Latvijas Radio raidījumā "Divas puslodes" Ķīnas lomu pasaulē analizēja Austrumeiropas politikas pētījuma centra pētnieks Armands Astukevičs, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes doktorantūras vadītāja, Ķīnas studiju centra direktore, Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova un Latvijas Radio komentētājs Eduards Liniņš.
Milžu danči – Ķīnas un ASV attiecību visjaunākā vēsture
2020. gada 23. jūlijā, uzstājoties ar priekšlasījumu Ričarda Niksona bibliotēkā Kalifornijā, toreizējais ASV Valsts sekretārs Maiks Pompeo nāca klajā ar tēzi, ka tuvināšanās ēra starp Brīvo pasauli un komunistisko Ķīnu, kas iestājās pagājušā gadsimta 70. gados, ir galā.
Ķīnas komunistiskais režīms īsteno negodīgu tirdzniecības politiku, zog intelektuālo īpašumu, pārkāpj cilvēktiesības Honkongā un Siņdzjanā un agresīvi uzvedas Dienvidķīnas un Austrumķīnas jūrās. Šī uzstāšanās zināmā mērā vainagoja attiecību pasliktināšanos starp Pekinu un Vašingtonu, kas iezīmējās Donalda Trampa pirmās prezidentūras četrgadē.
Amerikāņu puses iniciēts, starp abām superlielvarām uzliesmoja tirdzniecības karš, apmainoties ar desmitiem miljardu vērtām ievedmuitas tarifu paaugstināšanas paketēm.
ASV noteica arī ierobežojumus investīcijām un potenciāli militāriem mērķiem lietojamu tehnoloģiju eksportam uz Ķīnu, kā arī ķīniešu sakaru tehnikas importam, balstoties aizdomās, ka šī tehnika var tikt izmantota spiegošanai.
Neiztika arī bez politiski motivētām sankcijām, visvairāk pret tām ķīniešu amatpersonām un organizācijām, kuras bija vainojamas brīvību žņaugšanā Honkongas autonomijā. Par vēl vienu sāpīgu momentu kļuva Pekinas režīma loma Covid-19 pandēmijas uzliesmošanā, noklusējot informāciju par infekcijas izcelšanos savā teritorijā un mēģinot slēpt pēdas.
Nepiepildījās arī Pekinas cerības, ka būtiskas izmaiņas šajā ziņā nesīs Baltā nama saimnieku maiņa. Arī pie demokrātu administrācijas tarifi, sankcijas un kritiska retorika pret Ķīnas politiku palika nemainīga. Ķīnas kā drošības apdraudējuma piesaukšana parādījās NATO konceptuālajos dokumentos.
Domājams, zemāko punktu Vašingtonas un Pekinas attiecības piedzīvoja 2022. gada augustā pēc ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeres Nensijas Pelosi vizītes Taivānā.
Pretrunās arī ar Eiropu
Salīdzinoši daudz mierīgākas šai periodā bijušas Ķīnas attiecības ar Eiropas Savienību, kas gan no Pekinas puses pamatā tiek realizētas kā attiecības ar atsevišķām dalībvalstīm.
Spilgts piemērs bija Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas pagājušā gada aprīļa kopīgā vizīte Ķīnā, kuras laikā Eiropas Savienības galvenās izpildinstitūcijas galva tika tur uzņemta teju kā Francijas prezidenta pavadošā persona. Tieši šī samita laikā Makrons izteicās, ka Eiropai vajadzētu mazināt savu stratēģisko atkarību no ASV un distancēties no iespējamās ASV un Ķīnas pretstāves Taivānas jautājumā.
Kvalitatīvi gluži jauna situācija iestājās pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. No vienas puses, Pekina ietur formāli neitrālu pozīciju, lielākoties atturoties ANO balsojumos par Krievijas agresijas nosodīšanu. Tomēr ir diezgan skaidrs, ka tieši Pekinas tehnoloģiskais atbalsts ražošanas iekārtu, dzinēju, mikroprocesoru, dažu specifisku ķimikāliju un citu militārajai ražošanai izmantojamu materiālu veidā ļāvis agresorvalstij līdz šim vest šo karu sev salīdzinoši labvēlīgā veidā.
Tramps 2.0
Runājot par turpmākajām attiecībām starp Ķīnu un Rietumiem, liels faktors noteikti būs tas, ko teiks un darīs Tramps, atzina Bērziņa-Čerenkova.
"Tramps jau izrunājās par to, kas sagaida Ķīnu. Viņš ir solījis jaunus tarifus, Trampam tarifi ir tāds atslēgas vārds, un Ķīnai viņš piemetīšot klāt vēl 10 pa virsu, bet arī kaimiņi ziemeļos un dienvidos nav pasargāti, jo Kanāda un Meksika arī pamatīgi dabūšot ar tarifu vāli vai rungu," stāstīja Bērziņa-Čerenkova.
Tas liecina, ka Trampam nav viens skatījums un vērtējums par labu demokrātijām vai autokrātijām, viņam tik tiešām ir "ASV pirmajā vietā" skatījums uz lietām, sprieda Bērziņa-Čerenkova.
"Bet viņš jau kā prezidents, kā es saprotu, nevar šos tarifus īstenot, viņš var tos virzīt, un arī Ķīnas gadījumā nav viss tik vienkārši. Ķīnieši, starp citu, arī par to raksta, ka viena lieta ir tas, ko viņš runā, bet otra – kas tad patiesībā beigās notiks. Šeit ir, protams, divas domas. Ir tie, kas uzskata, ka tiešām tas viņa uzstāšanās elements un performance ir kas viens, bet reālās attiecības būs citas.
Arī Ķīnā saka: gan jau kaut kā sarunāsim, viņš tomēr ir praktiski domājošs cilvēks atšķirībā no Baidena un Harisas, kuriem tās vērtības tur maisās pa vidu," skaidroja Bērziņa-Čerenkova.
Vienlaikus, protams, pastāv arī pretējs viedoklis, ka "Tramps 2.0" ir daudz bīstamāks, daudz nesaprotamāks un daudz nestabilāks globālajai kārtībai, lai arī pret ko viņš vērstos un kura pusē nostātos, atzina Bērziņa-Čerenkova.
Trampa ārpolitikas intereses sakrīt ar iekšpolitikas interesēm
Astukevičs tikmēr pauda, ka Trampa retorika attiecībā pret Ķīnu, domājot par kopējo politiku, ko no Trampa esam līdz šim dzirdējuši, ir visparedzamākā no visām. Jautājumos par ASV turpmākajām attiecībām ar NATO un Ukrainu ir daudz lielāka neskaidrība.
"Ķīnas jautājumā gan republikāņu pozīcija, gan paša Trampa retorika sakrīt ar to, kas ir bijis iepriekš, kā šī politika ir rezultējusies un kā tā varētu attīstīties arī turpmāk. Tas ir saprotami arī tajā ziņā, ka, paraugoties uz ASV iekšpolitisko dimensiju, tās intereses sakrīt: vājāka Ķīna ir interese arī ASV iekšpolitikā, kurā ir Trampa uzstādījums par to, ka mums ir jāatgriež darbavietas ASV, ir jāstiprina mūsu industrija, tā ir jāpasargā no Ķīnas graujošās ietekmes. Šīs intereses šādā ziņā sakrīt," norādīja Astukevičs.
Vēl svarīgs elements ir arī Trampa izvēlētie cilvēki, ko viņš līdz šim nominējis vadošajiem amatiem.
"Jā, tie visi ir lojālisti, bet tie arī ir cilvēki ar ļoti skaidru nostāju pret Ķīnu. Tas pats nominētais valsts sekretārs Marko Rubio iepriekš kā senators ir bijis ļoti tāds "vanaga politikas" piekritējs attiecībā uz Ķīnu, gan cenšoties virzīt konkrētu politiku un ierobežot, aizliegt Ķīnas tehnoloģiju importu ASV, gan runājot par dažādiem cilvēktiesību aspektiem un, protams, arī drošības aspektiem Klusā okeāna reģionā," skaidroja Astukevičs.
Protams, vai visi Trampa solījumi realizēsies, to droši nevar zināt, bet viņa sentiments un stratēģiskā virzība ir diezgan skaidra.
Ķīna kā izaicinājums nr. 1
"Ne tikai Trampa administrācija, bet arī kopumā ASV pārvalde ir identificējusi Ķīnu kā globālu draudu. Tas ir skaidrs, ka šī sāncensība ar Ķīnu ir šeit uz palikšanu.
Ja mēs raugāmies no ASV perspektīvas, tās redzējums uz Krieviju ir kā uz pārejošu problēmu, Ķīna būs izaicinājums numur viens," norādīja Astukevičs.
Šī politika līdz ar to diktē gan ASV ekonomiku, gan politiku, gan arī lēmumus par militāro klātbūtni Klusā okeāna reģionā.
"Līdz ar to kaut kādā veidā atkāpties, mīkstināt [attiecības] un censties iet uz sadraudzību ar Ķīnu – es domāju, ka tas vilciens ir aizgājis," pauda Astukevičs.
Pie kā tas viss novedīs? No ekonomiskā viedokļa tas novedīs pie tā, ka visi lielie spēlētāji mēģinās nodrošināt neatkarību savām tirdzniecības piegāžu ķēdēm. Ķīna jau to dara, atzina Bērziņa-Čerenkova.
