Albānija svin savu 103.gadskārtu, vērienīgāki tradīcijas paradumi Ķīnā, Islandē un ASV

Tikko ar svētku pusdienām, koncertiem un salūtu, nosvinējām Latvijas 97.dzimšanas dienu un runājam par simtgades svinēšanu. Tas notiek arī citās valstīs, 28. novembrī valsts 103.gadskārtu svin Albānija. Neatkarības dienu svinēšanas paradumi ļauj daudz uzzināt par valsts “raksturu”.

“Gribētos domāt, vai ne, ka tāda skaista militāra parāde, prezidenta uzruna, premjerministra uzruna, nē…šeit mums viss notiek krietni vienkāršāk, jo ņemot vērā to, ka Albānija bijusi ļoti ilgu gadsimtu jūgā zem Osmāņu impērijas, tad tomēr tās tradīcijas vairāk vai mazāk nāk tikai un vienīgi no no turkiem, kas ir ietekmējies pilnīgi visā sadzīvē, ēdienos un pasākumos. Protams, organizē dažādus nelielus  pasākumus, bet tās noteikti nav parādes, jo tās šeit nav īsti populāras līdz galam,” par neatkarības dienu Albānijā stāsta tur dzīvojoša latviete Vita Koči.

“Ja tas, piemēram, būtu futbola pasākums, tas būtu pavisam kaut kas cits, tad ierastos patiešām visa Albānija skatīties ārā - kā tad mūsu Albānija spēlē futbolu pret sazin ko. Bet ja tam ir saistība ar koncertu vai ko tamlīdzīgu, tad tam nav īpaša uzmanība pievērsta,” norāda Vita un stāsta, ka Albāņi neatkarības dienu svin 28. un 29.novembrī. Atzīmē gan Osmaņu Impērijas sabrukumu un Albānijas dibināšanu, gan Otrā pasaules kara beigas Albānijas teritorijā.

Šajās dienās Albāņi visbiežāk ietur pusdienas un vakariņas ģimenes lokā, kā arī pēdējos gados sākuši apmeklēt pasākumus, piemēram, Albānijas galvaspilsētā Tirānā notiek muzikāls pasākums “Baltās naktis”. Vita stāsta, ka nacionālajos svētkos albāņi galdā liek vistu ar rīsiem: “Lielāko daļu katrā ģimenē parasti notiek pasēdēšanas un tās parasti notiek klasiski pie televizora. Protams, mājās ir uzklātais svētku galds un uz svētku galda ir tradicionālie ēdieni. Tie ir “pilats”, kas ir viens no nozīmīgākajiem ēdieniem albāņu virtuvē. Pilats ir ta kā rīsi. Un ļoti klasiks ēdiens ir, kas vienmēr tiek gatavots un pasniegts uz svētkiem kā tāds svētku ēdiens, tā ir vista. Un šī vista ir gatavota no sākuma vārīta un tad gatavota krāsnī. Tā arī viņa saucas - “pilat un pule” - rīsi un vista.”

Tāpat populāri kļuvuši selfiji jeb pašportreti. Vita stāsta, ka jaunieši fotografējoties saliek plaukstas tā, ka tās izskatās pēc divgailvainā ērgļa Albānijas karogā.

Toties Ķīnas Tautas Republikā ir nevis divas svētku dienas, bet gan nedēļa. Nacionālo dienu svin 1.oktobrī un sākas “zelta nedēļa”, kad ir brīvas septiņas dienas, stāsta Armands Strauja, kurš dzīvo Ķīnā jau devīto gadu: “Šajās brīvdienās viņi ceļo. Un, ko tas nozīmē tiem, kas vēlas braukt uz Ķīnu šajā laikā - nevajag braukt, jo te ir cilvēku jūra. Ja Jaungada brīvdienās viņi tā kā mēs Ziemassvētkos ar ģimenēm tiekas, tad šajās brīvdienās viņi ceļo. Tajā dienā atceļ ceļu maksu un visi vārti ir vaļā. Tad visi Ķīnieši ir mašīnās un kaut kur brauc. Tie ir tādi diezgan apokaliptiski skati. Bet ķīniešu ģimenēm tas ir ļoti labi, var ietaupīt naudiņas un aizbraukt apskatīt tuvējo apkārtni.”

