Protestētāji pieprasa atcelt šo lēmumu, bet Francijas prezidents Emanuels Makrons licis noprast, ka viņa valdība negrasās piekāpties.
Varasiestādes prognozē, ka otrdien ielās izies līdz pat 900 000 cilvēku; Parīzē protestos varētu piedalīties ap 100 000 cilvēku.
Parīze atkal gatava protestiem 💥Te cilvēki saka, ka pensiju vecumu nedrīkst pacelt no 62 uz 64, un arī citās valstīs kā Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Itālijā vajag samazināt pensijas vecumu no plānotajiem 67 pic.twitter.com/xLOPPvuzIv
-- Ilze Nagla (@ilzenagla) March 28, 2023
Lai nodrošinātu kārtību, ielās patrulē tūkstošiem policistu.
Latvijas Radio korespondents Artjoms Konohovs no Parīzes ziņo, ka pagaidām situācija ir mierīga. Policija gan brīdina, ka demonstrācijas dalībnieku pūlī varētu būt provokatori, kas mēģinās izraisīt sadursmes ar likumsargiem.
Policija ieteikusi veikaliem un kafejnīcām, kas ir tuvumā demonstrāciju maršrutam, šodien nestrādāt un aizklāt skatlogus.
Protestu dēļ pirmdien Parīzē nestrādāja arī slavenais Luvras muzejs. Pagājušās nedēļas nogalē nācās atcelt arī plānoto Lielbritānijas karaļa Čārlza III vizīti Francijā.
Demonstrācijas dalībnieku vidū ir daudz jauniešu, kas raizējas gan par savu, gan par gados vecāko tuvinieku nākotni, jo pensiju reforma nozīmē, ka nāksies strādāt arvien ilgāk.
Arī pēc reformas pensionēšanās vecums Francijā būtu mazāks nekā citviet Eiropā – Vācijā tas ir 67 gadi, arī Beļģijā, Spānijā, Itālijā būs 67 gadi.
"Tāpēc, ka citās valstīs ir sliktāk – nenozīmē, ka mums arī tā vajadzētu darīt. Mēs zinām, ka darba un dzīves apstākļi šajās valstīs nabadzīgajiem cilvēkiem ir drausmīgi, ka daudzi cilvēki sasniedz vecumu, kad viņiem vajadzētu būt tiesībām atpūsties, bet viņiem jāstrādā divos trīs darbos un sliktos apstākļos.
Mēs to negribam Francijā. Ja mēs padosimies tagad, viņi ies vēl vairāk – jo tāds ir plāns," Latvijas Televīzijai stāsta protesta akcijas dalībnieks Gabriels.
"Tas ir par daudz cilvēkiem, kas veic fizisku smagu darbu. Mums žēl citas valstis. Viņiem arī jācīnās, tāpat kā mēs cīnāmies," uzskata arodbiedrības pārstāvis Žans Liks.
Sarunā ar Latvijas Radio kāds 21 gadu vecs medicīnas students skaidro, kāpēc ar māsu nolēmis iziet ielās.
"Viņi jau 2010. gadā pacēla pensionēšanās vecumu no 60 uz 62 gadiem, sakot, ka paredzamais mūža ilgums ir palielinājies un tādēļ jāpalielinās arī pensionēšanās vecumam. Var jau būt. Tomēr produktivitāte ir palielinājusies krietni straujāk, tā kā nauda valstij tiešām ir."
"Tagad, desmit gadus vēlāk, viņi atkal ceļ pensionēšanās vecumu uz 64 gadiem, izmantojot tos pašus argumentus, kaut gan paredzamais mūža ilgums ir nedaudz samazinājies Covid dēļ. Ko tad viņi tagad katrus desmit gadus palielinās pensionēšanās vecumu pa diviem gadiem?
Un tad, kad man būs 80, viņi arī teiks, ka man vēl drusku jāpastrādā? Kad tas beigsies?"
Franču sarūgtinājums ir saprotams, jo Francijas prezidenti ir spēlējušies ar pensionēšanās vecumu, piemēram, 2012. gadā toreizējais Francijas prezidents Fransuā Olands kā priekšvēlēšanu gājienu samazināja pensionēšanas vecumu no 62 atpakaļ uz 60 gadiem.
Daudzi francūži ir saniknoti ne tikai par pensiju reformu kā tādu, bet arī par veidu, kā tā tika apstiprināta parlamentā. Viņi salīdzina Francijas prezidentu Emanuelu Makronu ar karali Luiju XIV, kurš arī neieklausījās cilvēkos.
Turpretī Makrons saka, ka viņš neļaus vardarbīgiem protestētājiem diktēt demokrātiski ievēlētām amatpersonām savu gribu.
"Prezidents tikai pastiprināja protestus. Ja viņš saka, ka 80% francūžu un 90% strādājošo noliedz realitāti, tad man jāatgādina, ka tie ir viņi, kas katru dienu strādā," norāda Eiropas Parlamenta zaļo deputāts Janniks Žado.
"Makrons saka, ka protestētāji un tie, kas viņus atbalsta, ir kūdītāji. Savukārt viņš organizē policijas represijas, tostarp pret jaunākajiem protestētājiem. Viņam nav taisnība. Viņš ir tas, kas uzkūda protestus valstī pēc sociālās un parlamentārās demokrātijas sašķaidīšanas."
Francijas valdības rīcību kritizē arī Eiropas Parlamenta deputāte Manona Obrī no komunistu grupas.
"Patiesība ir tajā, ka Francijas iedzīvotāju ignorēšana, uzpūtība un aizvainojumi beidzot ir saniknojuši iedzīvotājus, un viņi lielā skaitā ir izgājuši ielās. Es minēšu tikai vienu piemēru. Tulonā, kas ir vidēja izmēra pilsēta, šorīt ielās ir izgājis lielākais iedzīvotāju skaits kopš protestu sākuma. Iepriekš lielākais skaitlis bija 10 000, bet šorīt ir 12 000.
Tas parāda, ka gadījumā, ja Makrons ir domājis, ka protesti beigsies, tad viņš smagi pārrēķinājies."
Paralēli notiek arī citi mazāki, spontāni protesti, līdzīgi kā pirms četriem gadiem, kad Franciju satricināja "dzelteno vestu" protesti.
"Dzeltenās vestes" bija spontāna kustība, kas sākās kā protests pret degvielas nodokli un tajā galvenokārt piedalījās cilvēki ar zemiem un vidējiem ienākumiem no lauku apvidiem, kuri izmanto savas automašīnas, lai dotos uz darbu. Tā gan arī pārauga protestos pret Makronu.
Tagad galvenās protesta metodes ir demonstrācijas un streiki, ko rīko arodbiedrības, bet vardarbība pārsvarā izceļas jau pēc tradicionālajiem protestiem. Viena lieta, kas abām protesta kustībām ir kopīga, ir plaši izplatītais tautas atbalsts. Vairāk nekā 60 procenti franču atbalsta protestus.
Arodbiedrības, kas organizē streikus apzinās, ka lietas var kļūt nekontrolējamas, bet valdība nav piekritusi reformu apturēt uz sešiem mēnešiem, lai nomierinātu cilvēkus.
Francijas premjere Elizabete Borna varētu piedāvāt arodbiedrībām mīkstināt dažus pensiju reformas punktus, piemēram, attiecībā uz cilvēkiem, kas strādā fiziski smagu darbu, taču maz ticams, ka tas apturēs protestus.
Reforma arīdzan paredz pagarināt obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu pilnas pensijas saņemšanai. Vienlaikus minimālo pensiju plānots paaugstināt līdz 1200 eiro.
KONTEKSTS:
Francijas centriskā valdība vēlas paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem, kā arī pagarināt obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu pilnas pensijas saņemšanai. Turklāt iecerēts likvidēt atsevišķu profesiju pensiju privilēģijas.
Valdība norāda, ka reforma ir nepieciešama, jo pašreizējā pensiju sistēma nav ilgtspējīga un tuvākajā laikā tai draud deficīts.
Šī reforma ir ļoti nepopulāra – pret to iebilst gan sabiedrība, gan arī opozīcijas partijas. Visas lielākās valsts arodbiedrības bija sarīkojušas streikus, notika arī vērienīgi protesti.
Valdība, izmantojot pretrunīgi vērtēto konstitūcijas normu, izšķīrās nepopulāro likumprojektu par pensiju sistēmas reformu apstiprināt ar dekrētu, atsakoties no balsojuma Nacionālajā sapulcē. Tas izsaucis gan parlamenta deputātu, gan sabiedrības sašutumu, tomēr valdība izturēja pēc tam ierosināto neuzticības balsojumu.
