Aculiecinieks

Aculiecinieks. Pirts diena

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks. Ukraina

Aculiecinieks. «Maidans. Pieci gadi pēc...»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Pirms pieciem gadiem Ukrainas sirds - Kijevas Neatkarības laukums - liesmoja un asiņoja. Slējās barikādes un svilpa lodes. 2014. gada februārī te nogalināja vairāk nekā 100 protestētājus. Ukraiņi kritušos godina kā ''debesu sotņas'' varoņus un notikumus Maidanā dēvē par Pašcieņas revolūciju. Tiek vāktas liecības par traģiskāko lappusi mūsdienu Ukrainas vēsturē un tiek izdarīti secinājumi.

ĪSUMĀ:

"Šī ir bijusī Institūta iela. Iela, kur 20.februārī pulksten 8.59 sākās masveida šaušana uz protestētājiem. Šī iela, kur vienā rītā nogalināja vairāk nekā 50 cilvēkus, tagad kļuvusi par simbolu. Te uzreiz pēc traģiskajiem notikumiem radās šāds piemiņas memoriāls – izveidots no bruģakmeņiem, kurus iepriekš izmantoja barikādēs. Te viss dega, bija barikādes. Nodegušo koku vietā iestādīti jauni.

Memoriāla formu izdomāja cilvēki, kuri te bija, izmantojot šo svarīgo elementu, revolūcijas simbolu un aizsarglīdzekli - bruģakmeņus.

Izveidoja tādas nišas, kur ievietotas 107 bojāgājušo “Debesu simtnieka” varoņu fotogrāfijas. Iecerēts, ka šeit būs daļa no jaunā memoriāla. No Kreščatika ielas uz augšu līdz tiltam būs arka ar 107 stēlām – vertikālām balta granīta plāksnēm. Katram bojāgājušajam. Tās kopskatā atveidos simbolisku vairogu, līdzīgi kā cilvēki stāvēja, aizsargājot Maidanu. Simbolizējot vienotību un gatavību ziedot dzīvību. Tas viss būs šeit - līdz tiltam. Aiz tilta sāksies memoriāla otra daļa - liepu aleja, kas simbolizē dzīvību," stāsta Nacionālā Pašcieņas revolūcijas muzeja ģenerāldirektors Igors Pošivailo.

Revolūcijas darbinieki stāta par tā laika notikumiem:

Oleksandrs Kvičatijs: 19. februāra naktī milicija gribēja izspiest protestētājus ārā no šejienes, no laukuma. Bija ļoti spēcīgs spiediens. No mūsu puses bija uguns [ugunskuri]. No viņu – šaušana, ūdens un granātas. Neliels bariņš jauniešu no vairogiem izveidoja tā sauktos bruņurupučus un turēja uguns sienu.  Bija ap 200 – 300 puišu. Viņi cieši sastājās ar vairogiem pusapļa formā, kā bruņurupuči pienesa riepas un uzturēja uguns mūri. Tas bija ļoti grūti. Patiesi varonīga rīcība.

Tur daudzus savainoja. Apdegumi, rētas, saindēšanās ar indīgiem dūmiem. Viņi palika dzīvi, bet viņus šodien tikpat kā nepiemin.

Bet tobrīd.. Tas bija vizuāli iespaidīgi, bet puišiem to paveikt bija ļoti grūti. Vienā tādā bruņurupucī bija arī mans vecākais dēls un kaimiņš. No rīta viņus nomainījām. Viņi aizgāja gulēt uz Mihaila baznīcu. Un kad es ieraudzīju viņu kermeņus... bija sīkas rētas, kas asiņoja.. Kad eksplodēja trokšņa granātas, no zemes gaisā pacēlās smiltis un akmeņi, un iestrēga ādā. Biksēs bija caurumi.

Igors Pošivailo: Te, zem tilta, bija barikādes. Uzbrukumi tām notika vairākkārt. Tieši šeit tika nofilmēts video, kas vēlāk aplidoja pasauli – kad bruņutransportieri un ūdensmetēji devās triecienā Maidanam. Tas viss notika šajā vietā. Barikāde, kas aizsargāja Neatkarības laukumu, kur bija telšu pilsētiņa, skatuve. Arī pašaizsardzības štābs, hospitālis-medicīnas centrs, visas komunikācijas. Stratēģiski ļoti svarīga vieta. Šeit vienīgā aizsardzība bija uguns. Protestētāji dedzināja visu, ko varēja. Īpaši uzbrukumu laikā aizsargājās ar uguni un dūmiem tīri vizuāli. Stratēģiski. Mēs redzam, ka miliči bija augšā, un Maidans viņiem bija redzams kā uz delnas. Protestētājiem to bija ļoti grūti aizstāvēt.