Militārā parāde Ķīnā nenotiek katru gadu, pēdējo reizi, kā stāsta Armands, tā bija 2009.gadā, kad Ķīna svinēja 60 gadu jubileju. “Tā bija milzīga parāde. Man, kā latvietim kas dzīvo Ķīnā, tā parāde pat raisīja tādas sajūtas kā nu, lepnumu – Ķīnai ir spēks, jo viņi var uzorganizēt labu parādi. Un vai uguņošana? Nē, neesmu redzējis, varbūt ir Pekinā, es dzīvoju Šanhajā – tur nav un neesmu arī redzējis, ka to pārraidītu.”

“Svin tikai tā, nu, kā var just iedzīvotājs - ka sociālajos tīklos saņem apsveikumus, tādas ķēdes vēstules, kad var redzēt "copy-paste". Ka sveiciens dibināšanas dienā un sarkani karodziņi”. Armands stāsta, ka Ķīnā iedzīvotāji pie apģērba nesprauž karoglentītes tā kā mēs to esam ieraduši darīt Latvijā, taču kopš 2008.gada Ķīnā parādās lepnums un mīlestības izrādīšana pret valsti. “2008.gads ķīniešiem bija piesātināts. Noteikti sākumā jāmin, ka ķīnieši ļoti nopietni attiecas pret "labajiem" un "sliktajiem" cipariem. Skaitlis "8" ir labākais, visu mīlētākais, jo izrunas ziņā tas atgādina vārdu pārticība. Atminos, ka togad ķīniešu jaunajā gadā ļaudis blīkšķināja nedēļu pirms un vēl nedēļu pēc svētkiem, attiecīgajā svētku vakarā un naktī nevarēja saskaitīt vairāk nekā trīs sekundes bez blīkšķa.”

2008.gadā, kā norāda Armands, piedzīvoja vairākas emocijas. Martā Tibetā notika nemieri un rietumvalstis nosodīja Ķīnu, taču iedzīvotāji ieņēma aizstāvošu pozīciju, rietumu nosodījumu uztvēra kā personīgu uzbrukumu. Maijā Ķīna piedzīvoja zemestrīci, kurā gāja bojā vairāki cilvēki, un šī sāpe apvienoja tautu. Savukārt “zīmīgajā 08.08.08., šai "laimīgākajā no laimīgajiem" datumiem, notika Pekinas Olimpisko spēļu atklāšanas grandiozā ceremonija.”

Tas viss, kā stāsta Armands, “ķīnai ļāva izdzīvot spēcīgas, tautu apvienojošas emocijas. Netaisnība, sāpe, uzvara. No tā gada ķīniešu lepnums par savu valsti, nacionālā pašapziņa un mīlestība pret savu valsti ir nostiprinājies un audzis. Vizuāli tas izpaužas valsts kontūras un karoga attēlu biežākai klātesamībai sabiedrībā”.

Uguņošana savukārt iemīļota Islandē. Tur neatkarības dienā noliek ziedus pie varoņu pieminekļiem un bērniem pērk lielus, krāsainus balonus. Stāsta rīdziniece Reikjavīkā Renāte Feizaka: "Tā ir viena diena, kas, protams,  ir brīvdiena. Un viņa ir tā vairāk uz ģimeni vērstiem pasākumiem, kas nozīmē, ka visas ielas ir pilnas ar bērniem un ģimenēm, notiek parāde, bet ne militārā parāde, jo Islandei nav armijas. Iespējams, tā ir kāda orķestra parēde, īsti precīzi nezinu.

