Idejai par Britu salu savienošanu ar tiltu pāri Īrijas jūrai ir vairāk nekā simt gadus sena vēsture. Līdz šīm ideja nav realizēta, taču periodiski aktualizējas, arī pēdējo pāris gadu laikā.
Priekšlikumu par tiltu starp Skotiju un Ziemeļīriju pērn atkal pacēla toreiz britu ārlietu ministrs, bet tagad jau premjerministrs Boriss Džonsons.
Dēvēts par „ķeltu tiltu”, tas būtu 35 kilometrus garš. Pēc decembrī notikušajām britu parlamenta vēlēšanām un pārliecinošās Džonsona vadīto konservatīvo uzvaras, viņš debatēs parlamentā tilta ideju atkārtoti raksturoja kā „ļoti interesantu” un lika saprast, ka viņa valdībā priekšlikumu nopietni apsver.
Par Skotiju un Ziemeļīriju savienojošu tiltu Džonsons runāja arī vasarā, kad pēc ekspremjeres Terēzas Mejas atkāpšanās norisinājās cīņa par konservatīvo līdera krēslu. Toreiz Džonsons uzsvēra, ka idejas realizēšanā jābūt aktīvi iesaistītam arī Ziemeļīrijas reģionālajam parlamentam un nepieciešams arī vietējo uzņēmēju atbalsts.
„Esmu šīs idejas entuziasts. Es domāju, tā ir laba ideja. Ar infrastruktūras projektiem jautājums nav tik daudz par finansējumu, bet par politisko gribu. Jautājums ir par to, kā panākt, lai biznesa kopiena redz, ka tas ir kaut kas, kas strādās viņu labā. Ir jāpanāk, lai lieliem infrastruktūras projektiem ir pieprasījums sabiedrībā un sabiedrības piekrišana. Un tādēļ mums ir nepieciešams Ziemeļīrijas parlamenta atbalsts,” norādīja Džonsons.
Tilta ideju kā izpētes vērtu pagājušajā nedēļā raksturoja arī Īrijas premjerministrs Leo Varadkars. Viņš gan norādīja, ka vispirms nepieciešams augsta līmeņa inženieru vērtējums, lai saprastu, vai priekšlikums ir dzīvotspējīgs, cik tas maksās.
Īrijas premjers ar Džonsonu šim jautājuma pieskārušies sarunā pēc pēdējā pārvēlēšanas Lielbritānijas premjera amatā. Īrijas premjers uzsvēris, ka sagaida, ka par projektu maksās Apvienotā Karaliste. Saskaņā ar Varadkara teikto, uz to Džonsons izteicies: „Nē, nē, par to maksās Eiropas Savienība.” Varadkars uzsvēra, ka Eiropas Savienība par tiltu „noteikti [nemaksās]”, jo līdz ar breksitu Apvienotās Karalistes sastāvā esošās Ziemeļīrija un Skotija vairs neatradīsies Eiropas Savienības sastāvā.
Varadkars piebilda – kaut tilta ideja ir apsverama, jākoncentrējas uz jau izveidotās infrastruktūras attīstīšanu Īrijas salā, piemēram, ātrgaitas dzelzceļu starp Dublinu un Belfāstu.
Atbalstu tilta idejai tikmēr paudusi Ziemeļīrijas Demokrātiskā unionistu partija (DUP), kurai iepriekšējā britu parlamenta sasaukumā bija vienošanās ar Džonsona konservatīvajiem par valdības atbalstīšanu.
Arī šomēnes Ziemeļīrijas Demokrātiskās unionistu partijas deputāts britu parlamentā Semijs Vilsons aicināja Džonsonu uzbūvēt tiltu uz Skotiju – lai „atgūtu unionistu uzticību”.
„Visā pasaulē fiziskus savienojumus un lielus infrastruktūras projektus vērtē, ne tikai balstoties uz ekonomiskajiem ieguvumiem, bet arī balstoties uz šo projektu politiskajiem ieguvumiem. Lai cieši integrētu valstis. Tas ir tikpat lielā mērā politisks, cik ekonomisks projekts,” teica Vilsons.
Britu raidorganizācija „Channel 4” septembrī ziņoja, ka Džonsons uzdevis valdības amatpersonām izpētīt tilta uzbūvēšanas iespējas, aprēķinus par izmaksām un riskiem lūgts iesniegt Finanšu un Transporta ministrijām.
Skotijas-Ziemeļīrijas tilta izmaksas būtu aptuveni 15 miljardi mārciņu jeb aptuveni 18 miljardi eiro, izteicies vadošs britu arhitekts Alans Dunlops. Viņš uzskata, ka tilts ir jābūvē, un telekanālam „Channel 4” teica, ka tam būtu vairāki ieguvumi.
„Mums būtu jāturpina izpētes darbi un jāparāda, ka Apvienotajai Karalistei ir spējas, prasme un izdoma realizēt tik milzīgu infrastruktūras projektu, kas tiktu atzīts visā pasaulē. Vienmēr būs cilvēki, kas teiks, ka mēs to nevaram atļauties. Taču šāds projekts būtu potenciāli liela iespēja un mūs parādītu kā progresīvi domājošu valsti,” uzsvēra Dunlops.
Idejai gan netrūkst arī kritiķu, kas to salīdzinājuši ar „tilta būvēšanu uz Mēnesi” un brīdina par iespējamu izmaksu pieaugšanu projekta realizēšanas laikā, nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu un citiem riskiem. Piemēram, vietā, kur tiltu varētu būvēt, Īrijas jūras dziļums var sasniegt pat 300 metrus. Tostarp Boforta dziļvagā. Tajā pēc Otrā pasaules kara britu valdība arī nogremdēja novecojušu munīciju – saskaņā ar aplēsēm vairāk nekā vienu miljonu tonnu. Tilta būvētājiem būs jārēķinās arī ar to.
Vēl rudens pusē tilta ideju kritizēja arī opozīcijā esošo liberāldemokrātu deputāts Alisters Karlmaikls.
„Tas ir kārtējais Borisa Džonsona triks. Tas ir smieklīgi. Tas šajā situācija arī ir nepareizs piegājiens politikai. Ja viņam tiešām rūp saites starp Ziemeļīriju un pārējo Apvienoto Karalisti, tad viņam būtu jārūpējas par ekonomiskajām, konstitucionālajām un likumiskajām saitēm, kuras viņš pakļauj briesmām,” norādīja Karlmaikls.
Vienlaikus ideju par tiltu nav noraidījusi Skotijas reģionālās valdības premjerministre Nikola Stērdžena, taču arī uzsvērusi, ka projekta īstenošanai būs daudz „izaicinājumu”, kas būtu jāpārvar. Turklāt, tā kā pēc konservatīvo uzvaras vēlēšanās kļuvis gandrīz skaidrs, ka Apvienotā Karaliste janvāra beigās izstāsies no Eiropas Savienības, Stērdžena decembrī oficiāli pieprasīja premjeram Džonsonam atkārtota Skotijas neatkarības referenduma sarīkošanu.