Igors Pošivailo: Šeit uz cilvēkiem sāka šaut kā medībās. 20. februārī ap 9 no rīta mierīgie protestētāji, baidoties, ka valdība var sākt attīrīt Maidanu no barikādēm un uzbrukt, devās uzbrukumā. Bez ieročiem, ar vairogiem un koka nūjām. "Berkuts" sāka atkāpties. Vēlāk izrādījās, ka tās bija lamatas. Viņus ievilināja apšaudes vietā. Un te parādījās tā sauktā melnā sotņa, snaiperi, kuri bija uz kalniņa un slēpās aiz betona bluķiem. Viņu dzīvībai briesmas nedraudēja. Viņi bija pasargāti. Bet protestētājus [varēja] apšaut kā šautuvē. Mērķēja sirdī, kaklā, acīs, galvā. Tā bija mežonība... te krita 48 cilvēki. Daudzi gāja bojā, cenšoties izglābt ievainotos.

Igors Zastavnijs: "Berkuts" un milicija sāka atkāpties pa šo ielu. Protestētāji no Maidana sāka iet aiz viņiem. Nevis, lai uzbruktu, bet lai pavadītu un mēs varētu ieņemt savas iepriekšējās pozīcijas. Kad cilvēki nonāca līdz tai vietai, sākās apšaude. Cilvēki nenobijās. Viņi devās kādu piesegt, iznest ievainotos vai palīdzēt. Es sev priekšā pamanīju ievainoto. Sapratu, ka viņam atkal var trāpīt un es viņu piesedzu. Man kļuva viņa ļoti žēl. Manī pamodās naids pret "Berkutu". Es paņēmu bruģakmeni un metu uz priekšu. Tad sajutu asas sāpes rokā un vēderā. Ievainoja. Nezināju, ka tās bija kaujas lodes. Domāju, ka gumijas lodes. Kad sāku atkāpties, sajutu lielu triecienu pa kāju. Lode sašķaidīja kāju. Kad nonācu slimnīcā, man vairs nebija pulsa. Kāju nācās amputēt. Tur bija iestrēgušas lodes. 26. februārī mani un vēl vairākus ievainotos aizveda ārstēties uz Poliju.

Joprojām nav notiesāti vainīgie

Igors Pošivailo: Tā sauktā melnā rota – cilvēki, kas bija melnās formās. Ar apsējiem uz rokas. Līdz galam nav noskaidrotas viņu personības. Izmeklēšanai pagaidām nav rezultāta. Tiesas process turpinās, noskaidroti daži no atbildīgiem. Vairums no viņiem – "berkutieši" no Krimas, no Austrumu apgabaliem, bet viņus vainoja nevis šaušanā, bet cietsirdībā, izdzenājot protestētājus. Dažiem uzrādītas apsūdzības, bet viņi aizmukuši vai nu uz Krieviju, vai palikuši Krimā un Donbasā.  Ir virsnieki, kuri turpina strādāt un ir pat paaugstināti amatā. Bojā gājušo radiniekiem tas ir šoks. Viņi nesaprot kā tas iespējams.

Olga Bondarčuka: Esmu "Debesu simtnieka" varoņa Sergeja Bondarčuka māsa. Brālis bija skolotājs.

Gāja bojā 20. februārī Institūta ielā. Tieši šajā stundā viņa sirds apstājās. Viņš nesa ievainoto, kad snaipera lode trāpīja mugurā.

Brālis Maidanā bija no pirmās dienas. Apmēram divas nedēļas pirms nāves viņš teica - ja tu redzētu, kāda jaunatne te sapulcējusies – izglītota, godīga, atklāta. Tā cīnās par taisnīgumu un nepadosies! Viņi te stāvēs līdz galam, un es būšu kopā ar viņiem!  Tā viņš kopā ar saviem audzēkņiem stāvēja un gāja bojā Maidanā. Viņš  apglabāts savā pilsētā Staro Konstantinovā, kur Varoņu alejā apglabāti vēl pieci cilvēki, kuri gāja bojā karā Ukrainas austrumos. Četri no viņiem bija brāļa skolnieki.

Olga Bondarčuka:  Šobrīd tikai nedaudzās epizodēs izmeklēšana pabeigta un lietas nonākušas līdz tiesai un vainīgie sodīti. Vairums lietu tiek sabotētas. Piecu gadu laikā no bojā gājušo radinieku saimes jau miruši 17 tuvinieki, kuri tā arī nesagaidīja ziņas par vainīgo notiesāšanu. Es gribu pateikties latviešu tautai par līdzjūtību un atbalstu Maidanā. Mēs zinām jūsu tautas pārstāvjus, kuri palīdzēja, bija Maidanā kopā ar mūsējiem. Liels paldies jums!

Igors Pošivailo: Maidana lietā notiesāti tikai divi cilvēki, bet ne spēka struktūru pārstāvji. Tā sauktie "tituškas", kurus drošībnieki nolīga civilpersonu vidū, lai izrēķinātos ar protestētājiem. Neviens iekšlietu dienestu pārstāvis nesēž aiz restēm, izmeklēšana nav pabeigta. Līdz ar to tiek izmantots  arguments, ka vaina nav pierādīta... Saprotam, ka Krievijas dalība ir acīmredzama, bet mēs gaidām oficiālos izmeklēšanas rezultātus. Bija eksprezidenta Viktora Janukoviča tiesa. Galvenā apsūdzība bija valsts nodevībā. Par to, ka aicināja Putinu šeit ievest Krievijas karaspēku. Bet Maidana epizodē  izmeklēšana nav pabeigta.

Igors Pošivailo: Eksperti meklē vietu, no kurienes šauts, skaidro trajektoriju un bojāejas apstākļus - kas ir ļoti svarīgi. Runā, ka ir parādījušies kādi jauni materiāli, jauni video. Precīzāku apstākļu noskaidrošanai, vajag visu atkārtot un veikt izmeklēšanas eksperimentu.

Vieta, kur visvairāk izlijušas asinis

Igors Pošivailo: Jā. Te ir gabaliņš nāves zemes. Ēku fasādes, koki un stabi ir ar ložu pēdām. Visiem šiem objektiem piešķirts vēsturiskās atceres vietas statuss. Tās aizsargā likums. Tās nedrīkst ne apbūvēt, ne slēgt, ne norobežot. Šim bija jābūt aizsargātam ar likumu. Bet komunālais dienests uzskatīja, ka visam jābūt skaistam un visus ložu caurumus aizsmērēja. Acīmredzot nāksies atjaunot, kā bija.

Šeit ir epicentrs. Mēs to saucam par brīvības teritoriju. Te bija protesti, telšu pilsētiņa, ko sargāja no visām pusēm. Visapkārt bija barikādes, bet šī teritorija tolaik bija visdrošākā. Daudziem ukraiņiem tagad ir nostaļģija pēc šīs vietas, kāda tā bija tolaik - kad bija mierīgas dienas, cilvēki te satikās, iepazinās, runāja, radīja mākslu. Tagad te esam izveidojuši izstādi, kas vēsta par pilsoniskajām aktivitātēm, kas radās Maidana laikā.

Tā Ukrainai bija jauna pieredze - ka pilsoniskās sabiedrības pārstāvji organizējas un uzņemas atbildību.

Mums bija Maidana epasts, bija automaidans, bija atvērtā universitāte, kur vietējie un ārzemju zinātnieki nolasīja tūkstošiem lekciju. Bija Maidana bibliotēka, virtuve, mediķi. Šī teritorija bija kā dzīvs organisms. Katrs zināja savu vietu. Kad notika specvienību uzbrukumi, cilvēki skrēja šeit paslēpties. Te bija droši. Bija tā saucamā Maidana pašaizsardzība – pilsoņu organizācija, kas uzņēmās atbildību par drošību pēc tam, kad saprata, ka šeit notiekošais nav nekādi joki vai festivāls ar dziesmām, putru un sviestmaizēm. 

