ANO bēgļu aģentūras pārstāve: Visi bēgļi grib atgriezties mājās

Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programma ir noslēgusies. Šis ir bijis izaicinājumu pilns laiks. Kā jūs novērtētu šo divu gadu laikā paveikto?

- Pašā sākumā es gribētu pateikt to, cik ļoti augstu tiek vērtēta Latvijas kā mazas valsts aktīvā iesaistīšanās bēgļu pārvietošanā no Grieķijas un Itālijas. Tieši šāda veida solidaritātes izrādīšanai ir jābūt par pamatu globālajai reakcijai uz bēgļu jautājumu. Latvija līdz šim ir uzņēmusi aptuveni 65 procentus no tām personām, kurus tā apņēmās uzņemt. Papildus tam

es gribētu teikt atzinīgus vārdus par Latvijas ieviesto skaitliski mazo, bet ārkārtīgi nozīmīgo bēgļu izmitināšanas programmu.

Tas nozīmē, ka bēgļiem ir iespējams atrast risinājumus tajā vietā, kur viņi atrodas, tā vietā, lai dotos bīstamajos ceļojumos, šķērsotu Vidusjūru vai nonāktu cilvēku kontrabandistu rokās. Latvija ar savu piemēru ir sniegusi palīdzību tiem bēgļiem, kuriem tā ir visvairāk nepieciešama, garantējot drošu ceļojumu un iespēju droši uzsākt jaunu dzīvi.

- ANO Bēgļu aģentūra ir skaidri pateikusi, ka tādi globāli izaicinājumi kā bēgļi, kuri ir spiesti pamest savas mājas, ir jūtami visā pasaulē. Tāpēc valstīm ir svarīgi izrādīt solidaritāti, palīdzot vienai otrai. Ja mēs skatāmies uz Eiropas Savienību, valstis uz ārējām robežām, visticamāk, pirmās uzņems patvēruma meklētājus. Un, jo ātrāk visas Eiropas Savienības valstis spēs vienoties par nepieciešamību uzņemties daļu no atbildības, jo labāk. Tas nozīmē, ka katrai valstij ir jāuzņemas sava daļa. Manuprāt, ir daudz valstu, tostarp Latvija, kas ir pavirzījušās uz priekšu un pierādījušas, ka tas ir iespējams un to ir iespējams paveikt sakārtotā veidā.

Vai vispār ir iespējams kaut kādā veidā atbildēt uz šo valstu bažām par to, ka Eiropas Savienības obligātā bēgļu pārvietošanas programma ir apdraudējums šo valstu neatkarībai un suverenitātei, vai arī ir pretrunā ar vietējiem vai pat Eiropas Savienības likumiem?

- Manuprāt, valstis, kuras ir īstenojušas pārvietošanas programmu, ir pierādījušas, ka, lai arī 2015. gadā Eiropas Savienībā ieradās milzīgs skaits patvēruma meklētāju, atbildības dalīšanas dēļ 2017. gadā situācija ir sākusi nomierināties. Pat tās valstis, kuras uzņēma ievērojamu bēgļu un patvēruma meklētāju skaitu, patiesībā ar šiem uzdevumiem ir tikušas galā ļoti labi.

Jūs jau pieminējāt, ka bēgļu krīze ir sākusi nedaudz pierimt. Taču vai jūs redzat arī kādus jaunus izaicinājumus? Piemēram, lai arī Latvijā valda gana liels prieks par to, ka daudzi no bēgļiem mūsu valsti jau ir pametuši, citi brīdina, ka mums vajadzētu satraukties par to, ka kādu dienu šiem cilvēkiem nāksies mūsu valstī atgriezties. Vai šie ir vienīgie izaicinājumi, vai arī ir vēl kas?

