Ir 17. oktobra priekšpusdiena Čerkasos – pilsētā Ukrainas vidienē. Pie Svētā Miķeļa katedrāles sapulcējušies vairāki simti ar Maskavas patriarhātu saistītu Ukrainas Pareizticīgās baznīcas draudzes locekļu.
Viņiem pretī – Ukrainas pareizticīgās draudzes locekļi, kas todien pirmo reizi baznīcu pārņēmuši savās rokās.
Pūļa kaujās grūti izšķirt, kurš ir kuras draudzes pārstāvis. Gaisā tiek vicinātas dūres, stieņi, spaiņi un pat baznīcas soli. Gāzes baloniņu šaltis un kas cits ļaužu baru ietin biezos, baltos dūmos.
Daudzi notiekošo filmē un publicē sociālajos tīlkos – pēcāk Ukrainas ziņās notikušais Čerkasu baznīcā izskan ar apzīmējumu "Episka cīņa par ticību".
"Es gāju uz šo baznīcu un nomiršu te! Baznīca saucas – Svētā Miķeļa baznīca ar visiem debesu spēkiem! Nevis krievu [baznīca]! Jūs kaut drusku ar galvu domājat?" pauda kāda sašutusi kundze.
Prāvs pulks baznīcēnu kaujā guvuši ievainojumus, stāstīja Čerkasu medicīniskās palīdzības centra direktors Igors Fesins.
"Kopējais cilvēku skaits, kas vērsās pēc palīdzības tikai pie mums, šobrīd ir 26 cilvēki. 14 cilvēkiem sniegta ambulatorā palīdzība uz vietas, bet 12 nogādāti stacionārā. Pamatā ievainojumi gūti no gāzes baloniem, bija arī vairāki lūzumi," skaidroja Fesins.
Pēc sīvām cīņām dienas otrajā pusē katedrāle atgriežas Ukraiņu Pareizticīgās baznīcas kontrolē un pirmo reizi tajā paceļ Ukrainas karogu.
"No šā gada septītā mēneša baznīcas draudze ir sarāvusi attiecības ar "krievu pasauli", veica nepieciešamās sanāksmes, piereģistrējās kā Ukrainas Pareizticīgās baznīcas draudze un šodien ienāca šajā katedrālē. Kopā ar viņiem visa mūsu Čerkasu kopiena ieguva svētnīcu, kurā lūgšanas notiks ukraiņu valodā un par ukraiņu karavīriem! Un nevis par Tēvzemi, bet mūsu dzimteni – Ukrainu!" sacīja Čerkasu Pareizticīgās baznīcas metropolīts Vladika Joans.
Šī bija viena no lielākajām ticīgo kaujām pēc šogad 20. augustā Ukrainas parlamentā galīgajā lasījumā atbalstītā likumprojekta, kas paredz aizliegt ar Maskavas patriarhātu saistīto reliģisko organizāciju darbību Ukrainā.
Ierodoties Čerkasos, Latvijas Radio vispirms apmeklēja pareizticīgo baznīcas juridisko adresi, no kurienes kopā ar svēto tēvu Vasiliju tālāk uzsāka ceļu uz katedrāli.
Čerkasu Svētā Miķeļa katedrāle atrodas drusku nomaļus no daudzstāvu dzīvojamām mājām – zaļa, tūju ieskauta parka vidienē. Un nekas vairs neliecina par iepriekš pirms divām nedēļām notikušajām kaujām – viss ir tīrs un sakopts.
Pagalmā jau sagaida tēvs Volodimirs Ridnijs, kurš piekritis parādīt katedrāli. Volodimirs vienlaikus ir arī kapelāns Ukrainas armijā.
Kopš ukraiņi pārņēmuši katedrāli, tā kļuvusi par garnizona svētnīcu. Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas pārvaldības laikā no šejienes nedrīkstēja izvadīt ne mirušos civiliedzīvotājus, ne karavīrus.
Visus šos turpat trīs gadus kritušos kareivjus pēdējā gaitā izvadīja no klaja lauka, nevis pareizticīgajiem tuvās baznīcas – šis ir viens no iemesliem, kas iztukšojis vietējo pacietības mēru, liekot domāt par to, kā atgūt svētnīcu savās rokās.
"Lielākā baznīca Ukrainā. To sāka būvēt 1990. gadu sākumā – tikko Ukraina kļuva neatkarīga. To būvēja vladika Safronijs, kas bija Krievijas baznīcas metropolīts te uz vietas.... bet, tā kā viņš ir ukrainis, viņš bija Ukrainas patriots. Tā sanāca, kā ar lielāko vairumu mūsu mācītāju – viņi bija Maskavas patriarhāta Ukrainas baznīcā," stāstīja Ridnijs.