Ir visādi pasākumi, bāri uz ielām kā tirgū, nu tādas lietas. Uguņošana beigās. Kad es vaicāju draudzenes mammai, ko viņa domā par neatkarības dienu viņa teica - ļoti dārgi. Un es prasīju, kāpēc un viņa teica, ka tas tādēļ, ka uz ielām tirgo tos balonus. Visi bērni vēlas tos balonus un tad, ļoti bieži tie aizlido un tad jāpērk jauni.”

“Vienkārši lieli svētki. Islandiešiem ļoti svarīga ir neatkarība, bet diena kā tāda nav īsti nozīmīga. Nu, svētki. Jauniešiem tā ir ballīte. Mēs latvieši Latvijā mazliet savādāk pieejam tām lietām,” vērtē Renāte.

Nacionāli svētki sniedz kopības un piederības sajūtu un veido iedzīvotāju nacionālo identitāti. Par nacionālisma un nacionālu valstu dzimšanas posmu, kā norāda  kultūrpētnieks Denis Hanovs, var uzskatīt Francijas revolūciju 1789.gadā, kad ieņēma Bastīlijas cietumu un ierobežoja absolūto monarhiju. “Jau nākamajā gadā, 14.jūlijā Francijā, Parīzē un citās pilsētās norisinājās tā saucamie federācijas svētki, kas bija pirmā gada jubilejas svētki, tiem lielākoties bija simboliska politiska nozīme – mēģinot mobilizēt cilvēkus uz dalību jaunajā politiskajā kultūrā un režīmā, tātad monarhi, kas vairs nebija absolūti, bet tai laikā kļuva par konstitucionālu monarhiju.”

Proti, 18.gadsimta beigas definēja jaunu valsts iekārtu sākumu. Savukārt 19. un 20.gadsimtā nācijas, kā norāda Hanovs, skaidroja sabiedrības norises un cilvēki tās sāka uztvert kā dzīvas būtnes. “Latvija nav dzīva būtne, Latvija ir principā visu cilvēku kopsumma, bet mēs runājam par to it kā Latvija ir tēls, it kā dzīva būtne, kurai var būt jubileja, vārda diena vai vēl kaut kas tāds. Bet šis nav nekas arhaisks, bet samērā jauna parādība, tad kad nāciju vai tautu kopienu mēģina definēt vai ģimenes kategorijās – tautas dēli un meitas, paskatamies arī uz mūsu himnu, vai arī kā nāciju, kur ir sievietes tēls.”

Amerikā, kā stāsta Amerikas latviete Māra Treimanis, - neatkarības dienas ir svarīgākā lieta, kas var notikt Amerikā un visi štati to svin. “Kad cilvēki iet uz parādi, viņi paņem savu krēslu līdzi, jo, teiksim Ņujorkā ir diezgan daudz cilvēku. Bet mazās pilsētās paņem savu ķeblīti līdzi un priecājies un skaties. Tiešām ir "great", ir "great".”

“Apmēram tas pats notiek katrā štatā – mums ir uguņošana, mums ir koncerti, mums ir politiskās runas, parādes un visi iet uz piknikiem, ir beisbols un visādas sacensības. Un cilvēki iet uz pludmali un to arī svin.” Piknikos visbiežāk cilvēki ēd “Amerikas slavenie hotdogi, hamburgeri, chickeni, saldējumi, āboļu tortes, nu visu ko ēd piknikā”.

Visiespaidīgākais skats, kā stāsta Māra ir salūts Ņujorkā, kuru apmeklē ap diviem miljoniem cilvēku. “Tad, kad es vienreiz lidoju 4.jūlijā pār Ameriku vakarā, un es lidoju no Kalifornijas uz Ņujorku, tas bija tāds skats - redzēt uguņošanu no lidmašīnas loga, nu ta kā "Rainbranta painting".”

Katrā valstī ir savas nacionālo svētku svinēšanas īpatnības, kas saistītas ar vēsturi, valsts lielumu un politisko situāciju. Pētot nacionālo svētku svinēšanas paradumus, var saprast, kāds ir valsts “raksturs”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti