Veidojot šo stāstu, Latvijas Televīzija arī bija zīmīgā vietā – tā ir šoseja, kas no lidostas veda uz Grindavīku. Tagad redzams, ka tā beidzas faktiski nekurienē. Ir nācies izbūvēt pavisam jaunu ceļu šeit blakus, un te joprojām ir redzami milzīgie, milzīgie lavas lauki, lavas krāvumi, un visur ir brīdinājuma zīmes, ka nedrīkst tur iet, jo vēl var būt apakšā joprojām karsta lava un staigājot šis virsējais slānis var iebrukt.
Nekad nesaki "nekad"
Islandes iedzīvotāja Inga Tīrone Grindavīkā dzīvo jau 21 gadu, savukārt Islandē – 23 gadus. Līdz ar to gandrīz viss laiks šajā valstī bijis saistīts tieši ar Grindavīku.
"Man, protams, daudzi radinieki, vecāki, māsas un brāļi, visi braukuši ciemos. Mēs esam staigājuši pa tām vietām un tur tuvumā, un pa Reikjanēsas pussalu. Un es atceros, ka man ļoti daudzi tika prasījuši...
"Saki, Inga, vai varētu būt vulkāna izvirdums šinī vietā? Un es saku: nē, nē, nē, nekādā gadījumā, nē! Ne mana mūža laikā.
Un, protams, tas ir… tas nu pilnīgi paradokss! Nekad nesaki "nekad"!" teic Tīrone.
Nu mājas ir zaudējusi gan viņas ģimene, gan vēl daudzi cilvēki.
"Vienvārdsakot – magmas tunelis, kas stiepās cauri pilsētai ar lielu magmas tilpumu un izraisīja ļoti spēcīgas zemestrīces vairāku stundu garumā. (..) Mēs to piedzīvojām, un tas bija diezgan traumatiski. Tā es varu teikt šodien," saka Tīrone.
Viņa arī atzīst – mēs esam pateicīgi, ka magma neiznāca virszemē. "Ja tā notiktu, tad mūsu droši vien arī nebūtu vairs šodien šeit. Kaut kāda iemesla dēļ tā vienkārši plūda šurpu turpu šurpu un līdz virszemei netika. Bet tā izraisīja zemes iebrukumu un kolapsu. Un tādēļ izveidojās plaisas, un mājas, kas atradās uz plaisām, tika ļoti daudz bojātas," stāsta Tīrone.
Viņas ģimenes māja netika bojāta, taču atgriezties tajā vairs nevar. "Mēs paņēmām zobu birsti, telefonu un kompjūteru un aizbraucām pie radiem. Un tā bija principā pēdējā diena mājās," stāsta Inga.
Sajūtas bija kā sēru periodā
Turpmāk policija pilsētu slēdza, un vairākkārt bija jāstāv garas stundas automašīnu rindā uz šosejas, lai uz atvēlētām īsām 15 minūtēm ietiktu mājā vēl kaut ko no mantām paķert.
"Un tad pēdējais brīdis bija, kad mēs atdevām atslēgas. Tas, protams, bija tad, kad mēs jau bijām samierinājušies, jau pāri nolieguma fāzei. Jo es varētu teikt, ka sajūtas ir kā sēru periodā. Kad ir noliegums – sākumā negribējās ticēt, mēs vēl taisījāmies atpakaļ. Pēc tam dusmas, – nu kāpēc? Kā tā? Un tad mums vienkārši nācās samierināties, ka mums ir jāturpina dzīve un jāmēģina iedzīvoties citā vietā, kamēr notikumi tur [Grindavīkā] norisinās," saka Tīrone.
Sanita Hildarsone dzīvo netālu no Grindavīkas un izvirduma laikā steidzās palīdzēt ārzemju tūristu grupām, kuru ierašanās Islandē liktenīgi sakrita ar X stundu.
"Vulkāns ir tieši šeit, man aiz muguras. Šobrīd gan redzēt nevar, jo ir lietus, mākoņi un migla, bet, kad ir skaidrs laiks, tad tepat no šejienes vēl joprojām redz gāzes, kas nāk no lavas laukiem augšā," teic Islandes iedzīvotāja Hildarsone.