Pēc Safronija pie vadības nākuši citi, un ar pašreizējo Feodosiju nesaskanēja nemaz. Daļa šīs baznīcas draudzes locekļu atdalījās un nodibināja jaunu – Ukrainas draudzi, kas nav pakļauta Maskavas patriarhātam. Bet "maskavieši" to labi neuzņēma.
"Vasarā jau bija jauni statūti, bet tagadējais metropolīts šobrīd tiek tiesāts. Viņam ir vairākas krimināllietas, tajā skaitā par reliģiskā naida kurināšanu, tad viņš skubināja draudzes locekļus nelaist baznīcā to draudzes daļu, kas mainījusi pakļautību. Viņi neatzina draudzes pāriešanu un uzturējās šeit nelikumīgi vairāk nekā trīs mēnešus," skaidroja tēvs Ridnijs.
Pats "maskaviešu" pakļautībā esošās Ukrainas Pareizticīgās baznīcas draudzes metropolīts – Feodosijs jeb laicīgajā vārdā Deniss Sņegirovs aizvien neatzīst katedrāles pārņemšanu jaunās ukraiņu draudzes rokās.
"Tā bija traģēdija, jo šīs sagrābšanas laikā tika pārkāpti likumi – morālie, kanoniskie un valstiskie, pārkāpumi attiecībā uz privātīpašumu un Ukrainas Pareizticīgās baznīcas Čerkasos locekļu konstitucionālajām tiesībām," neapmierinātais metropolīts pauda sociālajos medijos.
Arī viņam inkriminētos likumpārkāpumus par reliģiskā naida kurināšanu viņš neatzīst un uzskata, ka viss noticis ar mērķi viņiem atņemt īpašumus.
"Jau sākotnēji šīm ierosinātajām krimināllietām ar konkrētiem cietušajiem bija mērķis nākotnē – īpašumu sagrābšana. Tas attiecas ne tikai uz katedrāli, bet arī uz klosteri, kurš Čerkasos sagrābts pirms gada," viņš apgalvoja.
Vismaz viens pret Sņegirovu ierosinātais kriminālprocess šobrīd atrodas tiesvedībā. Kā drošības līdzeklis Feodosijam tajā ir piemērota prasība naktīs atrasties mājās.
Tikmēr ukraiņu jaundibinātā draudze priecājas par svētnīcas atgūšanu. Ukrainas karogi te tagad plīvo gan pie ieejas baznīcā, gan baznīcas iekšpusē. Dievkalpojumus apmeklējot ap 300 līdz 400 cilvēkiem, stāsta katedrāles vecākais – tēvs Volodimirs Glatkovskis.
"Tagad ir miers, darbs notiek, dievkalpojumi notiek, bet, tā kā sekojam līdzi viņu darbībām, tad redzam, ka viņi nav zaudējuši cerības te atgriezties," viņš pauda.
Glatkovskis norāda, ka draudze ir gatava jebkādām Maskavas patriarhāta pakļautībā esošās draudzes aktivitātēm, tāpēc katedrāle tiek apsargāta.
"Saprotu, ka viņiem ir uzdevums no Krievijas augstākās varas te noturēties – viņi to neizpildīja un, iespējams, visādi mēģinās atgūt savas pozīcijas, bet domāju, ka cilvēki jau ir skaidri pateiktuši – Krievijai šeit nav vietas!," viņš teica.
Apkaimes iedzīvotāju viedokļi par to, ka baznīca ir nonākusi jaunas, no Maskavas neatkarīgas Ukrainas Pareizticīgās baznīcas draudzes īpašumā, ir dažādi.
"Es domāju, ka tas ir pareizi! Tas, ko Krievija ar mums dara, – viņi vienkārši mūs iznīcina. Nav ko te darīt krievu garīdzniekiem!" uzskata vietējā iedzīvotāja Nataša.
Tikmēr Olena atzina, ka notikušo vērot bija sāpīgi:
"Es nakti negulēju, jo tā nedrīkst notikt. Bet arī savādāk nevarēja, jo cilvēki [jaunizveidotā draudze] atnāca ar labu, parādīja dokumentus. Viņi jau nav pirmā draudze, kas pāriet, bet nu tā..."
"Vienmēr baznīca ir bijusi nodalīta no valsts, un tas bija pareizi, jo ir pārliecības un ir likumi," savukārt pauda Valentīna.
