Igaunijas prezidents: Mēs nededzinām krievu grāmatas, bet karš ir radījis rētas

Igaunijas prezidents Alars Kariss intervijā Latvijas Televīzijai stāsta, ka pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā vērojama ciešāka saliedēšanās gan Igaunijas sabiedrībā, gan Ukrainas sabiedroto vidū. Kariss atzīst, ka šis karš ir radījis dziļas rētas un būs vajadzīgs laiks, lai tās sadziedētu.

LTV raidījuma "Viens pret vienu" vadītājs Gundars Rēders aicināja Igaunijas prezidentu uz sarunu pirms viņa vizītes Latvijā.

Gundars Rēders: Kā jums šķiet, vai līdz šim mēs, rietumvalstis, esam darījuši pietiekami, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt?

Alars Kariss: Nekad nebūs pietiekami, bet mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Protams, dažas valstis sper lēnākus soļus. Citas valstis ir ātrākas. Dažām valstīm ir vairāk, ko dot Ukrainai, citām – mazāk. Mēs kopā, ar to domāju Igauniju, Latviju un Lietuvu, noteikti esam bijuši priekšgalā palīdzībā Ukrainai, cik vien iespējams, – vai nu militārā, vai politiskā, vai arī humānā līmenī.

Vai jūs ticat, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins kādu dienu tiks saukts pie atbildības?

Vajadzētu. Mēs atceramies, ka pēc Otrā pasaules kara nebija taisnības. Abas mūsu valstis cieta no deportācijām un daudz kā cita. Un patiesībā neviens par to netika sodīts. Es un mani kolēģi no Baltijas valstīm un Polijas apmeklējām Ukrainu un esam redzējuši šīs zvērības un noziegumus pret cilvēci. No tā nedrīkst izkļūt bez soda. Tuvākā vai tālākā nākotnē. To mēs diemžēl vēl nezinām.

Jūs teicāt, ka mums jābūt gataviem ilgstošam darbam, kas būs mērāms gados, runājot par karu Ukrainā. Kā jūs to redzat? Cik ilgi tas varētu turpināties?

To ir ārkārtīgi grūti paredzēt, kā jūs to zināt. Mēs redzam, ka mūsu centieni sniegt palīdzību Ukrainai ir ļoti noderīgi, un cerams, ka viņi atradīs veidus, kā dabūt Krieviju ārā no valsts. Un pēc laika, kādā brīdī būs kādas sarunas par mieru, bet mēs nezinām, kad tas varētu notikt.

To noteiks Ukraina, tas nav mūsu varā. Mēs varam palīdzēt, bet tas nav mūsu varā. Mums jābūt gataviem, sagatavotiem. Un mēs jau domājam par to, kas notiks pēc šī kara, – Ukrainai jāpalīdz atjaunot pilsētas. Piemēram, Igaunija vienā no Ukrainas reģioniem uzbūvēs jaunu bērnudārzu. Tātad mēs jau domājam par šī kara beigām.

Kā jums šķiet, cik svarīga nākotnei un šobrīd ir militārā sadarbība pēc Somijas pievienošanās NATO?

Mēs ar Somiju jau esam sadarbojušies, vēl pirms viņi pievienojās NATO, tāpat ar Zviedriju. Tātad sadarbība jau ir, bet tagad Somija ir NATO dalībvalsts. Un šis jautājums nav saistīts tikai ar kaimiņvalstīm kā Igauniju un Latviju. Tas ir svarīgi Eiropai kopumā. Un Somijai, kā jūs zināt, ir robeža ar Krieviju. Tā ir ap 1300 kilometru gara. Un tā ir diezgan gara robeža. Runājot par drošību, ir ļoti svarīgi, ka Somija ir NATO dalībvalsts un ka tā ir ļoti labi militāri aprīkota valsts. Līdz ar to viņi mūsu aliansei dod daudz.

Igaunija palielina izdevumus aizsardzībai. Kā jūs palielināsiet savas spējas, lai aizsargātu savu valsti?

Šobrīd mēs tērējam vairāk nekā divus procentus sava budžeta aizsardzībai. Un, protams, mēs plānojam to palielināt līdz 2,5 procentiem, daži cilvēki pat runā par 3 procentiem. Bet šis nav jautājums tikai mums, bet arī pārējām alianses valstīm.