Viņa atceras – cilvēki bija noīrējuši istabiņas Zilās lagūnas viesnīcā, atbraukuši un no šausmām drebējuši.
"Viņi finansiāli var atļauties, bet… Tā daba jau noregulē tā, un tu saproti, ka nav pat nekādas nozīmes naudai," atzīmē Hildarsone.
Viņa palīdzējusi Sarkanajam Krustam un glābējiem tulkot. No Grindavīkas evakuētie cilvēki tika izmitināti glābšanas centros un īpaši viņiem aprīkotos sporta centros. "Tur bija izliktas guļvietas un sagatavotas apmešanās vietas," viņa atceras. Pat cilvēki no Latvijas, Krievijas, Ukrainas, kas ikdienā varētu sarunāties arī angliski vai islandiski, stresa brīdī varējuši sazināties tikai krieviski.
Uztraukums par kaķiem, par vēstulēm
Hildarsone palīdzējusi ar tulkošanu, lai izskaidrotu, kas notiek un kāda ir tā situācija. "Un tajā brīdī, protams, varēja sajust to lielo vienotības sajūtu, kas ir arī pašos islandiešos. Ka cilvēki nāca gan ar drēbēm, gan ar segām un pirmās nepieciešamības priekšmetiem, autiņbiksītēm, jo cilvēki pameta mājas bez nekā. Uztraukums par kaķiem, kas palikuši mājās.
Uztraukums par vēstulēm, ko sieva rakstījusi no paliatīvās nodaļas pirms nāves.
Tie visi ir stāsti no maniem kolēģiem, kas dzīvoja Grindavīkā. Pēc tam, kad sniedza viņiem iespēju apmeklēt māju burtiski uz piecām minūtēm. Tas laika sprīdis bija piecas minūtes katrai mājai. Tie bija tieši tie emocionālie priekšmeti un tās atmiņas, ko cilvēki ņēma līdzi," atceras Hildarsone un piebilst, ka šie cilvēki burtiski vienā vakarā tika izrauti no mājas – no visa tā, kas viņiem ir bijis.
"Paaudzēm tur dzīvojuši, un tur vairs nav nekā. Un tas bija tieši izvirdums, kad arī mums tika pārrauta siltā ūdens padeve. Un piecas dienas nebija ne apkures, ne siltā ūdens. Man šķiet, ka tajā laikā daudzi cilvēki, islandieši un arī iebraucēji, tika atlikti tādā nulles punktā, lai saprastu, ka nav jau šīs lietas pašsaprotamas. Ne tas ūdens, ne tā drošība, ne elektrība. Ka nekas nav pašsaprotams un ka tas viss var pazust vienā brīdī.
Un daba to var atņemt tikpat vienkārši, cik viņa dod to silto ūdeni mums tepat no Grindavīkas, no Zilās lagūnas. Tikpat vienkārši tā var atņemt," saka Hildarsone.
Tādā brīdī jādomā par to, ko dari, kāds būs nākamais solis, jo tas viss var skart arī pašu.
"Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc es pieteicos studijām civilās aizsardzības un drošības zinātnēs. Lai spētu uzlabot šo situāciju un palīdzēt cilvēkiem," teic Sanita Hildarsone.
Islandes slavenākais dabas brīnums – Zilā lagūna – ir tikai piecus kilometrus no Grindavīkas pilsētas centra. Lagūnas un pilsētas glābšanā, aizsargvaļņu celšanā aicināja palīgā visus ceļu būvniekus. Atsaucās arī Jānis Cīrulis.
Un lava tā lēnām... divus metrus no tevis
"Tad, kad esi uz vietas, kad tur strādā, tad varbūt ir ne bailes, bet tāds kā satraukums visu laiku iekšā. Jo tu zini, ka kaut kur apakšā kaut kas visu laiku vārās... Bet ir tā drošības sajūta arī tieši strādājot, ka tur visapkārt gudri cilvēki, kas visu laiku vēro, visu laiku ar droniem… Un ir ierīces. Katram ir iedota ierīce, lai zina, kur tu atrodies, – GPS. Viss bija tādā līmenī," stāsta Jānis Cīrulis.
