Viņa skaidro, ka Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikstānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā ir piecas atšķirīgas nacionālās identitātes, ārpolitika, attiecības ar Krieviju, iedzīvotāju etniskais sastāvs, politiskie režīmi un citi apstākļi. Piemēram, par režīmiem Grosa saka, ka „daži ir vairāk autoritāti nekā citi”.
Tomēr šīm valstīm kopīgs ir arī nestabilitātes potenciāls. Proti, visās valstīs ir autoritāri vadoņi, no kuriem daļa ir gados veci. Piemēram, Kazahstānu vada 74 gadus vecais Nursultans Nazarbajevs. Grosa skaidro, ja laikus nav sagatavots valsts vadītāja pēctecis, kas pārņems varu, tad pastāv nestabilitātes risks. "Šīs ir sabiedrības ar lielu jauniešu īpatsvaru ekonomiskās grūtībās. Līdz ar to ir potenciāls nestabilitātei (..),” piebilst eksperte.
Pašas Centrālāzijas sabiedrības gan tieši tiecas pēc stabilitātes un ar to arī ir izskaidrojama ilgstošā valsts vadītāju esamība pēc varas.
Viņa arī piebilst, ja pašas Centrālāzijas valstis vairāk savstarpēji sadarbotos, tad varētu to teritorijas varētu izmantot kā tranzītu starp Āziju un Eiropu.
