Darbadienas priekšpusdienā Izjuma – nelielā pilsētiņa Ukrainas austrumos, Harkivas apgabalā – dun mūzikas ritmos. Skaļruņi, kas parasti tiek izmantoti gaisa trauksmes sirēnām, atskaņo vietējo radio. Skaļā un priecīgā mūzika ir kā spēcīgs kontrasts tam, kā pilsēta izskatās.

Pirms gada, kad ukraiņi padzina Krievijas karaspēku no Izjumas, pilsētā atklājās šausminoša aina: masu apbedījuma vieta ar simtiem vietējo iedzīvotāju un karavīru līķiem un pilnībā vai daļēji sagrautas daudzas jo daudzas ēkas.

"Tagad, protams, drusku normalizējusies situācija. Protams, dažreiz šauj diezgan jūtami, bet pamazām atjaunojam savas mājas, cenšamies," pastāstīja Natālija. Viņa ir pensijas vecuma kundze, kuru Latvijas Radio satika vietējā autobusa pieturā.

Natālijai dzīves apstākļi Izjumā pēdējā gada laikā esot uzlabojušies: "Mums dod humāno palīdzību. Otrkārt, es saņemu pensiju. Kad bijām okupācijā, mēs neko nesaņēmām. Nē, drusku tur deva, bet pavisam, pavisam maz. Toreiz mēs bijām lielā nabadzībā, tagad mums vismaz ir,  ko ēst."

Uz jautājumu, ko visvairāk vēlētos, Natālija atbildēja – atjaunot savu māju. "Nu, man gan nav ļoti izpostīta māja, salīdzinot ar to, kā ir citiem cilvēkiem, kuriem vispār vairs nav māju... Man ir tikai jumts sabojāts, logi un apkures sistēma," pastāstīja Izjumas iedzīvotāja.

Vairāk vai mazāk izpostītas ēkas ir redzamas visā pilsētā.

Izjumietis Andrijs kopā ar savu suni Bulku piekritis Latvijas Radio korespondentei parādīt pilsētu. Ar Andriju sanāca iepazīties pirms gada, kad tapa sižets par desmitiem cilvēku, kas okupācijas pirmajos mēnešos dzīvoja Andrija mājas pagrabā.

"Te – Ševčenko piemineklis, pie tā līķis mēnesi nostāvēja, kad sākās iebrukums. Redzi to centrālo māju? Tā tagad mazliet kulturāli izskatās. Šī  ir 4. skola, bijušais cara laika sieviešu licejs," izrāda Andrijs.

No skolas pāri palikušas tikai mūra sienas.

Andrijs: Šis mums arī bija kultūras piemineklis, kantoris. Te bija biljarda spēļu vieta, veikals.
Latvijas Radio: Tikai dažām mājām ir logi.
Andrijs: Tie taču no jauna ir ielikti!

Braucot pa pilsētas galveno ielu, visā centrā nevar manīt nevienu ēku, kas būtu vesela un neskarta.

"Šeit ir mūsu bijusī policija. Mani šeit atveda, arestēja. Šī ir mūsu bijusī tiesas ēka. Tagad tas, protams, viss izskatās daudz maz ciešami," sacīja Andrijs.

Vai tevi arestēja?
Jā, esmu mednieks, un dēls man ir bijušais policists. Viņu arestēja un pēc tam mani.
Vai spīdzināja?
Nu, vienreiz pa pirkstu ar pistoli iesita tā, ka man gadu pēc tam dzija.

Brīvprātīgie no Austrālijas un ASV

Tālāk ceļš ved līdz Andrija pagrabam, kur pērn okupācijas smagākajos mēnešos patvērumu bija raduši aptuveni 70 apkaimes iedzīvotāju. Tagad vietējie te vairs nedzīvo, bet pagrabs reizēm ir mājvieta brīvprātīgajiem, kas ierodas Izjumā.

Brīvprātīgie ir tur arī Latvijas Radio apmeklējuma laikā.

"Mani sauc Evens Solodcuks, esmu no Austrālijas. Man bija ļoti svarīgi ierasties šeit un palīdzēt Ukrainai šajā konfliktā, šajā karā. Es domāju, ka šis karš ietekmē visu pasauli."

"Kad sākās vispārējais iebrukums, es redzēju sejas tiem bēgļiem, kas kāpa ārā no vilciena, un tas mani spēcīgi uzrunāja... Es esmu ebreju izcelsmes, un man tas atsauca atmiņā vēsturiskus notikumus, kas notika ar mūsu cilvēkiem Otrā pasaules kara laikā. Mums ir tāds izteiciens: "Nekad vairs!" Es to uztveru vairāk nekā tikai saukli...

Kad es to visu redzēju, zināju, ka man ir jādodas uz šejieni kaut ko darīt,"

pastāstīja Sets, kas uz Izjumu atbraucis no Ņujorkas, ASV. Ukrainā viņš ir otro reizi kopš vispārējā iebrukuma sākuma.

Vaicāts, kā Ukraina mainījusies kopš pirmā brauciena pirms gada, Sets atbildēja: "Viena lieta, kas mani pārsteidz… Es to redzēju tad un es to redzu tagad – tā ir Ukrainas cilvēku izturība. Ja ukraiņi nebūtu tik spēcīgi, tas jau pirms laba laika būtu beidzies bēdīgi. Bet viņi ir tik stipri! Es to visu laiku redzu."

Brīvprātīgie Andrija pagrabam atveduši saules paneli, kas pēc vajadzības apkaimes iedzīvotājiem varētu noderēt, ja atkal elektrības sakari pārtrūktu. Abi vīri arī nolēmuši paši savām rokām atjaunot vienu no sagrauto telpu sienām.

Rīko deju terapiju bērniem

Brīvprātīgajiem talkā nākusi Izjumas iedzīvotāja Olga Germana. Viņa ir deju skolotāja un, neskatoties uz sarežģītajiem izdzīvošanas apstākļiem, arī Izjumā plāno īpašas aktivitātes vietējiem bērniem.

"Mēs rīt organizējam deju terapiju vietējiem bērniem. Es nezinu, vai būs daudz bērnu rīt, bet mēs organizējam. Tā ir tāda kustība pretī brīvībai un uzvarai," sacīja Olga.

Deju terapija Izjumā notiks otro reizi. Pirmajā reizē ziemā Olgas vadīto nodarbību apmeklējuši aptuveni 40 bērni.

"Mēs vienmēr dejojam ukraiņu mūzikas pavadībā. Tas ir hiphops, tā ir to cilvēku kultūra, kuri bijuši zem spiediena. Mēs arī tagad esam zem spiediena.

Mūs grib iznīcināt, bet mēs dejojam," sacīja Olga.

Atgriežas mājās Izjumā

Tikmēr pie Andrija pēc palīdzības atnākusi jauna sieviete, kas nesen atgriezusies atpakaļ uz dzīvi Izjumā.

Jūlija: Es pie jums. [Esmu] Juļja.
Andrijs: Ā, nepazinu, saulē stāvi. Sveika, kā tev klājas? (..) Ko tev vajag palīdzēt?
Jūlija: Vai ir plēve? Jumtam vajag.
Andrijs: Klausies, tā ir problēma.

Taču Andrijs solīja atrast kādu risinājumu. Tikmēr ar Jūliju aprunājās arī Latvijas Radio.

Viņa pastāstīja, ka visu laiku gribējusi uz mājām un ka dzīvošana arī citur Ukrainā ir nedroša. "Nezinu, te ir kā mājās. Te ir mājas. Te ir vieglāk. Mēs tāpat mācījāmies onlainā. Mums šeit ir darbs."

Pēcāk satikta cita ģimene ar maziem bērniem. Viņi atgriezušies atpakaļ savās mājās un mēģina sākt savu dzīvi no jauna. Viņus nebaida ne sacaurumotās ēkas, ne logu trūkums un sabojātie jumti, ne arī tas, ka apkuri lielā daļā pilsētas vēl nevar atjaunot. Visas problēmas ar laiku atrisināšot, galvenais, lai karš un apšaudes drīzāk beigtos.

Masu apbedījumā – 449 cilvēku mirstīgās atliekas

Okupācijas periodu pārdzīvojušie piemin kritušos izjumiešus – kaimiņus, radus un draugus, kuri vairs nepieredzēs Izjumas atjaunošanu.

Andrijs aizved parādīt masu apbedījuma vietu vietējā mežā.

Tur ir pilns ar atraktām dažāda izmēra bedrēm, no kurām laukā rēgojas koka krusti ar cilvēku uzvārdiem vai vienkārši kārtas numuriem. Vietām mētājas tukši zārki, citur no bedres rēgojas laukā plēves gabali vai apavi.

"Skaties! Visi ir [gājuši bojā] 9. martā... Tajā mājā, kur viņus visus nosita. Paskaties dzimšanas datus: 22.08.2013, 27.04.2016., 1988.gads, 1991.gads!" saka Andrijs.

Nelielā bedrē samesti vairāki koka krusti. Tur apraktā ģimene bija starp 50 cilvēkiem, kas gāja bojā daudzstāvu nama pagrabā, kad ēkā trāpīja Krievijas raķete. Aptuveni mēnesi līķi gulējuši zem drupām, līdz okupācijas vara organizējusi bojāgājušo ķermeņu savākšanu un aprakšanu mežā. Visi Stolpakovu ģimenes locekļi aprakti vienā nelielā bedrē.

Andrijs pazinis ģimeni: "Viņu vectēvs izgāja no pagraba ārā pēc karsta ūdens. Tikko bija uzkāpis augšā, atlidoja raķete, viņš viens dzīvs palika..."

Kādu citu Andrija paziņu no mežā apraktajiem tikai pirms dažām dienām beidzot pārbedīja. Bojāgājušos mēģina identificēt, no tuviniekiem ņemot DNS paraugus. Tāpēc šis process ir ieildzis.

Piemiņas plāksne pie bedrēm pilnā meža vēsta, ka te bijuši aprakti 449 cilvēki. Izjumas iedzīvotāji un karavīri, kas tika spīdzināti pirms nāves. Tāpat uz plāksnes uzraksts: "Pasaulei ir jāzina patiesība".

Latvijas Radio uzrunāja ņujorkieti Setu: "Kā jūtas šajā mežā? – "Vienīgā lieta, kas man dod kaut kādu mierinājumu, ka šī ir mierīga vieta, kur šīs zvērības noslēdzās. Visiem šiem cilvēkiem bija brāļi, māsas, mātes, tēvi, dēli…

Redzēt tos brutalitātes apmērus, redzēt to necieņu pret cilvēka dzīvību, kāda ir iebrucējam, tas atsauc atmiņā Otro pasaules karu un liek man domāt, ka mums ir jādara viss iespējamais, lai apturētu šos noziegumus,"

uzsvēra Sets.