Līdz ar to laikā, kad visa Eiropa vēršas pret īpašiem nodokļu režīmiem un atvieglojumiem, kas apdraud konkurenci – Beļģijas valdība dimantu tirgotājiem piedāvā īpašus nosacījumus – lai vismaz kaut kas nonāktu valsts kasē.
Pavisam netālu no Antverpenes centrālās stacijas starp daudziem dārglietu veikaliem, kas vilina ne tikai pircējus, bet arī skatītājus, ir trīs necilas ieliņas, kas tiek sauktas par dimantu kvartālu. Tur ir gan dimantu banka, gan dimantu klubs, gan dimantu birža. Jeb precīzāk – veselas četras biržas jeb tikšanās vietas, kur katru dienu slēdz darījumus par 250 miljoniem eiro.
Gandrīz visi dimanti, kas pasaulē tiek tirgoti, ir kaut vienu reizi pabijuši Anteverpenes dimantu kvartālā. Te plecu pie pleca strādā ļoti dažādas tautības un reliģijas – tās vieno dimantu valoda. Tomēr vēsturiski izveidojies, ka galvenie tirgotāji te ir indieši un ortodoksālie ebreji. Paši dimantu tirgotāji par to, kā tiek slēgti darījumi, nerunā – saiknei ar ārpasauli izveidots Antverpenes globālais dimantu centrs, kas cenšas ieviest šajā noslēgtajā biznesā mazliet modernākas atklātības vēsmas.
"Dimantus tirgo tikai ar rokasspiedienu – tā saucamo “mazal”. Tas ir ļoti unkāli dimantu industrijai – ka dotais vārds ir jāpilda. Viņi satiekas viens ar otru katru dienu, un tas nozīmē, ka ir milzīga savstarpēja uzticēšanās. Ja tu izdari kaut ko sliktu citam uzņēmumam, visi par to uzzinās," stāsta Antverpenes globālā dimantu centra pārstāve Margo Donkjē.
Šī ir slēgta vide, te visi ir ģimenes uzņēmumi bieži vien daudzās paaudzēs, un no malas kādam te ienākt ir neiespējami – gan uzticēšanās dēļ, gan tāpēc, ka nepieciešamas ļoti specifikas prasmes, lai atpazītu, piemēram, šobrīd nelegālos Venecuēlas dimantus.
"Lietas, protams, mainās. Šeit Antverpenē, Beļģijā mēs ievērojam Eiropas Savienības noteikumus - Eiropai ir strikti noteikumi, kā jāstrādā dimantu tirgotājiem, kādi kritēriji jāievēro, piemēram jāzina, kas tieši ir tavs klients, kad tiek slēgts darījums," norāda Donkjē.
Tomēr par spīti industrijas centieniem bankas arvien nelabprātāk aizdod naudu dimantu tirgotājiem. Pagājušajā gadā viena no dimantu bankām aizvērās, kas nozarei radījis problēmas. "Tas ir sektors, kur viss nav pilnīgi caurspīdīgs. Tā kā bankas tiek arvien vairāk regulētas – bankām jābūt pilnībā caurspīdīgām, bankām ir jāpiemērojas šai realitātei. Tas ir tik vienkārši – tā nav pašu banku izvēle," komentē ING bankas ekonomists Filips Ledents.
Tāpēc tagad tradicionālo banku nišu šeit cenšas aizņemt nebanku kredītdevēji, kuru regulējums ir daudz maigāks.
Taču dimantu tirgotājiem jāatrisina ne tikai finansējuma, bet arī nodokļu problēmas. Centienos noturēt dimantu tirgotājus Antverpenē, lai tie nedotos uz līdzīgiem centriem Dubaijā vai Telavivā, Beļģijas valdība piedāvājusi īpašu nodokļu režīmu - tā saucamo karātu nodokli. Tomēr Eiropas Komisija pēdējā laikā cītīgi vērsusies pret īpašiem nodokļu režīmiem, kas izkropļo konkurenci, un tā var nebūt tik iejūtīga kā Beļģijas valdība.
Kamēr dimantu tirgotāji gaida uz Eiropas lēmumu, tirdzniecības apjomi pēdējos divos mēnešos ir auguši. Pat Eiropas sankcijas pret Krieviju, kas ir pasaulē lielākā dimantu ieguvēja, nav ietekmējušas krievu dimantu ceļu uz Antverpeni. "Mēs uzmanīgi vērojam tirdzniecības attiecības starp Antverpeni un Krieviju – sankcijām nebija pilnīgi nekādas ietekmes," saka Donkjē.
Dimanti Eiropu īsti neinteresē - galvenie eksporta tirgi ir ASV un Kīņa, kur vidusšķira tikusi pie turības un cenšas pārņemt amerikāņu tradīciju – dimanta sadarināšanās gredzenu dāvināšanu.