"Nedrīkst pārkāpt vienam cita labā. Es pieņemu arī Ukrainas baznīcu, eju arī tur uz dievkalpojumiem. Tur dievkalpojumi ir ukraiņu valodā, un tas ir ļoti skaisti. Bet es esmu krievvalodīgā, es esmu no Harkivas. Mēs bijām spiesti pamest savu māju. Šeit atradām jaunas mājas, un nevajag šīs asinis! Nevajag šo cīņu! Cilvēkiem vajag saskaņu," raudādama turpināja sieviete.
Latvijas Radio arī vaicāja demokrātiskos procesus vērojošajai nevalstiskajai organizācijai OPORA, ko tā domā par nesen pieņemto likumu, kas liedz Ukrainā tādu reliģisko organizāciju darbību, kas saistītas ar Krievijas patriarhātu.
"Pirmkārt, mums jau ir daudz faktu par to, ka Maskavas patriarhāta pakļautībā esošā Ukrainas Pareizticīgā baznīca pārkāpusi robežu un vairs nav tikai reliģiska organizācija," norādīja organizācijas pārstāve Anastasija Romaņuka. "Tai ir arī politiska funkcija – stabils darbs ar mērķi veicināt Krievijas varas un kopumā Krievijas popularitāti Ukrainā."
Romaņuka arī vērsa uzmanību uz baznīcas aktivitātēm, popularizējot krievu impērisko ideju, attaisnojot Krievijas agresiju Ukrainā. Otrs ne mazāk būtisks fakts – Ukrainas Drošības dienestam šobrīd ir ļoti liels skaits gan aktīvu izmeklēšanā esošu kriminālprocesu, gan jau pabeigtu lietu pret šīs baznīcas pārstāvjiem valstī.
"Mēs zinam, ka liela daļa šīs reliģiskās organizācijas garīdznieku bijuši ciešā sadarbībā ar ienaidnieku. Daļa no viņiem kļuva par kolaborantiem piefrontes teritorijās vai okupētajās teritorijās," teica Romaņuka. "Mēs zinām par Krievijas baznīcas lomu, toskait tādās lietās kā ukraiņu bērnu un pieaugušo deportācijas uz Krieviju vai Baltkrieviju."
Lai gan šī draudze ir publiski paziņojusi, ka sarāvusi saites ar Maskavu un Ukraina šobrīd viņus nepamatoti vajājot, tādējādi pārkāpjot cilvēktiesības un iespēju brīvi izvēlēties draudzi, nevalstiskās organizācijas OPORA eksperte kritiku noraida.
"Viņu darbība ir plašāka par reliģiskās organizācijas darbību, kas arī izraisīja šo soli no likumdevēja puses – lai nodrošinātu nacionālo drošību," uzsvēra Romaņuka. "Jo šī organizācija, kas jau sen vairs nav tikai reliģiska – ja tāda vispār kādreiz bijusi – veic tiešu politisku darbību un darbojas nepastarpināti Krievijas varas un bieži arī Krievijas armijas un tās drošības dienestu interesēs."
Arī Kijivas Starptautiskā socioloģijas institūta nesen veiktajā sabiedriskās domas aptaujā absolūtais vairākums jeb 80% aptaujāto pauda atbalstu nesen apstiprinātajam likumam, kas aizliedz ar Krievijas Pareizticīgo baznīcu saistītu reliģisko organizāciju darbību Ukrainā.
Pārliecinošs atbalsts šim lēmumam konstatēts arī Ukrainas austrumos, taču vairāk bija tādu cilvēku, kuriem grūti uz šo jautājumu atbildēt.
KONTEKSTS:
Krievijas nepamatotais un neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīgā un spēcīgā pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidroja gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem.
2024. gada augustā parādījās pirmās ziņas par Ukrainas iebrukumu Kurskas apgabalā Krievijā, kur ukraiņu karavīri pozīcijas noturējuši līdz šim. Tā ir pirmā reize kopš Otrā pasaules kara, kad Krievijas teritorijas daļu ilgstoši ieņēmis ārvalstu karaspēks.
Neskatoties uz to, Krievijas armija turpina virzību Doneckas apgabalā, pārņemot kontrolē arvien vairāk ukraiņu ciemu un apdzīvotu vietu.
2024. gada oktobrī valsts prezidents Volodimirs Zelenskis plašāku sabiedrību iepazīstināja ar Ukrainas uzvaras plānu, taču Rietumu sabiedrotie to vērtē ar zināmu piesardzību.
Kopš 2024. gada rudens Krievija karadarbībā pret Ukrainu iesaistījusi arī lielu skaitu Ziemeļkorejas karavīru.