Līdz ar to tas pat bijis vairāk kā patīkams satraukums – reizēm Latvijā negaisa laikā bijušas lielākas bailes no zibens nekā Islandē no vulkāna.
Taču Cīrulis labi atceras kādu brīdi jūnijā, kad strādājuši pie vaļņa netālu no Zilās lagūnas.
"Aizgājām pusdienās, atnācām atpakaļ, un lava jau sāka pāri valnim līt. Un tad tev tā ir jāaptur. Un tad tiešām aci pret aci skaties – tā ir tev metru attālumā, tu mēģini bērt smiltis virsū, tur lielie buldozeri stumj smiltis. Un lava tā lēnām... divus metrus no tevis.
Karstums ir milzīgs – atver logu un skaties, kā lava tā lēnām nāk virsū, un tad saproti... cik cilvēks dabas priekšā ir nespēcīgs.
Tu vari darīt… Mēs tur rāvāmies riktīgi, bez apstājas tā, lai mēģinātu to apturēt, bet nevar. Tā lēni tev nāk virsū... Tad beigās kaut kā (izdevās) – atbrauca ugunsdzēsēji un tad apturēja to… Nu Grindavīka viennozīmīgi būtu zem lavas. Viss būtu nodedzis, ja mēs nebūtu tos vaļņus pie Zilās lagūnas uztaisījuši, tad arī Zilā lagūna būtu aizgājusi zem lavas. To būtu pārņēmusi lava," stāsta Jānis. Stāvlaukums pirms vaļņa noplūdis ar lavu.
Vienu ceļu pat nācies pārbūvēt trīs reizes, jo vulkāns iznīcināja svaigi uzklāto segumu un izkausēja tikko uzstādītos elektrības stabus. Tas bija darbs gan dienas, gan nakts maiņās bieži pa 11 stundām, būvējot ap 20 metrus augstos aizsargvaļņus. Vēlāk kopā ar kolēģiem Cīrulis saņēma pateicības vārdus no Islandes prezidenta un viņa kundzes par paveikto aptuveni pusgada garumā.
Inga Tīrone atceras dabas vērtības, kas visvairāk patikušas Grindavīkā. "Tas dabas tuvums. Mums bija kalni vienā pusē un okeāns. Mums bija ļoti daudz skaistu vietu apkārt, kur iziet. Tieši pa tām vietām, kur vulkāns arī izvirda. Bija ļoti skaistas pastaigu vietas... Un, atgriežoties šobrīd, ir bišķiņ tā kā neomulīgi domāt par to, ka mēs atgriežamies uz melnu zemi, kas ir apkārt. Mums ir liels valnis pilsētai apkārt, kas droši vien netiks nojaukts, ir melna lava. Tā smaka, sēra smaka, saglabāsies vēl ļoti daudzus gadus, karstums lavā saglabāsies ļoti daudzus gadus, un tas tvaiks, kas izdalās no lavas.
Tas ir tas, ar ko cilvēkiem būs jāsamierinās un jāsaprot, ka tā tagad ir mūsu jaunā vide, kur mums ir jādzīvo.
Cik daudzi būs gatavi to pieņemt – tas arī ir jautājums, un atgriezties tādā vidē," saka Inga Tīrone.
Sanita Hildarsone savukārt saka: "Patiesībā es piekrītu tiem daudzajiem, kas saka, ka vislabākais būtu, ja vulkāns tur atvērtos, lava noklātu pilsētu, un tad ir punkts. Kad nav tā sajūta, ka it kā ir, bet tomēr nav."
Vulkāniskā aktivitāte Grindavīkas apkārtnē turpinās. Sundnukura vulkāna krāteru tīklā pēdējā gada laikā notikuši septiņi izvirdumi.
