«Aculiecinieks»: Kapelāni kara laukā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Asinsizliešanai Ukrainā trešā gadadiena, un pagājis gads, kopš frontes līnija nemainās. Sesto reizi Ukrainas austrumus sasniedz humānās palīdzības krava no Latvijas. Tā ir maza daļiņa no plašās mantiskās palīdzības. Taču daudziem civiliedzīvotājiem un karavīriem konflikta zonā nepieciešama arī garīga palīdzība.

Latvijas Aizsardzības ministrijas un labdarības organizāciju sarūpētās kravas sasniedz pilsētas, kurās 2014.gada martā plīvoja Krievijas karogi. Pēc aktīvas militārās fāzes tās tolaik pilnībā negatavajiem Ukrainas bruņotajiem spēkiem - lielā mērā ar brīvprātīgo karavīru degsmi - izdevās atgūt; pateicoties tam Mariupolē, Slavjanskā un Kramatorskā šodien plīvo Ukrainas karogi. Tomēr cena tam bija augsta.

To labāk nekā daudzi zina Slavjanskas pilsētas Vasarsvētku draudze, kura pārdzīvoja nežēlīgu izrēķināšanos haotiskajos 2014.gada pirmajos mēnešos, kad Slavjanskā ienāca Krievijas armijas veterāna un, pēc Ukrainas ziņām, atvaļinātā Krievijas izlūkdienesta pulkveža Igora Girkina armija.

Maskavā dzimušais un savulaik Čečenijā, Piedņestrā un bijušajā Dienvidslāvijā karojušais Girkins pārstāvēja krievu imperiālisma idejas, kura neatņemama sastāvdaļa ir arī Maskavas patriarhāts. Ne velti uz viņu uzšuvēm bija rakstīts: "Krievu pareizticīgā armija". Iespējams, tieši tāpēc vietējā protestantu kopiena, kura padomju laika kultūras namu bija pārvērtusi par dievnamu, tika izmantota par mērķi. 

"Tā bija svētku diena, Svētās Trīsvienības diena. Ienāca cilvēki, paskatījās, ka dievkalpojums notiek. Sagaidīja tā beigas un pēc tam sagrāba četrus mūsu brāļus. Kad gājām pie viņiem lūgt paskaidrojumu, mums teica – nopratinās un atlaidīs. Ar to cerību tad arī dzīvojām," stāsta Ukrainas armijas kapelāns Andrejs Borilo.

Kopā ar Andreju dodamies uz mēbeļu fabriku, kurā nodarbināti daudzi no viņa draudzes. Intensīvo kauju laikā 2014.gadā tā tika pamatīgi sagrauta. Tāds bija šī konflikta sākotnējais haotiskais raksturs. Pirmie kontrolposteņi, pirmās apšaudes.

"No viņu puses lidoja bumbas. Lādiņi atmuguriski nelido. Tā kā tie nekādi nevarēja būt ukraiņu spēki," saka kapelāns.

Iespējams, fabrikas dēļ draudzes mācītāju nolaupīšanai bija arī ekonomisks raksturs. To neviens joprojām nezina. Andrejam un citiem draudzes pārstāvjiem nācās bēgt. Savukārt, kad pēc vairāku mēnešu sīvām cīņām atpakaļ uz Doņecku Girkina armiju piespieda bēgt Ukrainas bruņotie spēki, mācītāji atgriezās un sāka meklēt savus brāļus.

"Pēc kāda laika uzzinājām viņu likteni – viņus nogalināja tajā pašā dienā, kad sagrāba. Ieslodzīja, spīdzināja, mocīja, ņirgājās, inscenēja nošaušanu, mēģināja iebaidīt. Līdz šim brīdim nezinām iemeslu, kāpēc tas tika darīts. Viņi bija vienkārši cilvēki, pelnīja maizi ar rokām, nebija politizēti, nebija nacionālisti," turpina Borilo. "Mēs viņus atradām brāļu kapos. Milzīga bedre, kur visi tika samesti bez nekāda apzīmējuma. Četrpadsmit piecpadsmit cilvēki kopumā."

"Mums palika tāds ne tik viegls uzdevums – piedot cilvēkiem, kuri to izdarīja," atzīst kapelāns. "Es to pieredzēju, un man tas ir liels piemērs stiprai gribai, ticībai un garam, kad tuvinieki, tēvs, māte, sievas – piedeva šiem cilvēkiem. Lai gan bija informācija un bija cilvēki, kas bija gatavi atklāt, kas to izdarīja, viņi spēja vienkārši piedot."

Andrejs pēc tam saprata, ka viņam ir vēl kāds uzdevums. Ilgāk nekā desmit gadus kopā ar nogalināto mācītāju Volodimiru viņš strādāja par cietumu kapelānu, tagad saprata, ka jāpalīdz ukraiņu karavīriem.

Draudzes kapelāni uzaicina mūs apmeklēt Ukrainas bruņoto spēku kazarmas. Šeit īpaši gaidīts viesis ir Latvijas bruņoto spēku virskapelāns Elmārs Pļaviņš. Pateicoties viņa organizētajai palīdzībai, Ukrainas austrumos ar labu vārdu piemin arī Latviju.

Karavīriem pieejama dvēseļu ganu klātbūtne un kopējās rūpes ne tikai par karavīru fizisko, bet arī garīgo stāvokli ir viena no relatīvi jaunajām lietām, kura jāapgūst Ukrainas bruņotajiem spēkiem ložu lietus pavēnī. Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, kad jau gadu Ukrainas armijai ļauts tikai aizstāvēties. Karavīri joprojām iet bojā katru dienu, daudzi no viņiem bija jauni un cerību pilni, kuri vienkārši nespēja nostāvēt malā.

Par apgādi karavīri vairs nesūdzas. Tā ir tik laba, cik vien var būt situācijā, kurā pašlaik ir Ukraina. Galdā, ko likt, ir vienmēr. Tikmēr karavīriem pie vakariņu galda citas sarunas.

"Uztaisīs vēl no jums, pretterorisma operācijas dalībniekiem, tautas ienaidniekus, kā savulaik izdarīja ar Ukrainas pretošanās armiju. To mums gribēja ieborēt no mācību grāmatām, lai gan viņi vienkārši aizstāvēja dzimteni," saka Ukrainas armijas kapelāns Volodimrs.

"Ja šodien pateiks paldies un rīt iedos ordeni, tik ātri vis nenolādēs un neaizmirsīs," piebilst Borilo.

Vienlaikus kazarmās ir arī apziņa, ka daudz kas ir panākts. Daudz kas uzlabots. Pat ja tagad tanki stāv ierakti mežā, trūkst tikai pavēles.

"Ukrainas armija kļuvusi pavisam cita. Ukrainas armija kļuvusi spēcīgāka. Iemācījusies karot," saka Ukrainas tanku bataljona komandiera vietniece ar iesauku Vāvere. "Zina, kurš ir mūsu ienaidnieks. Tā ļoti labi saprot, ka pie mums notiek karš, nav nekādas pretteroisma operācijas. Mūsu puikas nu ir izauguši, kļuvuši par komandieriem. Es ticu, ka pēc pāris gadiem mums būs ekonomiski neatkarīga, stabila valsts un savu ienaidnieku mēs izdzīsim. Savas zemes, savas teritorijas atgriezīsim. Piespiedīsim mūsu valdību strādāt valsts labā. Citādāk nav iespējams. Es ticu savai valstij, es ticu Ukrainai."

Nākamajā dienā kopā ar kapelāniem ierodamies militārajās mācībās poligonā, ļoti tuvu piefrontes zonai, kur artilēristiem nav atļauts atrasties un ko kontrolē starptautiskie novērotāji. Šeit spriedze ir augstā līmenī.

Februārī jau atkal kaujas laukā situācija šajā virzienā saasinājusies, bet artilēristiem un tankistiem iet savējiem palīgā nav ļauts – to liedz neskaitāmas reizes pārkāptās Minskas vienošanās. Vienlaikus karavīri atzinīgi izsakās par panākto progresu un cer, ka ar to būs pietiekami, lai atjaunotu Ukrainas suverēnās robežas.

"Viņi ir kā stūrī iedzīts suns – iedzinām un tagad zobus rāda," saka Ukrainas armijas karavīrs ar iesauku Sanitārs. "Savu teritoriju mēs paņemsim tik un tā, lai ko viņi tur negribētu, jo tā ir mūsu zeme. Mēs uz savas zemes karojam, nevis ciemos. Es domāju tā – aizdzīt viņus visus tur pie Putina, lai tur dzīvo, ja negrib Ukrainā. Gribētu redzēt, ko tad viņi teiktu."

Kā stāsta kapelāni, šiem karavīriem būt garā stipriem ir īpaši būtiski, nav viegli saprast, ka ne visi vietējie tevi uzskata par savas zemes aizstāvi. Artilēristi sejas slēpj, viņus gūstā dzīvus neņem.

"Ir zināms lūzums vietējo uztverē. Artjomovskā pret mums normāli izturas. Slavjanskā kādi sešdesmit procenti ir pret mums. Sākot no septiņgadniekiem līdz vecām tantēm uzskata, ka mēs esam fašisti un pie visa vainīgi, ka mēs viņiem uzbrukām, nevis viņi paši ciemos uzaicināja Krieviju. Ja pabraukā pa citām pilsētām, šeit kādi 40 procenti ir pret mums," skaidro Sanitārs. "Es domāju, ka pēc desmit gadiem Ukraina būs uzplaukstoša valsts un visi gribēs atpakaļ braukt, bet nekas nesanāks. Es domāju, ka tie, kas dzimteni nodeva vienreiz, nodos arī otrreiz."

Kazarmās pie artilēristiem tas pats, kas pie tankistiem, – apgāde laba, morāle augstā līmenī, taču sāp apziņa, ka savējiem nevar iet palīgā tieši tajā brīdī, kas, iespējams, var būt izšķirīgs.

"Ar automātiem, mīnmetējiem, prettanku ieročiem nepārtraukti viņi apdraud mūsu pirmo līniju. Nav noslēpums, ka no mūsu puses ir adekvāta atbilde," saka Ukrainas armijas artilērijas bataljona komandieris. "Provokācijas no mūsu puses gan nav, no viņu puses – nepārtraukti. Dienu un nakti viņi šauj un šauj. Grib mūs morāli izsit no ierindas, taču viņiem nekas nesanāk."

To karavīru skaits, kuriem ir un būs nepieciešama palīdzība, Ukrainā pagaidām var tikai augt – to jaunie Ukrainas kapelāni zina. Un līdz ar to aug arī kopējā ģimene, par kuriem jāgādā, neaizmirstot arī par pašiem pirmajiem zaudētajam līdzcilvēkiem. To vidū ir arī kuplās ģimenes, kuras aiz sevis atstājuši četri nogalinātie Slavjanskas mācītāji. Šīm ģimenēm ar Latvijas Aizsardzības ministrijas darbinieku gādību sarūpētas dāvanas. 

Krievu pasaules nežēlīgi nogalinātajam Volodjam ir astoņi bērni, par kuriem tagad rūpes līdz ar viņa sievu uzņēmusies visa draudze. Arī no Latvijas bērniem tiek pa dāvanai, lai gan mierinājums tas nav.

Netālu sastopam arī Besarābijas bulgāru ģimeni, kuras galva diakons Volodimirs bija viens no pirmajiem upuriem. Ne diena viņu ģimenē nepaiet, nedomājot par zaudēto.

"Šodien piegāju pie fotogrāfijas un vaicāju – tagad Debesīs dziedi, ja? Sapņos bieži redzu, kā Vitja dzied," stāsta nogalinātā mācītāja sieva Natālija Bradarska. "Protams, skumstu ļoti pēc viņa. Viņa mums briesmīgi pietrūkst. Ir tādi mirkļi, kad jūties kā stūrī iedzīta, dzīvei jēgas nav un garša dzīvei pazudusi... Jaunākais dēls Andrejs reiz tā ieteicās – mammu, cik tad tur palicis, tāpat jau jūs reiz atkal tiksities. Nezinu, pareizi tas vai nē, bet ar tādu domu arī dzīvoju."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti