Eiropas Savienībā (ES) aizritējis vēl viens pārmaiņu un spriedzes pilns gads, kad Briselei nācies pieņemt daudzus sarežģītus lēmumus, kad kopējo Eiropas telpu ietekmējuši notikumi pašmājās, kad nācies pieņemt kritiku un arī pārliecināties, ka Eiropas Savienība un eirozona joprojām ir interesantas un pievilcīgas valstīm, kuras ir ārpusē.
Pēc garām un sarežģītām diskusijām Eiropas Savienībai ir izdevies vienoties par nākotnes finanšu pamatu, proti, par septiņu gadu budžetu, tajā skaitā arī par kopējo lauksaimniecības reformu, kas Latvijas zemniekiem sola lielākus tiešmaksājumus, kamēr virknei valstu tie mazināsies. Līdz galam apmierināts nav neviens, bet pašas dalībvalstis to sauc par kompromisu, kam galu galā piekrituši visi.
Garās un smagās sarunās Eiropas Savienība kopumā vienojusies par organizācijas vēsturē taupīgāko naudas maku, kāds jebkad tās rīcībā bijis. Eiropas Savienības vecās valstis un lielākās maksātājas budžetā nolēmušas netērēties, tāpat kā to spiestas darīt mājās. Tas licis pat sarosīties kredītreitingu noteicējiem un aģentūra "Standard and Poor's" tuvu gada nogalei nolēma samazināt Eiropas Savienības reitingu no augstajiem trim „A", līdz diviem „A un plus", izraisot neviltotu sašutumu no Eiropa Savienības pusē, kā to pauda arī Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu:.
„Mēs pieņemam zināšanai šīs kredītreitinga aģentūras vērtējumu. Starp citu, šī ir tā pati aģentūra, kas nesen samazināja reitingu ASV. Pārējās divas lielākās aģentūras Eiropas Savienībai turpina saglabāt trīs „A" vērtējumu. Mums nav ne budžeta parādu, ne deficīta. Mēs šim vērtējumam nepiekrītam un uzskatām, ka Eiropas Savienība ir ārkārtīgi uzticama īpaši, kas attiecas uz finanšu saistībām."
Lai nostiprinātu šo uzticamību, jau tuvāk gada nogalei
Eiropas Savienības valstu vadītājiem izdevās vienoties arī par Banku savienības veidošanas principiem, kas nozīmē, ka turpmāk Eiropas bankas uzraudzīs stingrāk un krīze pirmkārt gulsies uz pašu banku, nevis nodokļu maksātāju pleciem. Eiropā top fonds, kurā iemaksājot, bankas radīs līdzekļus nebaltām dienām.
Gada griezumā Eiropas banku stabilitāte gan satricināta vairākkārt un īpaši eirozonas valstīs. Pēc starptautiskā aizdevuma nācies vērsties Kiprai, kuras brūkošajām bankām apsolīti teju 10 miljardi eiro. Kipra, kurā dāsni glabājas Krievijas biznesa nauda, bija spiesta apturēt kapitāla plūsmu un ļaut no kontiem izņemt ierobežotas summas, lai nezaudētu savas bankas pavisam. Banku problēmās nonāca arī Slovēnija, kurai galu galā pietika ar pašas sakrātajiem 4 miljardiem eiro, iztiekot bez starptautisko aizdevēju palīdzības.
Taču eirozona piedzīvoja arī kādu labu vēsti. Īrija kļuvusi par pirmo eirozonas dalībvalsti, kura šogad pēc vairāku gadu ilga perioda pabeigusi starptautiskā aizdevuma programmu. Līdz ar to
Jaunā gada slieksni ar starptautisko aizdevēju saistībām pārkāpj vairs četras valstis – Grieķija, Portugāle, Spānija un Kipra.
Šis valstis, un īpaši Grieķija un Spānija, Eiropas kartē ir sāpju bērni arī ļoti smago sociālo problēmu dēļ, sasniedzot pat rekordlielu, teju 30 procentu bezdarbnieku skaitu. Īpaši liels ir bezdarba procents jauniešu vidū. Eiropas Politikas studiju centra eksperte Činzia Alčidi prognozē, ka jaunajā gadā uz ātrām pārmaiņām cerēt vēl nevarēs:.
„Diemžēl es neredzu lielu attīstību pozitīvā virzienā, proti, ka piemēram, bezdarbs mazināsies, un te es īpaši runāju par Eiropas Savienības perifēriju, dienvidu valstīm. Un galvenais iemesls tam ir, ka, lai rastos jaunas darba vietas, ir jāpanāk stabila un noturīga ekonomikas izaugsme. Mēs varam sagaidīt dažas pozitīvas zīmes, iespējams, tomēr dažas jaunas darba vietas radīsies, taču tas nebūs pietiekami, lai pilnībā mainītu kopējās tendences. Piemēram, tādā valstī kā Itālija, bezdarbs turpinās augt, kamēr, piemēram, Spānijā, kur atkopjas eksporta sektors, mēs, iespējams, ieraudzīsim pozitīvas zīmes. Taču, kā jau sacīju, visticamāk, esošais 25 procentu lielais bezdarba līmenis strauji nesaruks."
Domājot par to, kā celt Eiropas konkurētspēju, sildīt ekonomiku un atvērties plašākam tirgum, Eiropas Savienība sākusi vēsturiskas sarunas ar ASV par brīvās tirdzniecības līgumu, kas solās kļūt par pasaulē plašāko šāda veida vienošanos. Tā sākumu gan pavadīja plaši protesti no vairāku Eiropas valstu, īpaši Francijas, puses ar aicinājumu izslēgt no līguma sarunām un īpašu statusu piešķirt kultūrai, baidoties, ka to varētu nomākt amerikāņu kultūras produkcijas ieplūšana Eiropā.
Tirdzniecības sarunu sākšanu ar ASV var minēt kā vienu no Eiropas Savienības veiksmīgajiem soļiem, pie kuriem tiek pieskaitīta arī ledus laušana Kosovas un Serbijas starpā. Abas strīdīgās puses ar Eiropas Savienības starpniecību nosēdinātas pie sarunu galda, panākot vienošanos vairākos būtiskos jautājumos, tostarp, ka Kosovā notiek pašvaldību vēlēšanas, kurās, tiesa gan ne bez incidentiem, taču izdodas ievēlēt pašvaldības mēru arī Kosovas serbu anklāvos. Tas ir viens no priekšnosacījumiem, lai Serbija varētu sākt iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību. Tas arī notiks, un janvārī sarunas sāksies.
Savukārt kāda cita Balkānu valsts Eiropas Savienības durvis jau vērusi Horvātija kļuvusi par pirmo Rietumbalkānu bezdelīgu. Vispirms balsojot referendumā par pievienošanos un 1. jūlijā ar plašu sarīkojumu Horvātijas galvaspilsētas Zagrebas centrā oficiāli kļūstot par 28. Eiropas Savienības dalībvalsti.
„Es nezinu, vai pievienošanās Eiropas Savienībai palīdzēs Horvātijas ekonomikai, vai gluži pretēji – tai kaitēs. Šis process bija neizbēgams. Es esmu priecīgs par Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai, bet neesmu .....tāds supersajūsmināts," atzīstas kāds horvāts.
„Mēs vienmēr esam bijuši daļa no Eiropas Savienības. Es nekad neesmu jutusies citādāk. Man ir labākie draugi Berlīnē, Slovēnijā. Par spīti tam, ka esam dzīvojuši Dienvidslāvijā, mēs esam tadi paši un es nejūtu kultūru atšķirības. Jā, es esam lepni un priecīgi," tā par pievienošanos prieku pauž kāda sieviete.
Par vienu no Horvātijas iestāšanās ceremonijas zvaigznēm kļuva Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, kura Zagrebā sacīja uzrunu horvātu valodā. Mūsu kaimiņvalstij Lietuvai Horvātijas uzņemšana bija īpašs notikums, jo līdz ar Horvātijas pievienošanos blokam Lietuva sāka arī savu vēsturē pirmo prezidentūru Eiropas Savienībā, kļūstot par pirmo Baltijas valsti, kas sēdusies Eiropas Savienības prezidentūras krēslā. Lietuva to vadīja no jūlija līdz pat decembra nogalei, un mūsu kaimiņiem vajadzēja piedzīvot ne būt ne vieglāko prezidentūru, kuras laikā nācās galīgi pabeigt sarunas par Eiropas Savienības lielo budžetu un piedzīvot arī pamatīgu spiedienu no Krievijas puses, Viļņā rīkojot pirmo Austrumu partnerības samitu, lai parakstītu tuvināšanos ar sešām bijušā PSRS bloka valstīm.
Taču, kamēr vieni Eiropai tuvinās, citi pašā Eiropā meklē argumentus, iespējams, lai no Eiropas Savienības izstātos. Karstas debates par palikšanu Eiropas Savienības sastāvā sāka britu eiroskeptiķi, galu galā panākot to, ka premjerministrs Deivids Kamerons apsola līdz 2017. gada beigām sarīkot referendumu par Lielbritānijas attiecībām ar Eiropas Savienību.
„Es esmu jau ļoti skaidri pateicis. Cilvēkiem nevajadzētu šaubīties, ka konservatīvie nākamajās vēlēšanās piedāvās reālu izvēli un reālu iespēju šai izvēlei piekrist," atzina Deivids Kamerons.
Taču pašā Lielbritānijā būs jāpārdzīvo jauni pavērsieni, tā kā Skotija 2014. gada rudenī gatavojas neatkarības referendumam, lai gan Lielbritānijas valdība to ir lūgusi nedarīt.
Ap to laiku, 2014. gada novembrī tautas nobalsošanai par neatkarību gatavojas arī Katalonija Spānijā, nepakļaujoties Spānijas centrālās valdības spiedienam. Ja Katalonija atdalīsies no Spānijas, tai arī būs jāpamet Eiropas Savienība, tā paziņojis Eiropas Komisijas viceprezidents, spāņu politiķis Hoakims Almunija. Un tas ir gluži pretrunā ar Katalonijas nostāju. Katalāņi jau vairākkārt ir norādījuši, ka vēlas neatkarību no Spānijas, taču pilnīgi noteikti grib saglabāt dalību Eiropas Savienībā.
Šogad Eiropas Savienība piedzīvoja brīdi, par kuru mēdz teikt, „lai paiet un tad pieņemsim lēmumus," proti - parlamenta vēlēšanas Vācijā, ar līdzšinējo kancleri Angelu Merkeli centrā, kas saviem pilsoņiem solīja četrus labus gadus:
„Pēdējie četri gadi nav bijuši viegli arī mums vāciešiem. Pēc četriem gadiem - 2017. gadā - es vēlos, lai mēs varētu teikt, ka daudz vairāk cilvēkiem klājas labāk nekā šodien. Un tas ir tas, pie kā es strādāju. Tāpēc es aicinu Jūs balsot par manu Kristīgo demokrātu savienību, lai es varētu turpināt būt jūsu kanclere."
Lielus pārsteigumus vēlēšanas nesagādāja un pārliecinoši uzvaras laurus plūca Vācijas kancleres Angelas Merkeles vadītie kristīgie demokrāti. Ilgās sarunās tapusi Vācijas lielā koalīcija apvienojoties sociāldemokrātiem un kristīgajiem demokrātiem.
Ja Vācijā vēlēšanu spriedze beigusies, tad Eiropas Savienībā tā tikai sāksies. 2014. ir Eiropas Parlamenta vēlēšanu gads, kurā pirmo reizi vēsturē balsojot par saviem deputātiem, vēlētāji faktiski balsos arī par nākamo Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu, kuru izvirzīs Eiropas Parlamentā pārstāvētās lielākās politiskās partijas. Mainīsies arī Eiropas Komisijas sastāvs, dalībvalstīm, arī Latvijai, izvirzot savu kandidātu. Vēlēšanas, kā norāda Eiropas Politikas studiju centra eksperte Činzia Alčidi, noteikts toni daudzos procesos:
„Manuprāt, jaunā Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas sastāva galvenais uzdevums būs domāt par ilgtermiņa izaicinājumiem. Pēc fokusēšanās uz krīzi, patiešām būs svarīgi domāt par ilgāka laika projektiem un idejām Eiropai."
Savukārt 2014. gada slieksni Eiropas Savienība pārkāps Grieķijas prezidentūras zīmē. Par spīti finanšu problēmām pašmājās un starptautiskā aizdevuma grožiem, Grieķija kļūs par sešu mēnešu Eiropas Savienības prezidējošo valsti. Grieķija prezidentūru maratonā nebūt nav iesācēja, Atēnām šī jau būs piektā reize Eiropas Savienības vadības krēsla. Grieķi sola pēdējo gadu taupīgāko prezidentūru - būs mazāk ministru tikšanos, ierobežos izklaides braucienus viesiem un, cik vien iespējams, izmantos Briseles piedāvājumus.
Un, protams, Jauno gadu sāks arī plašāka eirozona, jo tai pievienojas Latvija. Par spīti vairāku valstu, īpaši Francijas, skepsei sākumā par to, vai Latvija, kas tikko atgūstas no krīzes pīķa, ir tam gatava. Latvija ar šo soli ir atgriezusi uzticību eiro stabilitātei un devusi impulsu arī kaimiņienei Lietuvai, tā gada gaitā secināja ne viens vien Eiropas politiķis un Briseles amatpersona.
Kā ilgstošs Baltijas valstu integrācijas Eiropas Savienībā atbalstītājs es uzsveru, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir ļoti labi atkopušās no krīzes un spēcīgi aug, un es domāju, ka tas ir apliecinājums tam, ka Eiropas Savienības paplašināšanās ir bijusi spēks mierīgai mūsu kontinenta demokrātijas un ekonomikas transformācijai," ar pārliecību sacīja monetāro lietu komisārs Oli Rēns.
Eirozonā turpmāk būs 18 dalībvalstis, Eiropas Savienībā 28 un līdz ar to tikpat daudz dažādības un notikumu vēl priekšā. Turklāt tikai gads vairs atlicis, līdz savā pirmajā Eiropas Savienības prezidentūras krēslā sēdīsies Latvija.
