvidos, sākas demonstrācijas, kādas valsts nebija pieredzējusi kopš 80. gadiem. Sekojot Arābu pavasara uzplūdiem citās reģiona valstīs, iedzīvotāji pieprasīja reformas. Aprīlī tanki un simtiem karavīru iegāja Sīrijas dienvidu pilsētā Derā, kas toreiz bija galvenais protestu centrs. Demonstrācijas apspieda, un jau dažas nedēļas vēlāk sākas bruņotas sadursmes starp opozīcijas un režīma spēkiem, kas laikam ejot, kļuvušas arvien vērienīgākas.
Par spīti draudiem, arī piektdien vairākās Sīrijas pilsētās notikuši protesti pret prezidenta Bašara al Asada režīmu. Konflikta upuru piemiņas pasākumi notikuši arī citviet pasaulē. Sīrija bija viens no centrālajiem tematiem arī Eiropas Savienības līderu samitā Briselē, kur Lielbritānija un Francija turpināja uzstāt uz ieroču embargo atcelšanu pret Sīriju, lai varētu apbruņot nemierniekus. Londonas uz Parīzes uzstājība vainagojusies ar lēmumu, ka Eiropas Savienības ārlietu ministri tiekoties nākamnedēļ centīsies panākt vienotu nostāju šajā jautājumā.
Lielbritānija brīdinājusi, ka ir gatava apbruņot opozīciju pat bez vienbalsīga kopienas atbalsta. Londonā valda uzskats, ka Sīrijas ieroču embargo ir aplams, jo tas nozīmē, ka kamēr nemiernieki netika apbruņoti, Asada režīms vienalga saņem ieročus no tādām valstīm kā Krievija un Irāna. Nesen Eiropas Savienība vēl uz trim mēnešiem pagarināja embargo režīmu, to gan atvieglojot un ļaujot nemierniekiem piegādāt „neletālu” un tehnisku palīdzību. Bet Lielbritānija likusi saprast, ka nākamreiz embargo pagarināšanai varētu uzlikt veto. Turpina premjerministrs Deivids Kamerons: „Ir vērts padomāt par to, ka šis briesmīgais konflikts ilgt jau divus gadus. Dzīvību zaudējuši, domājams, vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku. Mums ir jābūt atklātiem- starptautiskā sabiedrība nav darījusi pietiekami. Protams, tā ir palīdzējusi ar humāno palīdzību, un esmu lepns par Lielbritānijas lomu. Protams, tā ir palīdzējusi izdarīt spiedienu uz režīmu, un esmu lepns par to, ko esam darījuši Apvienotajās Nācijās un šeit, Eiropas Savienībā. Bet kopumā izdarītais nav bijis pietiekams, lai konfliktu pārtrauktu un panāktu politisko pāreju.”
Līdzīga nostāja ir arī Francijai, kas uzskata- opozīcijas apbruņošana ir vienīgais veids, kā uz Asada režīmu izdarīt spiedienu, lai sāktos nopietns politiskais dialogs un konflikts beigtos. No otras puses vairākas valstis iebilst Londonas un Parīzes redzējumam, ar Vāciju priekšgalā. Berlīne uzskata, ka vairāk ieroču nemazinās asinsizliešanu, un drošības situācija var pasliktināties.