Aptauja: Maidanā piedalījušies 15% iedzīvotāju

Igors Pošivailo: Pagājušā gada nogalē mēs pasūtījām socioloģisko aptauju par attieksmi pret Maidanu un tā atceri. Dati rāda, ka Maidanā ir bijuši un piedalījušies 15% iedzīvotāju, tas ir 4,5 miljoni cilvēku no 30 miljoniem pieaugušo. Ukrainas vēsturnieki lēš, ka Maidans un Pašcieņas revolūcija bija daudzskaitlīgākais un garākais protests jauno laiku vēsturē, pat salīdzinot ar 20. gadsimta protestiem un pretošanās kustībām. Arī Gandija “sāls gājiens” savulaik Indijā vienlaikus nepulcēja tik daudz dalībnieku, ņemot vērā iedzīvotāju skaita proporciju. Tāpēc daudzi Ukrainā - gan iedzīvotāji, gan vēsturnieki, uzsver -

Eiropa līdz galam nav novērtējusi šos notikumus - ne mērogu, ne mērķi - atdot dzīvības par eiropeiskām vērtībām. Šodien daudzi eiropieši nav gatavi uz ko tādu – tas redzams pēc politiskās situācijas vairākās valstīs.

Oleksandrs Kvičatijs: Es Maidanā biju 14 reizes, katru reizi četras dienas. Esmu fermeris, un biju spiests bieži braukt uz mājām braukt barot mājlopus, un tad atkal uz Maidanu. Man ir divi dēli, kuri mācījās Kijevā un piedalījās Maidana notikumos. Es par viņiem pārdzīvoju. Es ļoti labi sapratu viņus. Bija skaidrs, ka prezidents Janukovičs kā padomju sistēmas pēdējais balsts bija jāaptur. Mēs ilgi gaidījām. Cerējām, ka viss atrisināsies. Vienīgais jautājums, cik daudz laika un spēka tas prasīs un cik smagi tas nāks. Izrādījās, ka ļoti smagi. Puiši gāja bojā. 

Olga Gorbjaka: Es un manas draudzenes piedalījāmies no pirmās dienas, ēdinājām cilvēkus. Bija ļoti auksts. Gatavojām siltu tēju, kafiju. Vedām cilvēkus uz mājām, lai viņi var sevi sakopt, nomazgāties un pagulēt. Maidans kļuva par mūsu ikdienu. Tā kā man ir auto, es piespraudu savu telefona numuru pie sienas un teicu, - ja vajag palīdzēt – zvaniet. Es atbraukšu. Vedām uz hospitāli piekautos un ievainotos. 20. februārī piezvanīja, ka vajag aizvest cilvēkus un slimnīcu. Tas bija  pie viesnīcas “Kazackij”. Es atbraucu ar dēlu... visapkārt bija asinis. Es ieraudzīju Maidanu asinīs. Tas bija... mēs pirms tam šeit pastaigājāmies ar bērniem. Tā bija mierīga vieta. Un pēkšņi vietā, kur es dzīvoju, līst asinis. Tas bija biedējoši. Atnesa jaunu puisi, kurš bija kontuzēts, un  viņu aizvedām uz hospitāli.

Kas mainījies Ukrainā šajos piecos gados un ko sabiedrībai šis lielais upuris nesis?

Olga Gorbjaka :Ja mēs 2014. gadā būtu zinājuši, ka tik daudz būs jāizdara un ar kādiem upuriem... Mēs nenojautām, ko tas maksās. Domājām, ka te būs uzvara un viss. Bet nē. Vajag mainīt valsti, lai varam nodot mūsu bērniem brīvu Ukrainu. Galvenais, ka mēs esam mainījušies. Mēs kļuvām citādāki, mēs kļuvām brīvi. Un beidzām baidīties. Es gribu, lai mans dēls un mani mazbērni runātu dzimtajā valodā. Es gribu, ka saviem mazbērniem varētu teikt, ka es te biju. Ka es esmu daļiņa no tā visa.

Mihailo Hvorosts: Manuprāt, Maidans ļoti daudz ko deva Ukrainai. Ukraiņi simtiem gadu bija domājuši par savas valsts izveidi. Daudzām paaudzēm tas neizdevās dažādu iemeslu dēļ. To starp Gruševska, Mazepa un Hmeļnicka laikā. Ukrainas vēsture ir viena no traģiskākajām pasaules tautu vēsturē. Manuprāt, mūsu lielākā uzvara ir tā, ka mums izdevās nosargāt 1991. gadā pasludināto neatkarību.

