Horvātija 1999.gadā ANO Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā iesniedza prasību pret Serbiju, to apsūdzot par genocīdu Balkānu kara laikā, kas izcēlās pēc Dienvidslāvijas sašķelšanās. Zagreba paziņoja, ka tūkstošiem horvātu gāja bojā serbu spēku pastrādātajās „etniskajās tīrīšanās”, uzstājot, ka tā ir „genocīda forma”. It īpaši Horvātijas austrumu pilsētā Vukovarā, kur 1991.gadā serbu spēki no vietējās slimnīcas izdzinuši vairāk nekā 200 pacientu un nogalinājuši blakus esošā laukā. Vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku tika izraidīti no pilsētas.
Atbildot uz to, Serbija 2010.gadā šajā pašā tiesā iesniedza prasību atzīt, ka Horvātija pastrādāja genocīdu pret etniskajiem serbiem. Belgrada paziņoja, ka aptuveni 200 tūkstoši serbu civiliedzīvotāju bija spiesti bēgt no Horvātijas, kad tā 1995.gadā īstenoja militāro operāciju „Vētra”, lai atgūtu iepriekš zaudētu teritoriju. Pēc ofensīvas etnisko serbu proporcija Horvātijā saruka no 12 līdz 4 procentiem, norāda aģentūra AFP.
ANO Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā šodien paziņoja, ka kara laikā vardarbīgi rīkojušās abas puses. Tomēr noziegumu apmērs nebija tāds, lai būtu pamats apgalvot, ka tie pastrādāti ar nolūku īstenot genocīdu.
Galvenais tiesnesis Peters Tomka norādīja, ka Horvātija nebija iesniegusi pietiekamus pierādījumus, par genocīdu apsūdzot Serbiju: „Horvātija nav spējusi pamatot savus apgalvojumus, ka tika pastrādāts genocīds. Līdz ar to šajā gadījumā nevar piemērot nekādu atbildību saskaņā ar Konvenciju par genocīdu.”
Tāds pats spriedums pieņemts arī attiecībā uz Serbijas apsūdzībām pret Horvātiju saistībā ar tās rīcību operācijas „Vētra” laikā: „Tiesa secina, ka nav pierādīts, ka operācijas „Vētra” laikā vai pēc tās tika pastrādāts genocīds pret serbu iedzīvotājiem Horvātijā.”
„Genocīda nodoms tiek vērsts pret grupu vai tās daļu. Tiesa uzskata, ka ir grūti saskatīt šādu nodomu, pamatojoties uz atsevišķiem aktiem,” norādīja ANO Starptautiskās tiesas tiesnesis Peters Tomka.
Tiesnesis aicināja kādreizējos kara pretiniekus pāršķirt lappusi savā vēsturē un mudināja abas puses turpināt sadarbību, lai šādu noziegumu upuriem piešķirtu pienācīgas kompensācijas.
Reakcijas no Horvātijas un Serbijas puses pēc sprieduma bija visai atšķirīgas.
Serbijas ārlietu ministrs spriedumu nosauca par vienu no svarīgākajiem notikumiem attiecībās ar Horvātiju, kas ļaus abām valstīm pārstāt izvirzīt savstarpējās apsūdzības. Tikmēr Horvātija par to nemaz nebija gandarīta.
„Es vēlos pateikt, ka mēs neesam apmierināti ar Horvātijas prasības noraidīšanu. Taču mūs apmierina, ka tika noraidīta Serbijas prasība,” pauda Horvātijas premjerministrs Zorans Milanovičs.
„Horvātija neietu uz tiesu, ja domātu, ka tās prasībai nav pamata. Gribētu atgādināt, ka attiecībā uz genocīdu pastāv specifiska definīcija, tāpēc šis spriedums nenozīmē, ka nebija kara un nebija noziegumu un slepkavību," paziņoja Horvātijas ārlietu un Eiropas lietu ministre Vesna Pusič.
Ar tiesas lēmumu nav apmierināti arī tie cilvēki, kas ar deviņdesmito gadu zvērībām saskārušies paši.
„Mēs visi šeit esam cietuši, kur notika agresija visās formām, no genocīda, kulturicīda, ekocīda. Kāds iznīcinājis šo pilsētu, nolīdzinājis to līdz ar zemi un nogalinājis piecus tūkstošus tās iedzīvotāju. Un tagad viņi saka, ka neviens nav vainīgs. To ir grūti komentēt,” pauda kāds bijušais Serbijas koncentrācijas nometnes ieslodzītais.
Kā norāda novērotāji, nav skaidrs, ko Horvātija un Serbija Hāgas tiesā vēlējās panākt, īpaši ņemot vērā, ka šis process atkal izgaismoja neglaimojošus faktus par deviņdesmitto gadu konfliktu Balkānos. Kaut arī genocīdā abas valstis attaisnotas, nav šaubu, ka toreiz tās piespieda etniskās minoritātes pamest to kontrolētos rajonus.