- Manuprāt, jūs runājat par to, cik nozīmīga ir pretimnākoša uzņemšana un iespēja ātri integrēties sabiedrībā. Tam, ka Latvija piekrita bēgļu pārvietošanai, ir arī ļoti pozitīva ietekme uz to, kā Latvijas valdība ir investējusi integrācijā. Tādējādi tika nodemonstrēts, cik nozīmīgi ir palīdzēt cilvēkiem, kuriem tas patiešām tas ir vajadzīgs. Mēs redzam arī ļoti aktīvu rīcību no pilsoniskās sabiedrības puses. Pirmais solis, protams, ir saprast, kas tieši ir darāms. Pirms divām nedēļām Latvija kopā ar ANO Bēgļu aģentūru organizēja reģionālu konferenci par integrāciju. Tajā piedalījās arī integrācijas eksperti no Ziemeļeiropas valstīm, daloties mācībās, kas gūtas gadu desmitiem uzņemot bēgļus. Var teikt, ka ir sava loģika šajos procesos iesaistīties vēlāk, jo citas valstis pieļauj kļūdas, ir trūkumi, kurus, piemēram Latvija, var novērst.

Protams, ir izaicinājumi – dzīvesvieta, pieeja darba tirgum vai īsais pabalstu saņemšanas laiks. Šie jautājumi ir jāskata, taču šeit tiešām ir nepieciešama visas sabiedrības pieeja. Privātajam sektoram, piemēram, jāizrāda vēlme pieņemt darbā bēgļus.

Arī šeit Latvija var meklēt piemēru kaimiņvalstīs. Un viena no šādā grūtā pieredzē gūtajām atziņām ir tāda – ja bēgļiem ļauj ātri uzsākt darbu, viņi arī ļoti ātri iemācās valodu. Tieši esot saskarsmē ar vietējās sabiedrības pārstāvjiem, bēgļi iemācās uzvedības normas un vietējās vērtības, ko drīkst un ko ne. Un tieši valodas zināšanas ļauj izvairīties no dažādiem pārpratumiem.

Zviedrija un citas Ziemeļvalstis vienmēr tiek minētas kā atklātas sabiedrības piemēri, un tas izpaudās arī, uzņemot ļoti lielu skaitu bēgļu krīzes augstākajā punktā. Kā jūs raksturotu Zviedrijas un citu Ziemeļvalstu sabiedrību attieksmi? Piemēram, nesen Somijā notika patvēruma meklētāja izdarīts uzbrukums. Vai iedzīvotāju attieksme pēdējā laikā nav mainījusies?

- Kad es paskatos uz šo reģionu, mēs noteikti varam redzēt, ka gandrīz visas valdības ir pastiprinājušas likumus par pieeju patvērumam un aizsardzībai. Taču par spīti tam, visi joprojām ievēro 1951. gada konvenciju par bēgļu tiesībām, kas nodrošina patvēruma meklētājiem piekļuvi, pirmkārt, teritorijai, un, otrkārt, stabilai patvēruma sistēmai. Mēs esam arī piedzīvojuši neiedomājamu atbalstu no pilsoniskās sabiedrības. Vienkāršie pilsoņi ir atrotījuši piedurknes un uzņem patvēruma meklētājus un bēgļus savās kopienās. Taču jāsaka, ka mēs arī esam ārkārtīgi norūpējušies par atsevišķu politisko līderu ksenofobiskajiem un rasistiskajiem izteikumiem, kas vērsti uz iekšpolitisko dienaskārtību. Tas tiešām ir satraucoši. Runājot par bēgļiem kā apdraudējumu sabiedrībai, jāatgādina, ka 1951. gada konvencija skaidri nosaka arī to, ka ir nepieciešams aizsargāt nacionālās intereses. Ja kāds ir pastrādājis noziegumus pret cilvēci, ir atsevišķi paragrāfi, kas nosaka, kā ar šādiem cilvēkiem rīkoties, un šie cilvēki tiek izslēgti no patvēruma iegūšanas sistēmas. Ja šī persona rada draudus nacionālajai drošībai, viņus no valsts var izraidīt. Tāpat ir īpaši izcelts, ka bēgļiem ir pienākums ievērot uzņemošās valsts likumus. Kā mēs uzskatām, labākais veids, kā mazināt šo skarbo retoriku no politiķu puses, kas ir pretrunā ar reālo situāciju kopienās, ir izveidot stabilu patvēruma sistēmu. Tāpat nepieciešama cieša sadarbība starp patvēruma piešķiršanas institūcijām un nacionālās drošības un izlūkošanas dienestiem. Tas nepieciešams, lai potenciāli draudi tiktu novērsti pašā sākumā.

