Laikā, kad visa pasaule, šausmās elpu aizturējusi, skatījās kadrus ar sapostīto slimnīcu, viņi bija tur. Gan pieaugušie, gan bērni. Vairāki no jauniešiem, kuri viesojas Rīgā, saņem vai jau beiguši aktīvo ārstēšanu Onkoloģijas nodaļā. Kādam ķīmijterapija vēl turpinās. Visi joprojām atrodas ciešā ārstu uzraudzībā. 

Kijivas bērnu slimnīcas "Ohmatdet" pacients Artjoms stāstīja: ""Ohmatdet" ir liela, ļoti liela slimnīca. Ļoti slikti [pēc uzlidojuma]. Daudzas nodaļas nestrādā. Es tur ārstējos gadu un trīs mēnešus, kad sākās karš, devāmies uz Vāciju un pabeidzām ārstēšanos tur."

Ārste Olena Anoprienko todien bija darbā. Viņa stāstīja, ka sākumā vienkārši visi metās glābt to, kas glābjams. 

"Tās sajūtas... Tās asaras… Bija tik daudz  asiņu, ievainojumu. Bet visi apvienojās, ārsti palīdzēja, paši slimnieki, viņu mammas. Tas bija grūti, bet šo pieredzi mēs joprojām jūtam. Tas nav palicis tur, kaut kur aizmugurē. Tas ir mūsos – šīs šausmas. Zināt, šiem bērniem un šiem vecākiem tās bailes joprojām ir tik lielas, ka viņi baidās braukt pat uz plānoto pieņemšanu. Jo viņi baidās, ka šāds uzbrukums var atkārtoties."

Bailes, ka slimnīcā nav droši, ir klātesošas katru dienu. Tāpēc arī pieaugušie – gan pacientu mammas, gan pavadošie ārsti – izbauda katru dienu Latvijā. 

Anoprienko stāstīja: "Sākumā visi savācās un panikas nebija. Bet tagad, jo ilgāks laiks paiet, parādās šīs bailes. Tas jau ir šis posttraumatiskais sindroms. To jūt. Mums nav viegli arī tāpēc, ka telpas tagad ir divas reizes mazākas. Vienā nodaļā apvienotas divas. Bet šeit [Latvijā] mēs uzņemam spēku, lai, mājās atgriežoties, justos stiprāki. Tāpēc es vēlreiz gribu pateikt paldies Latvijas tautai, Bērnu slimnīcas fondam, brīvprātīgajiem un visiem, kas mums palīdz. Mēs to jūtam!"

Latvijā 20 pacienti no sagrautās slimnīcās, viņu mammas un ārsti izbauda katru mirkli. Vienalga, vai tā ir ekskursija, akvaparka apmeklējums vai meistarklase pie šefpavāra. Šeit nav kara. Un tas ir tik labi.