Afganistānā karš ilga gadu desmitiem. Lailuma Sadida, kura tagad jau 10 gadus strādā par žurnālisti Beļģijā, šī kara gaitā zaudējusi 35 savas ģimenes locekļus – tēvočus un tantes, brālēnus, vecotēvu un arī tēvu. Pat Briseles ielās viņa joprojām sabīstas no trokšņiem. Ieraugot asinis – ģībst. Tas viss atsauc atmiņā karā piedzīvoto.
"Kā 15 gadus veca meitene katru dienu pieredzēju raķešu uzbrukumus, bombardēšanu, šaušanu," atceras Lailuma.
"Tajās dienās, kad bija mazāk uzbrukumu, mazāk šaušanas – mēs nesapratām, kas noticis. Katru rītu, kad visi gāja prom no mājām – vienmēr atvadījās no ģimenes, jo nezināja, vai atgriezīsies dzīvi vai ne.
Tāpēc, kad ierados Beļģijā, nezināju, kā plānot savu dzīvi, jo mēs nekad neko neplānojām. Mēs nezinājām, kas ar mums notiks pat pēc dažām minūtēm," secina Lailuma.
2003. gadā Lailuma Sadida bija pirmā žurnāliste Afganistānā, kas TV kameru priekšā stājās bez hidžāba, un, atgriežoties mājās, viņa saņēma draudus. Kad pie varas nāca "Taliban" un liedza sievietēm izglītību, viņa atvēra slepenu meiteņu skolu savā mājā.
"Kad Afganistānā izveidojās "Taliban" režīms, kas pēc tam pārņēma valsti – tāpat kā tagad, arī toreiz viņi aizvēra visas skolas, universitātes, darba vietas – visas vietas, kur sievietes var iet un kaut ko darīt. Es turpināju un atvēru slepenu klasi meitenēm savā mājā.
Diemžēl pēc dažiem mēnešiem talibi atnāca un mani nopēra. Viņi lika pārtraukt mācīšanu, pretējā gadījumā mani nogalināšot."
Lai gan Lailuma jau vairākus gadus dzīvo Beļģijā, tomēr skaļāki trokšņi uz ielas joprojām liek sarauties. Un arī asinis.
"Jūs nevarat pat iedomāties, cik daudz līķu, cik daudz norautu plaukstu, galvu, pēdu es redzēju.... Tas bija ļoti grūti," stāsta Lailuma.
"Kādu dienu šeit, kad mans vīrs naktī tika piekauts un pārnāca mājās, viņam bija mazs ievainojums uz pieres. Es uz viņu paskatījos un paģību; vajadzēja saukt ātro palīdzību. Viņi man uzdeva daudz jautājumu. Es teicu, ka esmu no Afganistānas. Ir ļoti grūti redzēt asinis. Mēs dzīvojām ar asinīm. Pēc dažiem šeit Beļģijā nodzīvotiem gadiem un neredzot tādas lietas – kad es ieraudzīju asinis, biju šokā un sajutos, ka esmu atpakaļ Afganistānā. Tāpēc es saku – ir ļoti grūti aizmirst."
No savas pieredzes Lailuma teic – neļaujiet mazajiem ukraiņu bērniem skatīties ziņas par karu un redzēt kara realitāti, ja vien iespējams. Tas rada traumas, ko nevar aizmirst.