Es vēlējos jautāt par jauno Eiropas Savienības pieeju, kas paredz aktīvāku iesaistīšanos tajos reģionos, no kuriem nāk lielākās migrācijas plūsmas. Piemēram, Ziemeļāfrikā vai Tuvajos Austrumos. Jaunā politika rosina ieguldīt lielākus politiskos un ekonomiskos resursus, kā arī sniegt militāru palīdzību, lai novērstu šo cilvēku ieceļošanu Eiropā. Vai, jūsuprāt, šāda politika būs efektīva?

- Pirmkārt, es gribu uzsvērt, ka 95 procenti no pasaules bēgļiem neatrodas Eiropā. Vairums šo cilvēku nāk no pašām nabadzīgākajām valstīm vai no valstīm, kas atrodas tiešā konfliktu tuvumā.

Bieži vien tiek uzskatīts, ka 2015. gadā visi bēgļi pēkšņi devās uz Eiropu, taču patiesībā tas bija ļoti neliels procents no visiem pasaules bēgļiem.

Mums ir nepieciešami ievērojami līdzekļi, lai mēs spētu parūpēties par bēgļiem tur, kur viņi atrodas. Patiesībā ļoti neliels skaits bēgļu vēlas ceļot tālu prom no mājām. Taču viņi to dara, jo nejūt drošību vai arī nav pieejami nepieciešamie resursi. Piemēram, 2015. gadā daudzi cilvēka sāka pamest Libānu. Bēgļu aģentūra gadiem bija teikusi, ka ir nepieciešami resursi, lai nodrošinātu, ka bērni var apmeklēt skolas, lai mēs varētu palīdzēt iedzīvotājiem radīt drošības sajūtu. Līdzekļi nāca ļoti lēnu, un iedzīvotāji sāka doties bēgļu gaitās. Ja bēglis ierodas Latvijā, viņam ir jābūt piekļuvei patvēruma pieprasīšanas procedūrai, kas ir starptautiski likumā nostiprināts standarts. Tam ir nepieciešami līdzekļi. Pēc mūsu aprēķiniem, aptuveni 10 procentiem pasaules bēgļu būtu nepieciešama pārvietošana un izmitināšana citās valstīs. Tāpēc valstīm, kas neatrodas tiešā konflikta zonu tuvumā, uzņemamo bēgļu kvotas būtu jāpalielina, sniedzot drošu un likumīgu veidu, kā nonākt drošībā. Latvija tādā ziņā ir bijusi labs piemērs šai globālajai solidaritātes dalīšanai.

Jūs bēgļu jautājumam esat sekojusi daudzu gadu garumā. Vai mēs vispār varam runāt par šo globālo solidaritāti un globālo pieeju bēgļu krīzes risināšanai?

- Jā, mēs varam un mums tas ir jādara, jo tā ir globāla problēma. Un globālus jautājumus var risināt tikai globāli. Tādai aģentūrai kā ANO Bēgļu aģentūrai ir lielāki līdzekļi jāiegulda prevencijā. Gan kā Apvienotajām Nācijām, gan kā starptauitiskajai sabiedrībai. Ja mēs ieguldīsim problēmu novēršanā, cilvēkiem nebūs jāpamet savas valstis. To neviens nevēlas. Daudz vairāk ir jādomā par konfliktu novēršanu un risināšanu, lai daudziem miljoniem bēgļu rastos cerības stars. 33 ar pusi gadus strādājot ANO Bēgļu aģentūrā un visu savu dzīvi veltot bēgļiem, es neesmu satikusi tādu bēgli, kurš nevēlētos atgriezties mājās.