Igors Pošivailo :Ukraina parakstīja asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. Esam ieguvuši bezvīzu režīmu. Mums ir Ukrainas Pareizticīgā baznīca. Tās ir fantastiskas lietas, par kurām mēs pat neuzdrīkstējāmies sapņot pirms 7-10 gadiem. Sākušas reformas. Īpaši sekmīga ir varas decentralizācija. Taču diemžēl galīgi neveicas citās svarīgās jomās - piemēram, tiesiskumā, korupcijas apkarošanā, ekonomikā.

Viena no Maidana pamatprasībām bija likvidēt toreizējā prezidenta Janukoviča koruptīvo režīmu.

Zinot, cik šis režīms tolaik bija stiprs, tas šķita neiespējami! Maidans sākotnēji nedeva nekādas cerības uz uzvaru, bet tā sanāca, ka izturēja, izdzīvoja. Maidana panākums - ka to neizdzenāja  neiznīcināja, tas kļuva par svarīgu punktu pilsoniskās sabiedrības veidošanā. Cilvēki saprata, ka apvienojoties var panākt daudz. Pēc statistikas datiem, 10 līdz 18% ukraiņu kļuvuši sociāli aktīvi – darbojas nevalstiskajās organizācijās, brīvprātīgo kustībās. Tās ir vērtības, kas nemainās pēdējos piecus gadus. Bet cilvēki līdz galam nenovērtē to pieredzi, ko deva Maidans.

Tomēr cilvēki Ukrainā uz notikušo skatās kritiski

Igors Pošivailo: Kopš 1991. gada, kad Ukraina kļuva neatkarīga, pārāk liela cena samaksāta par brīvību - gan šeit Maidanā, gan tagad frontē. Daudz dzīvību atdots. Bet kardinālas izmaiņas kopumā nav jūtamas.

Cilvēkiem ir liela vilšanās ekonomiskajā un sociālajā jomā, tiesiskumā. Sabiedrība nejūt taisnīgumu – vainīgie nav sodīti.

Cerības no revolūcijām bija lielas. Jau sākot no Granīta revolūcijas 1990. gadā ir gan pieredze, gan zināmi sasniegumi, gan mācības un secinājumi. Bet diemžēl Ukrainas sabiedrībā joprojām ir spēcīgs uzskats, ka “mēs sarīkojām revolūciju un izklīstam pa mājām. Izmaiņas dzīvē lai ievieš kāds cits”- jauni politiķi, jauni ierēdņi. Arī tas, ka liela pilsoniskā enerģija tiek veltīta brīvprātīgo darbam frontē. Sākumā ukraiņi faktiski atjaunoja valsts armiju, kas bija noplicināta. Tagad daudz palīdz cilvēkiem, kuri pārceļas no Donbasa. Daudz šādu izaicinājumu un problēmu, kas prasa cilvēku laiku, enerģiju, arī finansiālos līdzekļus. Protams, tagad Ukrainai joprojām ir grūts laiks. Es arī zinu daudzus aktīvistus, kuri bija Maidanā, bet uzreiz pēc tā pievērsās pavisam citai nodarbei. Tā trauma, izdegšanas sindroms no šim aktivitātēm.. Cilvēki vēlas mierīgu dzīvi. Daudzi ukraiņi - īpaši jaunie - izbrauc uz ārzemēm. Visi šie faktori rada to situāciju, kādā patlaban esam.  

Igors Pošivailo: Arodbiedrību nams bija ļoti stratēģiska ēka demonstrantiem. Te atradās aizsardzības štābs, hospitālis, Maidana preses centrs, noliktavas, arī partija “Labējais sektors”. Tāpēc milicijai, sākot 18. februārī uzbrukumu Maidanam, bija svarīgi šo ēku ieņemt. Un naktī no 18. uz 19. februāri ap pulksten vieniem ēka aizdegās. Izmeklēšana nav pabeigta, un gala versijas vēl nav. Bet liecības vēsta, ka specvienība iekļuvusi caur jumtu. Ir aizdedzināts augšējos stāvos. Klīda runas, ka, spriežot pēc uguns temperatūras un izkusuša stikla, varēja būt izmantots napalms, ko savulaik izmantoja plašos militāros konfliktos. Nav zināms, cik cilvēku gāja bojā. Oficiāli divi, bet te bija slimnīca, un aculiecinieki stāsta ko citu. 

Maidana atcere

Igors Pošivailo: Pērn 21. novembrī, kad piektajā gadskārtā, kad sākās Maidans, mēs atklājam šo vietu. Nosaucām - “Maidana muzeja izstāžu un informatīvais centrs''. Tas vēl nav muzejs. Tas vēl tikai top. Maidana laikā mūsu iniciatīvas grupa savāca 2000 eksponātu. Šobrīd jau vairāk nekā 4000. Cilvēki saprot, ka lietas ir  jānes uz muzeju. Šodien atnesa šo ķiveri. Tā piederēja televīzijas 5. kanāla žurnālistam. Ir saglabājies video, kā  miliči viņu pamatīgi piekāva. Šodien atnesa šo karogu. Puiši, kuri Maidanā sargāja šo ēku. Viņi karogu bija uzvilkuši virs arodbiedrību nama. Viņi to nesa šurp katru gadu, bet ar šodienu karogs kļūst par vērtīgu muzeja eksponātu. Maidana laikā Ukrainas karogs kļuva īpaši vērtīgs. Pirms tam pret to izturējās ļoti nevērīgi. Kā pret dekorāciju. 

Mēs nestāstīsim Ukrainas vēsturi un ukraiņu jauno pieredzi melni baltā kategorijā, bet meklēsim dažādas gradācijas, dažādus viedokļus par Maidanu.

Tas būs izaicinājums. Sarežģītas vēstures interpretācijā parasti ir divas puses – uzvarētāji un zaudētāji, varoņi un ļaundari, upuri un mocekļi. Tagad tas viss mainās. Mums jāzina, ka bija neitrāli cilvēki, ka bija cilvēki, kuri no vienas puses pārgāja uz otru pusi. Mums jāsaprot pretējās puses cilvēku  motivācija - kāpēc viņiem bija tāda izvēle. 

Maidana muzeja misija ir konsolidēt sabiedrību. Tie ir centieni atrast kopīgo un apvienot ļaudis. Pārvarēt šo traumu, tikt vaļā no sāpēm un varbūt pat labot kļūdas, jo tas nav vienkārši. Faktiski politiķi sadalīja Ukrainu divās nometnēs – austrumos un rietumos. 

Pērn notika starptautisks konkurss par piemiņas memoriāla izveidi Maidanā un muzeja būvēšanu. Protestu teritorijā izveidos stēlu ar bojā gājušo vārdiem. Būs uzrakstīti visi 107 ''debesu simtnieka'' vārdi. Forma atgādina vairogu, aiz kura viņi stāvēja plecu pie pleca, stājās pretī ieročiem un bruņutehnikai un aizstāvēja ne tikai Maidanu, bet patiesībā Ukrainas nākotni. Liepu aleja dos atelpu pēc traumatiskās vēstures, un varēs paieties pa "zigzag" celiņiem, kas simbolizē ukraiņu nācijas sarežģīto ceļu uz neatkarību.

Ļoti svarīgi ir nepārvērst Kijevas centru par kapsētu. Svarīgi, lai tur ietu ne tikai radinieki un protestu dalībnieki, bojā gājušo un ievainoto draugi. Svarīgi, lai nāktu jaunas ģimenes un bērni, kuri, izzinot svarīgus vēstures faktus, varētu tur labi justies. 

Muzejs būs neoklasicisma stilā. Cilvēki ies augšup, apkārt ēkai. Un no augšas varēs redzēt Kijevas centru un Maidanu, un citas vietas, kur notika protesti. Paredzēts, ka ieeja būs no augšas. Muzeja apmeklētāji, izstaigājot tematiskās zāles, kāps lejup un iznāks ārā. Te ir vieta, kur būvēs Pašcieņas revolūcijas muzeju. Kādreiz te bija plānota mākslas galerija, bet to neuzcēla. Par šo vietu cīnījās daudzas komercstruktūras. Te plānoja celt biznesa centru ar pazemes autostāvlaukumu. Taču vēsture šoreiz izrādījās noteicošā.

Muzejs varētu sākt darboties ātrākais pēc pieciem gadiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti