Cīņā pret oligarhiem tuvināt valsti Eiropas Savienībai. Intervija ar Moldovas ekspremjeri Gavriļicu

Vairāk nekā 40 valstu līderi šonedēļ dosies uz Moldovu, lai ceturtdien piedalītos otrajā Eiropas Politiskās kopienas samitā. Tik liels politiskais saiets ir nebijis notikums neatkarīgās Moldovas vēsturē, tādēļ šīs valsts valdība mēģina to izmantot, lai parādītu gatavību un vēlmi uzsākt pievienošanos Eiropas Savienībai.

Latvijas Radio uz sarunu Kišiņevā aicināja bijušo Moldovas valdības vadītāju Natāliju Gavriļicu, kuras kabinets atkāpās februārī. Gavriļica joprojām ir valdošās partijas "Rīcība un solidaritāte" pirmā vicepriekšsēdētāja un aktīvi palīdz veidot politiku.

Saruna ar Natāliju Gavriļicu
00:00 / 07:17
Lejuplādēt

Artjoms Konohovs: Kas būtu uzskatāms par gaidāmā samita izdošanos?

Natālija Gavriļica: Es domāju, pats fakts, ka Eiropas Politiskās kopienas sanāksme notiks Moldovā, jau pats par sevi ir liels notikums. Kā jūs minējāt, tā ir pirmā reize, kad Moldovā tiks uzņemts tik daudz Eiropas un pasaules līderu.

Tas ir svarīgs signāls Moldovas iedzīvotājiem, ka tik sarežģītos apstākļos, laikā, kad Ukrainā notiek plaša mēroga karš, Eiropas līderi tik un tā ir nolēmuši atbraukt uz Moldovu,

ierasties Kišiņevā, lai izrādītu atbalstu tiem cilvēkiem, kas 21. maijā lielā skaitā iznāca ielās, lai apliecinātu, ka moldāvi ir izvēlējušies Eiropas ceļu un vēlas paveikt visu nepieciešamo, lai pie tā pieturētos.

Moldovai ir jāpaveic vairākas lietas, lai uzsāktu iestāšanās sarunas un vēlāk pievienotos Eiropas Savienībai. Šis ceļš ir diezgan līdzīgs vairumam postsociālisma valstu. Mums Latvijā arī bija jādara kaut kas līdzīgs. Viens no šiem uzdevumiem ir samazināt oligarhu ietekmi. Banku krāpšanas skandāls diemžēl arī vieno mūsu valstis, jo daudzi no līdzekļiem, kas tika nozagti no Moldovas, ir atmazgāti caur Latvijas bankām. Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju? Kādi soļi tiek sperti? Kā var novērtēt, ka oligarhu ietekme mazinās?

Vispirms es vēlos pateikt, ka pēdējās prezidenta vēlēšanās, kas notika 2020. gadā, kā arī 2021. gada parlamenta vēlēšanās

Moldovas iedzīvotāji ir devuši proeiropeiskajai prezidentei Maijai Sandu un proeiropeiskajai partijai "Rīcība un solidaritāte" lielu vairākumu, lai cīnītos ar korupciju, lai atbrīvotos no oligarhiem un lai pietuvinātu Moldovu Eiropas Savienībai.

Tas nozīmē labklājību, kas ir balstīta uz zināmiem principiem un Eiropas dzīvesveidu. Te mēs runājam par likuma varu, personīgām brīvībām un cieņu pret cilvēktiesībām. Ar to es vēlos pateikt, ka mēs šo visu darām saviem iedzīvotājiem, jo viņi to pieprasa. Tā nav tikai ķeksīšu ievilkšana.

Līdz ar to, par spīti vairākām krīzēm, kas notika pēdējos divos gados, mēs esam sākuši veikt strukturālās reformas, mēs esam veikuši izmaiņas likumos, esam ieviesuši reformas tieslietu sistēmā, kas pēc septiņiem gadiem beidzot ļāva neklātienē notiesāt vienu no banku krāpšanas skandālā iesaistītajām personām. Viņš ir aizbēdzis no valsts, tāpat kā daudzi citi oligarhi. Tomēr mēs ceram, ka mums izdosies viņus atgriezt un likt viņiem stāties likuma priekšā.

Tāpat mēs esam atguvuši nelegāli iznomāto Kišiņevas lidostu valsts pārraudzībā. Mūsu Ģenerālprokuratūra strādā pie sarežģītas lietas par nelegālu oligarha partijas finansēšanu. Mēs esam veikuši izmaiņas mediju likumos un daudzos citos noteikumos. Tā kā mēs tiešām mēģinām jūtami mazināt oligarhu ietekmi dažādās jomās un pietuvināt Moldovu Eiropas standartiem.

Ir skaidrs, ka viņi pret to cīnās…

Protams!

Mēs esam to redzējuši nesenajos mēģinājumos sarīkot valsts apvērsumu. Vismaz valdība un prezidente apgalvo, ka tieši oligarhi ir stāvējuši aiz šī apvērsuma. Tagad situācija, šķiet, ir stabilizējusies. Vai, jūsuprāt, tā ir ilgtermiņa stabilizācija, vai tomēr mēs varam gaidīt jaunas provokācijas?

Mēs vienmēr esam piedzīvojuši hibrīdkara elementus, kas izpaužas kā oligarhu slepenās vienošanās ar Krievijas interešu pārstāvjiem un jaukšanās valsts iekšējās lietās. Pēc brutāla un netaisnīga Ukrainas kara sākšanās mēs esam redzējuši, ka šis hibrīdkarš uzņem jaunus apgriezienus. Atšķirība ir tajā, ka tagad mēs esam sākuši par to atklātāk runāt.

Moldovas iedzīvotāji zina, ka mēs esam bijuši šajā hibrīdkarā jau kādu laiku,

jo 2022. gadā mums bija simtiem sprādziena draudu, mums bija kiberuzbrukumi, mums bija protesti ar ārvalstu aģentu mēģinājumiem destabilizēt valsti, ko novērsa policija. Tā kā situācija ir nevis stabilizējusies, bet gan tiek labāk kontrolēta.

Līdz ar to viens no signāliem, ko mēs vēlējāmies sūtīt ar valdības maiņu, ir, ka partijai "Rīcība un solidaritāte" joprojām ir vairākums. Tāpēc arī valdības nomaiņa notiek miermīlīgi.

Ja runājam par Moldovas ceļu uz Eiropas Savienību, tad ir jāpiemin arī Piedņestras konflikts. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka jūsu valdībai vajadzēja izmantot Ukrainas kara sākumu un to, ka Krievija bija aizņemta ar šo konfliktu, lai atrisinātu Piedņestras situāciju. Viņi saka, ka jūs būtu varējuši ievest spēkus un ātri pārņemt kontroli pār šo reģionu. Vai tas būtu varējis būt risinājums?

Esmu cieši pārliecināta, ka nebūtu bijis pareizi atvērt vēl vienu karsto punktu Ukrainas rietumu pierobežā, kad viņi jau cīnās ar iebrukumu no austrumiem. Manuprāt, tas tikai destabilizētu situāciju vēl vairāk. Mēs vēlamies to atrisināt miermīlīgi, jo runa ir par mūsu cilvēkiem, kas dzīvo Dņestras upes austrumu krastā. Turklāt

tas nekad nav bijis konflikts starp iedzīvotājiem. Ir cilvēki, kuri dzīvo vienā krastā un strādā otrā. Daudziem Piedņestras iedzīvotājiem ir Moldovas pases.

Pastāv tirdzniecība un ekonomiskās attiecības.

Turklāt tagad, kad robeža starp Moldovu un Ukrainu Piedņestras reģionā ir slēgta, mēs redzam izmaiņas tajā, kā notiek pakalpojumu un preču tirdzniecība. Tādēļ es domāju, ka tajā brīdī, kad Krievijas karaspēks tiks izvests, kā to paredz starptautiskā vienošanās, pastāv labas izredzes rast miermīlīgu risinājumu ar pārejas posmu demokratizācijai.

Gavriļica atminas savu vienīgo braucienu uz Latviju 1989. gadā, lai piedalītos dziesmotajā revolūcijā.

Es lepojos ar to, ka varēju būt daļa no dziesmotās revolūcijas. Mēs aizbraucām uz Rīgu kopā ar manu Moldovas kori. Es spilgti atceros daudzus korus un visus tos jauniešus, kuri bija daļa no kaut kā lielāka, no nacionālās atdzimšanas, no ceļa uz brīvību. Mēs mācījāmies dziesmas latviski un kopā tās dziedājām. Man šīs atmiņas joprojām ir ļoti siltas un svarīgas. Tādēļ par spīti krīzei es arī tagad atbalstīju kultūru un mūsu saites ar ukraiņu mūziķiem, koriem un teātriem, jo mākslas cilvēki var būt par vadošo spēku pārmaiņām sabiedrībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti