Vēsturnieks Juri Kivimagi stāstīja: "Tās atklāja no jauna 19. gadsimta 70. gados. Mēs nezinām precīzu laiku, bet 1874. gadā parādījās pirmie iespiestie īsie vēstuļu kopsavilkumi. 1879. gadā vasarā Tallinas rātsnamā viesojās Tartu Universitātes profesors Vilhelms Šneiders, kurš, it kā Dieva gribas vadīts, nejauši atvēra aizmirstu lādi. Bija piparu kārta, un zem tās bija Vekinhūzena darījumu vēstules."
600 tirgotājam adresētas vēstules un 12 rēķinu grāmatas radītas laika posmā no 1398. līdz 1428. gadam un sniedz izsmeļošu informāciju par darījumiem Hanzas savienībā, kas balstījās uz personiskiem kontaktiem. Tie arī parāda riskus, kas noveda pie tirgotāja bankrota. Vekinhūzens dzīvoja Lībekā un Brigē, un tiek pieļauta iespēja, ka Igaunijā dokumenti nonāca no kāda viņa radinieka, kas darbojās Livonijā. Taču vēsturnieki ir vienisprātis, ka tas ir senākais tirgotāja arhīvs no 15. gadsimta sākuma Ziemeļeiropā. Tallinas arhīva vadība arī norāda, ka UNESCO lēmums apliecina iestādes starptautisko reputāciju, un tā ir sava veida kvalitātes zīme.