Viņi arī palielina savus budžetus, un es ceru, ka par to runāsim arī vasarā Viļņā. Bet visas NATO alianses valstis palielinās savu militāro budžetu.

Igaunija būvēs lielu mācību poligonu, un vietējie cilvēki par to nav īpaši priecīgi. Kā viņus pārliecināt?

Jā, Latvija arī būvēs poligonu netālu no Lietuvas robežas. Bet, protams, šajā apkārtnē dzīvo cilvēki. Šiem cilvēkiem ir jāpaskaidro, cik tas ir svarīgi. Jāatrod risinājumi – jaunas mājvietas, šiem cilvēkiem jāmaksā. Un nav tik daudz cilvēku, kas dzīvotu šajos apvidos, ap 12–15 mājām. Ar šiem cilvēkiem ir jārunā, jo drošības jautājumi šobrīd un, visticamāk, nākotnē ir ārkārtīgi svarīgi.

Jūs teicāt, ka Igaunijas sabiedrībai jābūt saliedētai, jo cilvēkus sašķeļ dažādas problēmas. Kā izskatās nacionālā vienotība, kopš pagājušogad sākās lielie satricinājumi?

Mēs esam krietni vienotāki, ja runājam par atbalstu Ukrainai, jo mums ir diezgan liels skaits bēgļu no Ukrainas. Tie jau ir 4–5% no mūsu iedzīvotāju skaita. Un mēs esam bijuši ļoti vienoti, sniedzot jebkādu humāno palīdzību Ukrainai.

Bet, protams, cilvēki vienmēr saskaras ar problēmām, un mums jau ir diskusijas par mājokļiem – kur likt šos cilvēkus, kur viņiem strādāt utt. Tomēr kopumā karš Ukrainā un atbalsts Ukrainai mūs vieno.

Igaunija, tāpat kā Latvija, plāno pāriet uz skolēnu apmācību tikai valsts valodā. Pāreja sāksies sākumskolās, pirmajā un ceturtajā klasē 2024. gadā. Jūsuprāt, vai tas palīdzēs politiski saliedēt nāciju?

Tas ir diezgan garš ceļš, jo mēs to jau esam mēģinājuši vairākkārt pagātnē. Tagad ir nolikti konkrēti termiņi, bet mums vēl aizvien vajag ceļa karti. Un visvairāk mums vajag skolotājus. Tā nav problēma tikai skolām, kas cenšas pāriet uz igauņu mācību valodu, bet visām skolām Igaunijā. Tādēļ tas ir diezgan sarežģīts uzdevums. Tas nav viegli, un, protams, tam vajadzīga nauda. Nauda lielākoties nāk no budžeta. Bet šis būs jaunās valdības programmā, un cerams, ka viņiem izdosies.

Šajos laikos dzirdam, ka dažādām valstīm ir, teiksim, dažādas attieksmes vai argumenti attiecībā pret krievu kultūru, aicinot uz embargo vai moratoriju pret krievu kultūru vai aktieriem. Kādas ir jūsu domas par šāda veida attieksmi?

Šis ir vēl viens grūts jautājums par valsts atdalīšanu no kultūras, sporta utt. Bet šobrīd mums ir ļoti strikta pozīcija, ka mēs nevēlamies redzēt Krievijas sportistus olimpiskajās spēlēs, tas pats atteicas uz mūsu orķestriem, diriģentiem un citiem. Viņi nesniedz koncertus Krievijā un otrādāk.

Bet, protams, mēs nededzinām grāmatas, jo krievu kultūra ir ļoti dziļa un tai ir gadsimtiem senas saknes. Bet tāds ir šis laiks. Karš ir radījis rētas, un būs vajadzīgs laiks, lai tās sadziedētu.

Jūs nesen apstiprinājāt jauno Igaunijas valdību, un viens no mērķiem, ko viņi minēja, bija apstiprināt laulību vienlīdzības likumprojektu. Viendzimuma laulību atļaušana padarītu Igauniju par pirmo no Baltijas valstīm, kas spērusi šādu soli. Igaunijas Luteriskās baznīcas arhibīskaps nesen gan teica, ka valdošā koalīcija rīkojas kā zaglis, pēc vēlēšanām virzot šo likumprojektu. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

Diskusijas ir svarīgas. Un, protams, šajā jautājumā nav vienprātības. Daži saka, ka mums vajag vairāk laika diskusijām, un ir politiķi, kuri saka, ka tas jādara tūlīt. Es domāju, ka abiem ir taisnība, bet ir nepieciešamas diskusijas. Nevar īsti lietot politisko gribu un izbeigt šo jautājumu, cik vien ātri iespējams.

Tādēļ es domāju, ka noteikti vēl ir nepieciešamas diskusijas, lai gan kopumā paskatoties, šis jautājums neskar tik daudz cilvēku.

Bet jums nav noteiktas nostājas šajā jautājumā?

Mana nostāja ir, ka šim jautājumam nevajadzētu vēl vairāk sašķelt.

Diezgan diplomātiski.

Dažkārt ir jābūt diplomātiskam. Jā.

Jūs esat prezidents ar pieredzi zinātnē. Kāda ir sajūta, darbojoties politikā? Zinātnē argumenti ir jābalsta faktos, bet politikā dažkārt var dzirdēt argumentus, kas radušies no zila gaisa.

Man tā ir problēma. Jā, es nāku no dabaszinātņu jomas, ne vienkārši zinātnes, bet tieši dabaszinātņu. Tas nozīmē, ka pierādījumi ir ļoti svarīgi. Un es ceru, ka viss, ko es saku, ir balstīts pierādījumos. Un, ja man nav šādu pierādījumu vai faktu, man ir jārokas dziļāk, pirms es kaut ko saku.

Bet es saprotu, ka politikā tas ir diezgan grūti un dažkārt ir jāpauž savs viedoklis īsti bez nekādas iepriekšējas izpētes. Un to pašu es lūdzu mūsu valdībai. Noskaidrojiet faktus, pirms jūs sākat kaut ko darīt, jo citādāk tas ir ļoti grūti. Un ir jāpaskaidro. Jāpaskaidro, kāpēc jūs veicāt šādu, nevis alternatīvu izvēli.

Piemēram?

Paaugstinot nodokļus. Tas ir aktuāls jautājums, jo mums ir nepieciešami resursi, un šībrīža valdība grasās celt vairākus nodokļus. Nodokļus automašīnām, ceļot nodokļus viesnīcu biznesam, jo tie šobrīd ir 9%, bet būs 22%. Tā ir milzīga atšķirība. Un aiz tā jāstāv godīgai analīzei, pirms šis likums tiek virzīts.

Latvijā mums bieži ir diskusijas politikas līmenī par to, ka mēs varam vienoties par zaļo pāreju, kamēr vien tā nav pretrunā ar mūsu ekonomiskajām vai citām interesēm. Piemēram, par kūdras vai malkas izmantošanu, šo preču ražošanu, par vēja parku būvniecību tuvu kādiem ciematiem vai citur. Vai jūs saņemat šāda veida ziņas par līdzīgām situācijām Igaunijā?

Mēs neesam pirmie, kas ir izbūvējuši vēja parkus, un mums ir pieredze, ko varam ņemt no citām valstīm, sākot ar Dāniju, līdz Nīderlandei. Ir veidi, kā ar to tikt galā. Ir jāpanāk, ka cilvēki, kuru pagalmos tiks būvēti vēja ģeneratori, to atbalsta. Tas nav tik grūti. Un mēs arī plānojam būvēt vienotu vēja parku kopā ar Latviju.

Tas nozīmē, ka šī problēma ir jārisina mums kopā. Bet cilvēki tam piekritīs, ja viņi sapratīs, ka ir svarīgi iegūt zaļo enerģiju, it sevišķi tagad, kad tas ir lētāk. Ir saules enerģija, ir vēja enerģija, ir biomasa. Igaunijā vēl aizvien galvenais enerģijas avots ir degslāneklis, un ir politiskā griba tikt vaļā no degslānekļa, to aizvietot ar citiem energoresursiem, tai skaitā vēja enerģiju.

Un ko saka cilvēki Hījumā? "Man nepatīk, ka es piekrastē redzu šīs turbīnas pa savas mājas logu." Ko viņiem var teikt?

Ir jāpaskaidro, kādēļ tas ir svarīgi. Kas ir alternatīva? Alternatīva ir būt tumsā ziemas laikā. Tas ir jāpaskaidro. Un, kā jau es minēju, mēs neesam pirmie, kas kaut ko tādu būvē. Bet tas ir ļoti cilvēciski – nevēlēties, lai kaut kas traucē tam, pie kā esat pieradis.

Viesojoties Latvijā, jūs apmeklēsiet Inčukalna gāzes krātuvi. Vai jūsuprāt sadarbība starp mūsu valstīm ir pietiekama, lai sasniegtu lielāku energoneatkarību reģionā?

Daudzveidība ir svarīga un jā, tā ir. Mūsu gāze glabājas Latvijā, un mēs arī uzbūvējām jaunu sašķidrinātās dabasgāzes termināli Igaunijā vienlaikus ar Somiju. Jā, protams, tas ir atsevišķs stāsts, jo šobrīd nav gāzes vada, lai pārsūknētu sašķidrināto dabasgāzi. Bet mums tā ir. Ja tā ir nepieciešama, tā ir pieejama lietošanai. Tas nozīmē, ka daudzveidība ir svarīga un it sevišķi jaunu tehnoloģiju attīstība un ieviešana mūsu valstī. Un mēs tās izmantosim.

Izskanējis priekšlikums par atomelektrostacijas (AES) būvēšanu Igaunijā. Vai tas jums šķiet reāli?

Mēs esam tikai sākuši diskusijas. Un esam veikuši izpēti, kur šīs atomelektrostacijas varētu būvēt. Kopā atradām 15 vai 16 vietas. Bet, kā es teicu, esam tikai sākuši par to runāt, bet mums ir kaimiņvalsts kā Somija un viņiem ir AES, un ir citas valstis, kas attīsta atomenerģiju, piemēram, Francija un citas.

Dažas valstis tās slēdz ciet, kā, piemēram, Vācija.

Jā, bet viņi iepērk elektrību no Francijas. Un tas ir cits stāsts. Var slēgt AES, bet jūs lietojat to pašu enerģijas avotu no citas valsts. Bet tas viss ir attīstībā, tā vēl nav šodiena. Un vissvarīgāk ir zināt, ko darīt ar kodolatkritumiem, un šī problēma ir jāatrisina vispirms.

Par mūsu kopprojektu "Rail Baltica". Vai jūs esat apmierināts ar to, kā šis projekts līdz šim noris Igaunijā? Vai viss iet pēc plāna?

Atbilde ir – nē, jo mēs sākām šo ideju 1994. gadā, ka jābūt ātrgaitas dzelzceļam starp Eiropu un Baltijas valstīm. Nākamgad jau būs apaļa jubileja tam, ka šāda ātrvilciena vēl aizvien nav. Bet, neskatoties uz to, vismaz esam nolēmuši būvēt "Rail Baltica", katrs savā tempā, bet visi šie milzīgie infrastruktūras projekti prasa ilgāku laiku un vairāk naudas, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Un tas notika arī ar "Rail Baltica". Es apmeklēšu Latviju un došos arī uz būvdarbu vietām, lai redzētu, kas notiek Rīgā. Un, protams, es zinu, kas notiek Igaunijā. Tas, visticamāk, prasīs daudz, daudz ilgāku laiku, nekā gaidīts. Šķiet, ka tagad noslēgums ir paredzēts 2030. gadā vai vēlāk, bet sākotnēji tas bija ap 2025. gadu.

Tātad tas jau ir paildzināts par desmit gadiem. Bet mums to vajag, mums vajag šos savienojumus starp ziemeļiem un dienvidiem un starp austrumiem un rietumiem. Un mums ir nepieciešams ne tikai ātrvilciens no Tallinas uz Berlīni, bet arī vilciens no Tartu uz Rīgu. Esmu no Tartu, un man ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk no Tartu nonākt Rīgā, jo jums ir lielāka lidosta nekā Tallinā.

Ja mēs vēlamies būt savienoti, mums ir nepieciešami arī šie mazākie dzelzceļi. Citādāk ir jākāpj ārā Valgā un četras stundas jāgaida nākamais vilciens.

Vai jūs atceraties savu bērnību, pirmo reizi, kad apmeklējāt Rīgu?

Es atceros vairākus braucienus. Šķiet, ka pirmajā reizē devos uz ērģeļu koncertu Rīgā. Tas man ir palicis atmiņā. Bija jābrauc kādas piecas, sešas stundas no Tartu uz Rīgu un naktī piecas stundas atpakaļ. Es biju bērns, un māte ņēma mani līdzi, kad ar saviem kolēģiem devās uz Rīgu.

Mēs vairākkārt devāmies šādos braucienos. Man vēl aizvien ir dažas skaņu plates no šiem ceļojumiem. Ērģeļmūzika man vēl aizvien ir viena no vismīļākajām.

Vēl viens jautājums, kuru vēlējos uzdot šajā intervijā, ir par izglītību un Igaunijas skolām. Šķiet, ka Igaunijas skolas piedāvā labāko izglītību Eiropā, vismaz balstoties uz starptautiskās Skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) rezultātiem. Kāds ir jūsu noslēpums?

Mēs esam līderi ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē, balstoties uz PISA rezultātiem, bet, protams, tas ir tikai PISA pētījums. Mēs esam vismaz starp trim labākajām, tā ir taisnība. Paskatieties, cik dažādas valstis ir TOP 5. Piecas dažādas izglītības sistēmas. Tas nozīmē, ka PISA nav vienīgā mēraukla, pēc kā vērtēt, cik laba ir izglītība. Bet igauņi, tāpat kā latvieši, vēlas būt labi izglītoti.

Un vēlāk arī augstākā izglītība ir ārkārtīgi svarīga, jo mums ir problēmas – ne tik daudz jauniešu vēlas iegūt arodizglītību. Viņi vēlas mācīties universitātēs un pašās labākajās. Un pagātnē mēs bijām savā veidā dalīti – mums bija Tartu Universitāte, un jums bija Politehniskais institūts. Tas nozīmē, ka cilvēki ceļoja apkārt. Ja kāds vēlējās mācīties inženierzinātnes, viņš devās uz Rīgu un otrādāk.

Runājot par pamatizglītību. Vai ir iespējams sniegt kvalitatīvu izglītību mazās lauku skolās? Vai ir kaut kādā veidā iespējams šīs lietas sabalansēt?

Šobrīd jā. Bet pastāv draudi, ka tuvākajos gados mēs to nevarēsim izdarīt, jo klases kļūst mazākas un mazākas un nav pietiekami daudz skolotāju, pietiekami daudz resursu pašvaldību līmenī. Un ir vēl kāda diskusija. Mums nevar būt tikai divas pilsētas Igaunijā. Ar to domājot Tallinu un Tartu. Tas nozīmē, ka mums jāattīsta reģioni kopā ar skolu sistēmu, bibliotēkām utt.

Tas ir grūts uzdevums, bet tam jābūt risinājumam. Un, protams, vēl viens jautājums ir savienojumi. Kā savienot mazus ciematus ar lielajām pilsētām, kā atrast darbu. Un runa nav tikai par skolām, bet arī par interešu izglītību – jādodas uz sporta skolu, citi jaunieši vēlas spēlēt vijoli, un, ja tas nav iespējams uz vietas, tad jebkurā gadījumā jāpārvietojas.

Tas ir vēl viens sarežģīts jautājums, kuru šī brīža valdība grasās atrisināt.

Kad stājāties amatā, jūs teicāt, ka vēlat Igaunijai viedumu. Kā sasniegt šo mērķi?

Soli pa solim. Es domāju, ka svarīgākais ir izglītība un izglītības pieejamība. Jūs minējāt mazās skolas. Ja izglītība nav pieejama, bieži vien ļoti agrā vecumā, būs nepatikšanas. Būs problēmas. Tas nozīmē, ka jābūt pieejamai ne tikai formālajai izglītībai, bet arī neformālajai izglītībai, jo bērniem jāattīstās dažādos veidos.

Mēs zinām, ka visai drīz Latvijā būs prezidenta vēlēšanas. Jūs aicinājāt uz debatēm par to, kā izvēlēties un ievēlēt prezidentu mūsdienu Igaunijā. Jūs teicāt, ka sabiedrība ir vīlusies pēdējās divās vēlēšanu procedūrās. Ko jūs gribat pateikt? Vai jums ir piedāvājumā jauna sistēma, vai arī jāsaglabā līdzšinējā?

Pēc tam, kad mani ievēlēja par prezidentu, es diskutēju ar visām parlamenta partijām, ko mums vajadzētu darīt. Kā uzlaboties? Mēs neatradām kopsaucēju, un tas bija vairāk nekā pirms gada. Bet tagad jaunā valdība un jaunais parlaments ir vienojušies, ka mums jāatrod risinājums prezidenta vēlēšanām. Mēs vēlamies pagarināt termiņu, kura laikā tiek izvirzīts prezidenta kandidāts. Mainīt to, ka prezidentu ievēl parlaments, bet gan padarīt elektorātu plašāku, iekļaujot pašvaldības. Protams, ir cilvēki, kas vēlas tiešas prezidenta vēlēšanas. Tā ka viedokļi ir dažādi.

Vai jūs vēlaties tiešas vēlēšanas?

Ja ir tiešas prezidenta vēlēšanas, tad, visticamāk, ir jāmaina konstitūcija, lai prezidentam sniegtu lielāku varu. Bet tikai viena vai divas partijas runā par tiešajām vēlēšanām. Bet tepat blakus ir valstis, kur šī sistēma darbojas bez problēmām Man īsti nav sava viedokļa, kā ir labāk.

Pirms prezidenta vēlēšanām vienmēr ir šīs diskusijas. Mums vajadzētu atrast risinājumu, lai visi ir varbūt ne laimīgi, bet jūt, ka viņu viedoklis ir sadzirdēts.

Runājot par jūsu Latvijas kolēģi. Vai esat pamanījis jokus par Latvijas un Igaunijas prezidentu vizuālo līdzību?

Jā, man par to ir stāstīts. Man nācās paskatīties mūsu kopbildē. Es neatradu tik daudz līdzību. Nu, mums abiem ir bārdas. Par to lai spriež cilvēki.

Valsts prezidents Egils Levits (no kreisās) pie Rīgas pils sagaida Igaunijas prezidentu Alaru Karisu
Valsts prezidents Egils Levits (no kreisās) pie Rīgas pils sagaida Igaunijas prezidentu Alaru Karisu

Cik svarīga prezidentam ir humora izjūta?

Šķiet, ka ārkārtīgi svarīga. Citādāk šo amatu nevar ieņemt. Nu var jau, bet tas dažkārt ir nepieciešams, tas daudz palīdz.

Vizītes laikā Rīgā jūs tiksieties ar igauņu valodas studentiem. Kā jums šķiet, vai savstarpēja abu nāciju valodu mācīšanās varētu kļūt populārāka?

Vienā no intervijām pēc tam, kad stājos amatā, es teicu, ka mums jāzina katra sava kaimiņa valoda. Somu valoda un latviešu valoda. Protams, somu valoda igauņiem ir vieglāka. Bet, neskatoties uz to, mums vajadzētu prast vienam otra valodas.

Kādēļ?

Jo mēs esam kaimiņi. Bet, protams, godīgi sakot, mēs dzīvojam tādā laikā, ka varbūt jau drīzā nākotnē mums galvās būs iemontēta mikroshēma; intervijas laikā jūs runāsiet igauniski un es latviski, un mēs viens otru sapratīsim. Tehnoloģiju nozare attīstās tik strauji, ka tai ir grūti izsekot. Tādēļ varbūt nevajadzēs mācīties vienam otra valodas, bet mašīnas to izdarīs mūsu vietā.

Nesen kādā runā pie minējāt igauņu rakstnieku Augustu Gailīti. Izklausās ļoti latviski. Viņš ir daļēji latviešu izcelsmes. Kādu ziņu jūs vēlējāties nodot caur viņa tēlu?

Ir daudz piemēru. Ne tikai Augusts Gailītis un viņa stāsti. Mums ir tik daudz kopīgas vēstures literatūras jomā un kultūras jomā. Mūsu līdzības izceļ joki, kurus stāstām viens par otru. Mums ir gana daudz joku par latviešiem un jums, visticamāk, arī par mums. Mums ir daudz pagātnes saikņu, un, cerams, tās turpināsies arī nākotnē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti