Pasaules panorāma

«Taliban» sola amnestiju visiem

Pasaules panorāma

Pasaules panorāma. (Ar surdotulkojumu)

Afganistānas NVO vadītājs: mēs degradēsimies, brīvības nebūs

Afganistānas NVO vadītājs: «Taliban» vadībā mēs degradēsimies, nebūs brīvības un izglītības

Afganistānas nevalstiskās organizācijas vadītājs Abduls Mukits Arjanfars intervijā LTV stāsta, ka galvaspilsētā Kabulā pašlaik gaisotne ir ļoti nomācoša, cilvēki baidās iziet uz ielas, jo nezina, ko sagaidīt no pie varas nākušā “Taliban” režīma.

Latvijas Televīzijas žurnāliste Ina Strazdiņa sazinājās ar Kabulā dzīvojošo Arjanfaru, kurš vada nevalstisko organizāciju “Peroozi Support & Empowerment Organization”. Šī palīdzības organizācija īpaši atbalsta sociālās grūtībās nonākušus cilvēkus.

Ina Strazdiņa: Kāda šobrīd ir situācija Kabulā? Vai “Taliban” ir visur, vai ir droši iet uz ielas, kāds ir kopējais noskaņojums galvaspilsētā?

Abduls Mukits Arjanfars: Situāciju Kabulā patlaban ir grūti aprakstīt. Cilvēki ir pārbijušies. Lielākā daļa no viņiem ir ieslēgušies mājās. Drošības situācija ir trausla un neuzticama. Ir iedzīvotāji, kas uz savu risku ir izgājuši ielās, bet mēs nezinām, kas notiks tālāk.

Nevalstiskās organizācijas vadītājs Abduls Mukits Arjanfars

Šodienas situācija viņiem atgādina jau piedzīvoto pirms trīsdesmit gadiem, kad “Taliban” vardarbīgi pārņēma pilsētu, šaujot raķetes, izplatot šausmas un teroru. Cilvēki ir ārkārtīgi satraukušies par nākotni, jo nezina, kas var notikt.

Turklāt “Taliban” pagaidām nezina, kā saglabāt drošību Kabulā un kontrolēt situāciju, jo liela daļa no viņiem nav izauguši pilsētā, bet kalnos. Viņi arī izskatās ļoti biedējoši – ar netīrām sejām un drēbēm, un cilvēkiem, kas visu mūžu ir dzīvojuši pilsētā, tas rada vēl lielākas bailes.

Vai jūs pats esat bijis uz ielas un vai jūtaties drošs par sevi?

Tagad divas dienas esmu mājās un nepametu dzīvokli. Dzīvoju blakus ļoti lielai Afganistānas militārajai bāzei.

Kad talibi bez jebkādas Afganistānas armijas pretošanās ieradās pilsētā, es dzirdēju savu tēvu skaļi raudam, kā bērnu. Tas, cik ātri un viegli “Taliban” visu pārņēma, bija vienkārši neiedomājami.

Tagad esmu nolēmies iziet laukā, bet patlaban, kā jau sacīju, pilsētu pārvalda bailes, un arī es nezinu, kas ar mani notiks, ja parādīšos uz ielas.

Tā kā es esmu labdarības organizācijas darbinieks, tad man ir jāpamet māja un jāiet uz biroju. Un pirms dažām dienām, kad biju laukā, man bija talibiem jāskaidro, kurp dodos, un teicu, ka eju uz biroju. Lai gan viņi centās uzvesties labi, rādot, ka ir laipni, tik un tā tas bija ļoti satraucoši.

Mēs dzirdam, ka Kabulā patvērumu meklēja tūkstošiem cilvēku, kas bija atbēguši no citiem rajoniem un provincēm, un, “Taliban” ienākot pilsētā, daudzi metās bēgt, centās ielauzties lidmašīnās un tikt prom. Kas tagad notiek ar šiem bēgļiem, kuri ir palikuši pilsētā?

Tā kā darbojos labdarībā, tad esmu vistiešakajā kontaktā ar šiem cilvēkiem. Un diemžēl patlaban nav nekādas palīdzības nedz no starptautiskās sabiedrības, nedz no “Taliban” pārņemtās valdības. Šie cilvēki ir absolūtā stresā, un viņu situācija ir neaprakstāmi smaga.

Mums bija paredzēts sākt viņu apsekošanu un reģistrēšanu, bet tad ieradās “Taliban”, un tagad tas būs jādara, izmantojot jau viņu izsniegtās reģistrācijas formas.

Diemžēl, kā ikvienā karā, arī šajā vislielākie cietēji ir sievietes un bērni, kas arī ar visiem spēkiem, pat riskējot ar dzīvību, cenšas izkļūt no valsts, bet starptautiskā sabiedrība diemžēl  par viņiem ir aizmirsusi, nesniedzot nedz medicīnisku, nedz drošības palīdzību, nedz pārtiku, nedz patvērumu.

Kā, jūsuprāt, viss attīstīsies tālāk? Starptautiskā sabiedrība tagad diskutē, ko iesākt, un ir valstis, kuras jau gatavojas vai jau ir sākušas sarunas ar “Taliban”.

Patlaban to nevaru pateikt, kāda būs notikumu attīstība, taču, redzot to, kas notiek tagad, domāju, ka tas viss mūs atkal atmetīs daudzus gadsimtus atpakaļ. Mēs degradēsimies – nebūs izglītības, brīvības, demokrātijas.

Var teikt, ka tagad ir dažādi iespējamie scenāriji. Var izveidoties valdības koalīcija, kurā būs tagadējā opozīcija un “Taliban”, un tas dos iespēju cilvēkiem, kuri vēlas pamest valsti – valdības iestādēs strādājošajiem, armijas cilvēkiem, žurnālistiem, tiem, kuri ir strādājuši ar starptautiskajām organizācijām, to darīt.

Otrs scenārijs, kas patlaban izskatās visreālākais, ir, ka “Taliban” nevēlēsies dalīt varu ar kādu citu. Viņi gribēs būt vienīgie valsts vadītāji. Un diemžēl ar šādu ideoloģiju Afganistānai vairs nebūs cerību.

Bet patlaban notiek sarunas starp “Taliban” un opozīciju. Tās sākās Pakistānā, bet tagad turpinās Dohā, Katarā, un, ja tiešām tiek panākts risinājums koalīcijas valdības izveidošanai, tā varētu būt Afganistānai pēdējā cerība iegūt mieru. Taču atkal – tā kā tas viss ir tik ļoti trausls un “Taliban” jau iepriekš ir parādījuši savu vardarbību, ir grūti izdarīt kādus secinājumus un paredzēt, vai beidzot un vispār jebkad pienāks tāds brīdis, kad Afganistānā iestāsies miers.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt