Aculiecinieks

Aculiecinieks. Labvēlīgasi tips 25 - sudrabkāzas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Viesturs Krūmiņliepa - nākotnes pilsētplānotājs

Aculiecinieks

«Aculiecinieks»: Alepo - drupas, kara elpa un atdzimšanas cerība

Sīrijā gaisa telpa šobrīd ir slēgta. Neviena lidosta nestrādā. Tāpēc izmantojami ir tikai zemes ceļi. „Mēs izbraucām agri no Libānas galvaspilsētas Beirūtas, jo šobrīd tas ir vienīgais ceļš kā nokļūt Sīrijā. No Turcijas vai Jordānijas tas nav iespējams. Tur robežas vismaz ārzemniekiem ir slēgtas,” stāsta Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa.

Sīriešu šoferim Mohamedam korespondente līdz pēcpusdienai bija jānogādā Sīrijas galvaspilsētā Damaskā.

„Es zināju, ka līdz Libānas un Sīrijas robežai brauksim aptuveni pusotru stundu un pēc tam kāds laiks būs jāpavada robežposteņos abās pusēs. Man somā līdzi bija Sīrijas vēstniecībā Briselē divus mēnešus gaidīta un brīnumainā kārtā arī iegūta Sīrijas vīza, kaudze dokumentu, fotogrāfijas un pilnīgi viss ceļojuma budžets skaidrā naudā – dolāros, tādēļ ka Sīrijā bankas nedarbojas un, kā vēlāk pārliecinājos, naudu pret Sīrijas mārciņu var izmainīt tikai vai nu pie īpašiem cilvēkiem, vai bankā ar lielu gaidīšanu. Vietējiem pieņemt dolārus ir stingri liegts. Par to var arī nokļūt cietumā."

Latvijas Radio jau izskanējuši daudzi stāsti par Sīriju, un žurnālistei pašai savām acīm gribējās redzēt Sīriju, kā tur ir pēc sešu gadu ilga kara. Plānots pabūt Damaskā,  redzēt Alepo, vēsturiskās pilsētas rekonstrukciju, runāt ar cilvēkiem Sīrijā un Alepo satikt kādu ļoti īpašu cilvēku, kuram ir saiknes ar Latviju.

„Sīrijā ir tā, ka tur nekas nevar notikt pēc paša gribas. Ja tu vēlies ceļot, tad tev ir jābūt saziņā ar vietējām varas iestādēm. Un šoferi, viesnīcas un arī ceļu man ļoti palīdzēja kārtot mani ceļa biedri, UNESCO mantojuma eksperti, ar kuriem kopā es arī veicu šo ceļu. 

Libānas un Sīrijas robežposteņi ir ļoti līdzīgi. Tur, protams, nedrīkst fotografēt un filmēt, tādēļ man diemžēl nav kadru no turienes, un, šeit es gribu piebilst, ka visi raidījumā skatītie kadri ir filmēti ar mobilo telefonu. Man nebija līdzi profesionālas kameras, tas tādēļ, ka tas būtu prasījis papildus formalitātes un, iespējams, es Sīrijā vispār nebūtu varējusi iebraukt. Bet uz robežas ir ļoti daudz cilvēku, lielākoties sīrieši. Agrāk katru gadu Sīrijā ieradās ap pieciem miljoniem tūristu, protams, tagad tas vairs tā nav. Un ļoti uzkrītoši bija tas, ka tā aile robežpunktā, kurā bija jāpiereģistrējas ārzemniekiem, bija tukša. Es tur biju vienīgā.

Tas ir ļoti interesants jautājums, kādēļ Sīrijā šobrīd ir tik maz žurnālistu, jo aizvien lielākas teritorijas kļūst mierīgākas, kur var brīvāk pārvietoties, nebaidoties no drošas nāves. Bet līdz ar to, ka šī teritorija kļūst mierīgāka, Sīrijas valdība,

Bašara al Asada režīms kļūst striktāks pret iebraucējiem. Un tādēļ es arī savu vīzu gaidīju divus mēnešus. Un es zinu, ka arī daudzi mani kolēģi žurnālisti joprojām nav saņēmuši savu vīzu, tādēļ, ka valdība ārkārtīgi strikti skatās, kuru ielaist valstī.

Kad visas formalitātes uz robežas bija nokārtotas, mans šoferis Mohameds nevilcinoties iedarbināja mašīnu un mēs strauji braucām. Viņš palocīja galvu un teica: „Welcome to Syria!” jeb „Esi sveicināta Sīrijā!”. „Syria Bashar al Asad!”, viņš sacīja, tādējādi dodot man zināt, ka šī ir Bašara al Asada teritorija. Tas bija brīdis, kad man bija grūti noticēt, ka tā tiešām notiek, bet tūdaļ visās ceļmalās es redzēju milzīgas Bašara al Asada bildes, kuras bija arī uz namu sienām, veikalos, viesnīcās, aptiekās, uz suvenīru krūzēm, ledusskapja magnētiem, visu, visur, visur Bašara al Asada bildes.

Ne tikai Bašara al Asada lielās bildes, bet ļoti bieži viņš kopā arī ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Šādas milzīgas bildes es īpaši redzēju pēcāk Alepo, bet arī Krievijas karogs blakus Sīrijas karogam  - šādus attēlus Sīrijā var redzēt ļoti daudz.

Tā ir nodeva karam. Vietējie iedzīvotāji to īpaši nekomentē. Viņi to pieņem, uzskatot, ka Bašara al Asada militārie spēki kopā ar Krievijas armiju ir spējusi daudzas teritorijas atbrīvot no teroristiem, kas tā arī ir, bet, protams, ir sabombardētas arī tās teritorijas, kurās ir Bašara al Asada opozīcija. Vietējie to pieņem, kā pašu par sevi saprotamu šobrīd. Un es bieži arī dzirdēju sakām: „Krievijas armija mums palīdzēja sagādāt ūdeni un maizi. Arī mani pašu bieži uz ielas sauca: „Russia!”, uzskatot, ka esmu no Krievijas. Es sacīju, ka esmu no Latvijas. „Latvija!” es teicu.”

„Es apmetos viesnīcā ar nosaukumu „Dama Rose,”, kur sagaidīju arī savus ceļa biedrus. Un tajā pašā vakarā, pašā pirmajā vakarā

Sīrijā es pārliecinājos, ka joprojām ir teritorijas, kuras Bašara al Asada armija bombardē, kur ir nocietinājusies opozīcija, un to ļoti labi varēja arī dzirdēt.

Mēs to iesaucām par Damaskas pērkonu, paši sevi mierinot, bet katru vakaru Damaskā var dzirdēt bombardēšanu. Citu reizi tā ir klusāka, citu – skaļāka. Tad, kad to dzirdēju es, tobrīd atrados viesnīcas numurā, un tas ir tā, ka trīc visa istaba, balkons, un tu saproti, ka tas nav ļoti tuvu, bet tajā pašā laikā arī ir, un ka tajā brīdī bojā iet cilvēki,” žurnāliste atstāsta sajūtas.

„Mēs izbraucām no Damaskas. Es biju kopā ar saviem ceļa biedriem – UNESCO pieminekļu ekspertu arhitektu Bruno Delandu un viņa diviem franču kolēģiem, sīriešu gidu un šoferi. Mēs braucām sešas stundas no Damaskas līdz Alepo. Miera laikos šo ceļu varēja veikt trijās stundās. Tagad ir jāmet liels līkums, lai izvairītos no teroristiskā grupējuma „Daīš” kontrolētām teritorijām un arī opozīcijas teritorijām, kuras joprojām kontrolē Bašara al Asada armija. Šo ceļu nekad neaizmirsīšu, jo tajā ik pēc dažiem kilometriem bija kontrolpunkti. Tie bija pamanāmi jau pa gabalu, jo tajos bija redzama milzīga Bašara al Asada bilde – viņš armijas tērpā, bieži saulesbrillēs. Mūs apstādināja Sīrijas armija, lūdza šoferim dokumentus, dažreiz mums, dažreiz apskatījās bagāžnieku. Mums ļoti svarīgi bija šīs sešas stundas veikt ātri, nokļūt Alepo līdz tumsai, tādēļ ka Sīrijā tumsā ceļi ir ļoti bīstami, jo tas ir laiks, kad visvairāk uzbrukumu īsteno „Daīš” un tas ir laiks, kad neviens negrib atrasties uz Sīrijas ceļiem.

Līdz ar tumsu mēs iebraucām Alepo un, jau tuvāk braucot pilsētai, varēja sajust šo īpašo noskaņu. Biežāk ceļa malās bija sadragātas, sadegušas automašīnas, militārā tehnika, smagais, vieglais transports. Varēja tikai nojaust, kas tur ir bijis. Jau tuvojoties Alepo, šī sajūta auga augumā. Salauzts tilts, sadragātas ielas, un kādreiz majestātiska pilsēta ar pilnīgi sadragātu seju.

Iebraucot Alepo, viens no spilgtākajiem brīžiem, kas man ir palicis prātā, ir pie krustojuma apstādījumos ierīkota kapsēta. Pieminekļi cits pie cita. Kā man vēlāk stāstīja, parastajās kapsētās vietu bijis par maz, tādēļ cilvēkus pēc bombardēšanas ātri apglabāja parkos, apstādījums, krustojumu malās, visur, kur vien varēja, kur vien bija vieta.”

„Pa dienu Sīrijā iestājas milzīgs karstums. Vietējie sacīja, ka ir Sīrijai neparasti karsts rudens, UNESCO kultūras pieminekļu eksperti devās uz objektiem, vecpilsētu, lai novērtētu, kādā stāvoklī ir šie objekti –pasaulē garākais vecpilsētas tirgus jeb suks, kā to sauc. Var redzēt, ka ļoti daudz kas jau ir sakopts, lai varētu sākt rekonstrukcijas procesu. Tas nav viegls darbs vietējiem. Tā nav vienkārša darbošanās būvbedrē, jo, tīrot drupas un ceļus, lai varētu sākt rekonstrukciju, tajās atrod ne tikai sadegušas automašīnas, drēbes gabalus, iedzīvi, bet arī cilvēkus.”

Kā atzīst vietējie, Alepo iepriekš ir grāvuši kari un zemestrīces, bet tā, kā Alepo ir postīta tagad, nav bijis nekad.

„Protams, mēs varam atjaunot šo pilsētu, bet mums ir nepieciešams laiks. Ļoti svarīgi sagādāt naudu, lai pilsētu atjaunotu ne tikai iedzīvotājiem, bet arī citiem cilvēkiem pasaulē. Viņiem jāpalīdz mums to darīt,” saka Ahmeds Dīps, Sīrijas Vēstures un arhitektūras pieminekļu ģenerāldirektorāta būvju un dokumentācijas nodaļas direktors.

UNESCO kultūras mantojuma eksperta Bruna Delands un viņu kolēģi Alepo strādāja jau otro reizi un viņu uzdevums bija novērtēt šo ēku stāvokli, ar īpašu aparatūru skenēt un pēcāk šos rezultātus nogādāt UNESCO Parīzē un kopā ar Sīrijas pieminekļu ekspertiem nolemt, ko darīt tālāk. Un tas nebūt nav viegli, jo arī attīrītas drupas patiesībā slēpj daudz briesmu, tajās ir nesprāgušas raķetes un tas visur ir jāņem vērā.

Alepo arī vairākus mēnešus pēc tam, kad tā ir atbrīvota, arvien ir izaicinājums. Šobrīd drošības situācija  mums atļauj strādāt. Daudzviet uz sienām ir norādīts, ka šīs vietas ir drošas un ka tajās vairs nav mīnu vai bumbu. Šeit bija daudz  gāzes bumbu, raķešu, artilērijas, un tā ir skārusi arī māju, kurā patlaban strādājam. Šī iela, ko redzam, pirms dažām nedēļām vispār neeksistēja, bet tagad ir veikti lieli sakopšanas un notīrīšanas darbi. Ar nelieliem buldozeriem šeit viss tiek atbrīvots. Ik pa laikam notiek eksplozijas, ja tie saskaras ar mīnām. Bet ir ļoti daudz namu bloku, kas ir atbrīvoti un sagatavoti restaurācijas darbiem,” rāda UNESCO kultūras pieminekļu eksperts, „Art Graphique et Patrimoine”  starptautiskais direktors Bruno Delands.

Dažu minūšu attālumā no šīs pilnīgās postažas, absolūti sagrautas pilsētas, ir teritorijas, kas izskatās pilnīgi neskartas. Tā, it kā kara nemaz nebūtu bijis. To ir neparasti un savdabīgi vērot, kā notiek dzīve ielās. Uz jautājumu, kā tas ir iespējams, skaidro, ka neskartas ir tās daļas, kur ir atradusies Bašara al Asada armija un līdz ar to bumbas ir kritušas tajā daļā, kur ir bijuši teroristi vai opozīcija.

„Tātad pilsētā ir iestājies relatīvs miers, lai gan arī šeit katru vakaru varēja dzirdēt bombardēšanu tālumā un es arī pati piedzīvoju šaušanu uz ielas gaišā dienas laikā. Šobrīd pilsētā ir atgriezusies elektrība. Šobrīd tā ir divpadsmit stundu, un, kā sīrieši saka, tas jau ir daudz. Ir ūdens un maize veikalā, bet, kā man sacīja sīrieši, Alepo šobrīd vairāk ir palikušas sievietes un bērni, sirmgalvji, ģimenes tēvi, bet jauni vīrieši lielākoties ir prom no Alepo. Viņi ir devušies prom, lai izvairītos no iesaukšanas Sīrijas armijā vai arī devušies uz ārzemēm pelnīt iztiku ģimenēm, kas ir ārkārtīgi grūti, jo Sīrija ir būtībā nogriezta no ārpasaules.

Darba iespējas Sīrijā, protams, ir ļoti ierobežotas. Strādā ēdināšanas uzņēmumi, arī darbnīcas rosās, jo, kā sacīja vietējie, viņi cer uz atjaunošanas darbiem, jo arī tajā brīdī viņu pakalpojumi būs nepieciešami”

„Mēs strādājam ļoti smagi, jo mums ir jānopelna kāda nauda. Vai mana pilsēta nav skaista? Tu biji vecpilsētā, Citadelē? Tagad vairs nav bumbu. Mēs varam iet mājās, gulēt un atpūsties,” saka kāds vīrs.

„Liela daļa no Alepo ekonomikas bija tūrisms. Alepo bija ļoti populāra un iemīļota Sīrijas pilsēta, taču arī tagad tas viss ir absolūti apstājies. Vienīgā viesnīca, kas Alepo strādā. ir unikāla, to sauc „Riga Palace” un tās saimnieks ir Navras Riga, kura saknes ir Latvijā, un es viņu satiku,” par tikšanos priecājas žurnāliste.

„Šo viesnīcu sauc „Rīga” tādēļ, ka tas ir manas dzimtas uzvārds. No sava vectēva un vecvectēva zinu, ka mums ir saiknes ar Latviju. Libānā ieradāmies 1838.gadā. Tad mēs ieradāmies Alepo, tāpēc ka Alepo iepriekš sauca par Tuvo Austrumu Mančestru. Mūsu ģimene bija uzņēmēji, tāpēc viņi šeit ieradās, lai veidotu biznesu, jo īpaši tādēļ, ka Alepo atradās uz Zīda ceļa. Es to nevaru pierādīt, taču mans vectēvs un tēvs sacīja, ka mēs nākam no Latvijas un tādēļ viesnīca nes Rīgas vārdu,” stāsta Navras Riga.

Vēl pirms Sīrijas kara sākuma „Riga Palace” bija ļoti populāra viesnīca. Tā bija rezervēta mēnešiem uz priekšu, un tās vārdu varēja atrast pasaulē slavenos tūrisma ceļvežos. Sākoties karam, Navras Riga nosūtīja ģimeni uz ārzemēm – dēlu uz Franciju, meitu – uz Libānu, bet pats savu viesnīcu līdz galam nekad nepameta, bažījoties, ka tajā vai nu ienāks teroristi „Daīš” vai arī Sīrijas armija ierīkos kazarmas:

„Viesnīcu sāku veidot 2000.gadā. Pabeidzu 2008. Alepo tā bija kā pērle. Karš sākās 2011.gadā. Te krita daudz raķešu un bumbu, mums bija pārāk daudz problēmu. Mēs bijām spiesti palikt šeit un  atjaunot, tas mums prasīja daudz līdzekļu, bet par laimi -mums pietika spēka atjaunot kā iepriekš.  Tagad tā ir kā iepriekš.”

Viesnīca „Riga Palace” šobrīd ir tik droša, ka uz tās terases var sēdēt vakaros. Vairs nav jābaidās no snaiperiem. Un pirms divām nedēļām tur ir bijušas arī kāzas.

„Navras Riga sacīja, ka viņš jau pirms divdesmit gadiem ir gribējis atbraukt uz Rīgu. Ir par to dzirdējis. Zina, protams, un es viņu turēju pie vārda. Man personiski liekas, ka tas būtu brīnišķīgi, ja Navras Riga no savas kara saplosītās Alepo varētu, veicot ļoti garu ceļu – cauri Libānai, Turcijai un Francijai, - varētu atbraukt uz Rīgu Latvijas simtgadē, redzēt Rīgu, Daugavu, Dziesmu svētkus un tiešām sajust un ieraudzīt savas saknes Latvijā.

„Es esmu bijis visur Eiropā, bet diemžēl ne Rīgā. Es noteikti to apmeklēšu, lai redzētu savas saknes, tās sajustu,” sola Navras Riga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti