Kopš kara sākuma Maskava pieliek lielas pūles, lai attēlotu "Globālos Dienvidus" kā savu sabiedroto cīņā pret Rietumiem. Tomēr lielākā daļa Globālo Dienvidu valstu principā nevēlas ieņemt jebkādu noteiktu pusi šajā konfliktā.

Tās tradicionāli ievēro neitralitātes, daudzpusējas dalības vai neiesaistīšanās politiku, izvairoties no aliansēm. To ārpolitiskajām tradīcijām labāk atbilst mērķtiecīgas sadarbības loģika bez ilgtermiņa saistībām.

Lielākoties šīs valstis uzskata karu starp Krieviju un Ukrainu par lokālu konfliktu, kas notiek tālu no to robežām un tieši neietekmē to intereses.

Globālo Dienvidu valstis ir izjutušas spēcīgu negatīvu ietekmi no energoresursu cenu pieauguma, kā arī krīzes, ko izraisīja Ukrainas graudu piegāžu pārtraukšana, tādēļ tās aicina uz ātru konflikta mierīgu atrisinājumu.

Indija un Brazīlija turpina uzturēt tirdzniecības attiecības gan ar Krieviju, gan ar Rietumiem, bet cenšas palikt neitrālas, saprotot, ka iesaistīšanās konfliktā var negatīvi ietekmēt to ekonomiku un politiku.

2023. gadā tādu valstu kā Dienvidāfrikas Republikas un Indijas līderi uzsvēra dialoga un mierīgu sarunu nozīmi. Viņi skaidri norāda: konfliktam nevajadzētu pāraugt globālā eskalācijā.

Ziemeļkorejas un Irānas atbalsts nav par velti

Galvenie Maskavas draugi, kas tieši iesaistīti karā pret Ukrainu, ir tikai Irāna un Ziemeļkoreja. Lai gan režīmi ir tuvi savā antiamerikāniskajā retorikā, Maskava saņem Phenjanas un Teherānas atbalstu karā ne jau par baltu velti.

Apmaiņā pret naftu, pārtiku un militārajām tehnoloģijām Ziemeļkoreja piegādā munīciju un Kurskas apgabalā Krievijā atrodas aptuveni 10 000 Ziemeļkorejas karavīru. Tas ir pietiekami ierobežots skaits, lai varētu kompensēt Krievijas armijas kaujas zaudējumus aptuveni viena mēneša ietvaros kara laikā.

Pēc Ukrainas bruņoto spēku iebrukuma Kurskas apgabalā Maskava spēja piesaistīt Ziemeļkorejas karaspēku saskaņā ar savstarpējās militārās palīdzības līgumu.

Tomēr nav pārliecības, ka Ziemeļkorejas režīms piekritīs savu karavīru dalībai kaujās pret Ukrainas bruņotajiem spēkiem starptautiski atzītajā Ukrainas teritorijā.

Irāna apmaiņā pret savu palīdzību arī saņem no Krievijas militārās tehnoloģijas, politisko atbalstu, kā arī investīcijas Irānas naftas un gāzes sektorā 40 miljardu dolāru apmērā, un apmaiņā piegādā "Shahed" dronus un palīdz Krievijai apiet starptautiskās sankcijas.

Tomēr, neskatoties uz režīmu draudzību, Irānas tiešas militārās iesaistīšanās iespējamība konfliktā Krievijas pusē vienmēr bija zema, un pēc 2023. gada 7. oktobra notikumiem, kad pēc "Hamās" sarīkotā slaktiņa saasinājās Irānas konflikts ar Izraēlu, tā ir tuvu nullei.

Ķīna nav ieinteresēta Krievijas sakāvē

Nevar noliegt būtisko daudzpusējo palīdzību, ko Krievija saņem no Ķīnas. Ķīna dalās ar Krieviju ar satelītu datiem, aktīvi piegādā divējāda lietojuma preces un glābj Krievijas ekonomiku.

Pekina nevēlas Krievijas militāro sakāvi un pazemojumu – taču ne jau līdzjūtības dēļ.

Krievijas sakāve būtiski vājinātu Ķīnas pozīcijas un stiprinātu ASV, un Ķīna tajā nav ieinteresēta. Turklāt Ķīna gūst milzīgu labumu no Krievijas atkarīgā stāvokļa – saņem lētus energoresursus un pieeju Krievijas tirgum, ko brīvprātīgi atstājuši Rietumu ražotāji.

Tajā pašā laikā Ķīna vairākkārt ir norādījusi visaugstākajā līmenī, ka nevēlas globāla konflikta izplatīšanos un vēl jo vairāk – kara pāreju kodolieroču pielietošanas fāzē. Ķīna, neskatoties uz antiamerikānisko retoriku, stingri ievēro aizliegumu piegādāt letālos ieročus Krievijai un ir ļoti piesardzīga attiecībā uz sekundārajām sankcijām.

Jaunās lielvalstis negrib pasaules karu

Objektīva katras valsts nostājas izpausme Krievijas un Ukrainas karā ir to balsojumi par ANO Ģenerālās asamblejas deklarāciju 2023. gada 23. februārī, kurā tiek pieprasīts, lai Krievija "nekavējoties, pilnībā un bez nosacījumiem izvestu visus savus bruņotos spēkus no Ukrainas teritorijas".

Balsošanas rezultātā rezolūciju atbalstīja 141 valsts, tostarp vairāk nekā puse no Globālo Dienvidu valstīm. Trešdaļa Globālo Dienvidu valstu, tostarp Ķīna un Indija, atturējās no balsošanas, apstiprinot savu neitralitāti, un tikai 5% Globālo Dienvidu valstu ieņēma prokrievisku nostāju.

21. gadsimtā uz skatuves parādās jaunās vidējās lielvalstis ("emerging middle powers") - Indija, Brazīlija, Dienvidāfrika - un jau šodien tās spēlē nozīmīgu lomu pasaulē. Tās ir apņēmušās palielināt savu ietekmi gan kā augošas ekonomiskās lielvaras, gan kā svarīgi reģionālie un globālie spēlētāji.

Apzinoties savu ietekmi nākotnē, šīs valstis nevēlas tikt ierautas pasaules karā.

Globālajā konfliktā, kas ir ārkārtīgi svarīgs Eiropai un pasaulei, nav daudz valstu, kas būtu gatavas stāties plecu pie pleca ar Krieviju. Un pretēji – Ukrainas pusē mēs redzam ievērojamu militāro, humāno un finansiālo atbalstu, ko daudzas valstis sniedz brīvprātīgi un bez atlīdzības.

Globālie Dienvidi nevēlas nostāties kādā no pusēm

Mēs esam iegājuši jaunā daudzpolārās pasaules veidošanās periodā – pagātnē aiziet īsais ASV hegemonijas periods, ko piedzīvojām kopš aukstā kara beigām. Un šo jauno pasauli neveido Krievija, kuras nemainīgais ceturtdaļgadsimta līderis ilgojas pēc sabrukušās PSRS un dzīvo pagājušā 20. gadsimta paradigmas ietvaros.

Mūsdienu līderi arvien vairāk runā par taisnīgāku resursu sadali un kopīgu atbildību par cilvēces likteni.

Ietekmes zonu pārdale ir pagātne, un šķiet, ka pat valstis, kuras Krievija uzskata par savām sabiedrotajām, nav gatavas to atbalstīt šajā jautājumā.

Tās nevēlas nostāties kādā no pusēm cīņā starp Rietumiem, Krieviju vai Ķīnu, to mērķis ir reformēt starptautisko sistēmu, nevis apgriezt to kājām gaisā.

Tas dod cerību, ka no asiņainākā militārā konflikta kopš Otrā pasaules kara pasaule neieslīdēs jaunā karā, bet, kā tas bieži notiek pēc globāliem satricinājumiem, iegūs jaunu globālās drošības struktūru. Diemžēl šīs cerības nedod pārliecību, ka pārmaiņu periods noritēs bez satricinājumiem un beigsies ātri.