"Tāpēc arī Ķīna tik ļoti iet iekšā G77 ["Group of 77"] valstīs un mēģina šīs tiešās attiecības veidot. To pašu, protams, dara ASV gan ar savu "onshoring" [angļu val. – process, kurā uzņēmuma ražošanas darbības tiek pārceltas valsts robežās], gan "friendshoring" [angļu val. – ražošanas integrācija citās draudzīgās valstīs ASV piegādes ķēdēs, lai samazinātu atkarību no Ķīnas detaļām un sastāvdaļām] loģiku, tātad tuvāk mājām vai pat mājās atgriežot ražošanu, un tam ir pamodusies arī Eiropas Savienība (ES). Ja mēs palasām tagad Urzulas fon der Leienas jaunās misijas vēstules saviem komisāriem, saviem bruņiniekiem, kas nāk viņas otrajā komisijā kalpot, tur ir rakstīts: veidojiet tiešās attiecības ar valstīm un reģioniem, kuri var Eiropai palīdzēt nodrošināt ekonomisko neatkarību.
Tas nozīmē, ka tādai savstarpējai globālai atkarībai, tādai neoliberālai tirdzniecībai, kas visus padara tuvākus, laikam ir pienācis gals," secināja Bērziņa-Čerenkova.
Eiropā nav vienotas nostājas
Tas nav nekas pārsteidzošs, ja ievēro, ka Ķīnas ekonomiskās sadarbības "pīrāgs" ir ar ideoloģisko piedevu un tam līdzi nāk totalitāra, komunistiska režīma globāla ekspansija, kaut vai tā būtu primāri ekonomiska, norādīja Liniņš. Skaidrs, ka tas sāk uztraukt Eiropu, kas līdz šim varbūt bijusi pārlieku pašapmierināta.
"Ja mēs paraugāmies uz Eiropu, tas, ko Ķīna noteikti izmantos, ir šīs divpusējās attiecības, jo Eiropā kopumā nav vienotas nostājas pret Ķīnu, pret sadarbību ar Ķīnu.
Ja mēs paskatāmies uz Franciju, tā ir vairāk tāda piesardzīgāka, bet Lielbritānija pati ir paziņojusi, ka viņi saredz nākotnē turpināt attiecības, tirdzniecību un sadarbību ar Ķīnu. Līdz ar to caur šādiem divpusējiem kanāliem kaut kā mēģināt šķelt to vienotību un atrast sev izdevīgus sadarbības nosacījumus – tas no Ķīnas puses turpināsies," pauda Astukevičs.
Vienlaikus Astukevičs uzsvēra, ka viennozīmīgi – par savu lielāko konkurentu Ķīna uzskata ASV, kurai attiecīgi pievērš arī vislielāko uzmanību.
Ķīna turpina uzmanīt Taivānu
Liniņš norādīja, ka ASV joprojām ir priekšā Ķīnai vairākos aspektos, tostarp ASV atrodas daudz izdevīgākā militāri stratēģiskajā situācijā Klusā okeāna reģionā.
"ASV šajā reģionā ir vairāki ļoti stabili un gan ekonomiski, gan militāri pietiekami spēcīgi sabiedrotie. Teiksim, kādas nopietnas krīzes gadījumā Savienotās Valstis var rēķināties ar diezgan ātri izveidojamu pret Ķīnu vērstu aliansi. Teiksim, ja mēs pieņemtu joprojām maz ticamo variantu, ka Ķīna mēģinātu ar militāriem līdzekļiem uzbāzties Taivānai, – tur ir Japāna, tur ir Dienvidkoreja, turpat netālu ir Austrālija un turpat līdzās arī Kanāda, Indija," skaidroja Liniņš.
Tās ir valstis, ar kurām ASV var rēķināties un veidot ļoti nopietnu pretspēku Ķīnai šajā reģionā, uzsvēra Liniņš.
Vienlaikus, runājot par Ķīnas attiecībām ar Taivānu, skaidri redzams, ka Ķīna turpina turēt "roku uz pulsa" un uztur Taivānā zināmu spriedzi, pie kuras Taivānas iedzīvotāji tikmēr sāk arvien vairāk pierast, atzina Bērziņa-Čerenkova.
Ja kādreiz Taivāna iedarbināja trauksmes sirēnas, kad kāds Ķīnas militārais kuģis vai lidmašīna tai pietuvojās 70 jūdžu attālumā no valsts robežas, tad tagad šis attālums nomainīts jau uz 24 jūdzēm, jo Ķīnas militārā klātbūtne ir kļuvusi tik pierasta, stāstīja Bērziņa-Čerenkova.
"Tas nozīmē, ka it kā principā Ķīna mazliet to vardi tur vāra – pamazām, pamazām. Skaidrs, ka tā ir Ķīnas taktika – bīdīt, bīdīt un bīdīt šo robežu līdz vienai jūdzei no Taivānas," pauda Bērziņa-Čerenkova.
