Savās uzrunās ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā vairāku valstu līderi iestājās par nepieciešamību domāt, kā reformēt Apvienoto Nāciju Drošības padomi. Daudzi norādīja, ka nākamgad Apvienoto Nāciju Organizācijai aprit 70 gadi kopš tās dibināšanas un pienācis laiks domāt par reformām, jo izveidojot organizāciju, situācija pasaulē bija citāda.
Drošības padomē ietilpst 15 valstis. Piecas no tām- ASV, Krievija, Ķīna, Lielbritānija un Francija - ir pastāvīgās dalībvalstis ar veto tiesībām. Pārējās desmit ir nepastāvīgās dalībvalstis, kas krēslu Drošības padomē iegūst uz diviem gadiem rotācijas kārtībā bez veto tiesībām.
Debates par nepieciešamību mainīt šo sistēmu ilgušas jau vairākus gadus, bet bez konkrētiem rezultātiem. Ierosinājumi skar tostarp jautājumus par Drošības padomes paplašināšanu, pastāvīgo dalībvalstu statusu, reģionālo pārstāvniecību, veto tiesības.
Ukrainas austrumos turpinoties konfliktam ar prokremliskajiem separātistiem un rietumvalstīm par tiešu iesaistīšanos apsūdzot Krieviju, šajās dienās īpaši diskutēts tieši par veto tiesībām. Ceturtdien Ņujorkā pēc Francijas, kurai ir šādas tiesības, un Meksikas iniciatīvas notika augsta līmeņa sanāksme, lai apspriestu šo jautājumu. Abu valstu iniciatīva paredz atturēties no veto tiesību izmantošanas masu noziegumu, genocīda, kara noziegumu, etnisko tīrīšanu un noziegumu pret cilvēci gadījumos. Tikšanās laikā Francijas ārlietu ministrs Lorāns Fabiuss norādīja, ka veto tiesībām „nevajadzētu un tās nevar būt privilēģija” atsevišķām Drošības padomes valstīm. Viņš uzsvēra, ka „tas ir jautājums par atbildību, lai neparalizētu [Padomes] darbu, bet noregulētu konfliktus.”
Bet ASV vēstniece Samnata Pauere tieši apsūdzēja Krieviju par vairāku rezolūciju bloķēšanu attiecībā uz Sīriju, kas ļautu ieviest sankcijas un izmantot spēku pret Damaskas režīmu.
Savukārt Maskava noraida priekšlikumus par veto tiesību izmantošanas kārtības maiņu, kaut Krievijas sūtnis Vitālijs Čurkins arī paziņoja, ka sarunas par reformēšanu ir jāturpina. Bet viņa vietnieks Aleksandrs Pankins norādīja, ka „veto izmantošana vai draudi to darīt ne reizi vien pasargājuši ANO no šaubīgu lēmumu pieņemšanas.” Tostarp viņš minēja Sīriju, paziņojot, ka, pateicoties veto, netika ļauts „Sīriju piegrūst bezdibeņa malā.” Pankins arī atgādināja, ka Lībijas gadījumā Krievija atturējās no veto izmantošanas, bet rezolūcija, viņa vārdiem, „tika izmantota kā iegansts bombardēšanai un likumīgas valdības gāšanai,” ar to, acīmredzot, domājot Muamara Kadafi režīmu.
Savukārt Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis, uzrunājot Ģenerālo asambleju, runāja tieši par Ukrainas un Krievijas konfliktu, un brīdināja par Apvienoto Nāciju priekšteces Nāciju līgas bēdīgo likteni:
„Savā gandrīz 70 gadu pastāvēšanas vēsturē Apvienotās Nācijas ir panākušas lieliskus sasniegumus, bet arī piedzīvojušas daudzas neveiksmes. Tomēr šodien situācija ir īpaši satraucoša, jo atkal parādās simptomi tam, kas reiz nesa Nāciju līgas sabrukumu. Šajās dienās mēs saskaramies ar pasaules lielvaru atdzimšanu, ar atgriešanos pie domāšanās ģeopolitisko ietekmes zonu kategorijās, kas jau novedušas starptautisko sabiedrību naidīguma, konfrontācijas un konflikta purvājā. ANO Drošības padome, iestāde, kas ir atbildīga par mieru, ir sevi pierādījusi kā neefektīva Ukrainas un citu konfliktu priekšā. Daļēji tās darbības noteikumu dēļ. Mums draud tālāka grimšana nespējā, ja šie noteikumi netiek laboti.”
Par nepieciešamību reformēt Drošības padomi runāja arī Latvijas prezidents Andris Bērziņš un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Ilvess norādīja, ka „mēs nedrīkstam neievērot, ka Drošības padome ir paralizēta, ka tiek manipulēts ar starptautisko tiesiskumu.”
Bet Japānas premjers Šindzo Abe savā uzrunā paziņoja, ka Tokija arī vēlas kļūt par pastāvīgo Drošības padomes locekli ar veto tiesībām. Kārtību, kas tika ieviesta 1945.gadā, viņš nosauca par novecojušu. Japāna ietilpst tā dēvētajā G-4 valstu grupā, kas vēlas paplašināt Padomes pastāvīgo dalībvalstu loku. Pārējās trīs valstis ir Brazīlija, Vācija un Indija.
