“Mums bija skaidrs, ka būs smagi,” saka žurnālists Einars Elermā, atceroties brīdi, ka kopā ar žurnālisti Ingi Pitsneri abi ķērās pie grāmatas rakstīšanas.
“Smagi bija zvanīt cilvēkiem, kuri zaudējuši savus tuviniekus. Un pat tie, kuri izglābās, ne vienmēr gribēja runāt. Mums bija cilvēki, kuri visus šos gadus bija klusējuši par to, kas bija noticis uz kuģa. Viņi atklājās tikai grāmatai un arī tad teica: šī būs pirmā un pēdējā reize,” stāsta Elermā.
“Tā bija masu katastrofa. Igaunijā nav cilvēka, kurš nezinātu kādu, kurš būtu saistīts ar šo nelaimi,” saka Pitsnere.
Savu stāstu žurnālistiem uzticēja Metsalliku ģimene. Katastrofā bojā gāja divas viņu meitas Marika un Anneli. Lai arī jūra viņas neatdeva, vecāki izveidoja kapa vietu. “Mēs zinām, ka viņu nav, bet mums vismaz ir vieta, kur atnest svecītes,” grāmatas autoriem sacīja tēvs.
Sportisti, triatlonisti Ains Alars Juhansons un Anti Araks izglābās, sadodoties rokās un ielecot no grimstošā kuģa stāvuma ūdenī. Abi bija jauni, spēcīgi un izdzīvoja.
Bet Pauls Leivs uz kuģa neuzkāpa, lai gan ļoti gribēja. Automašīnai nebija kārtībā dokumenti. Līdz pēdējam stāvēja krastmalā un gaidīja, kad notiks brīnums.
“Tie aculiecinieki, ar kuriem mēs runājām, neminēja sprādzienu, bet stāstīja, ka vētras laikā kāds it kā visu laiku ar lielu āmuru dauzīja pa kuģi,” stāsta Elermā.
“Tas bija tad, kad nokrita vizieris,” norāda Pitsnere, un Elermā piebilst: “Nokrita un sadūrās ar pārējo kuģi. Tās bija tādas metāliskas skaņas.”
“Kad prāmis jau grima un bija pamatīgi sasvēries, visgrūtāk bija cilvēkiem, kas atradās zemākos līmeņos, jo viņiem ar rokām nācās pievilkties pie kāpņu margām. Sienas jau bija kļuvušas par griestiem. Kuģis visu laiku svērās. Ļoti daudzi gāja bojā tādēļ, ka nogura rokas un viņi vienkārši iekrita kuģa bedrē,” zina stāstīt Elermā.
Izdzīvoja stiprākie, tie, kuriem paveicās, tie, kuri pameta kuģi, kuri izturēja ilgās aukstuma stundas uz glābšanas plostiem.
“Kuģis kādas minūtes stāvēja atdūries pret dzelmi un tad lēnām sāka grimt,” stāsta žurnālists.
“Spīdēja mēness. Tāpēc cilvēki visu varēja redzēt. Protams, nekādas elektrības vairs nebija un visur trakoja vētra,” norāda grāmatas autore.
“Daudzi, kuri izglābās, pēc tam ilgi vairs nebrauca nedz uz Somiju, nedz Zviedriju. Baidījās. Bet dejotāja Marge, kura tonakt dejoja uz prāmja un izglābās, man teica: ko tur baidīties, man vairāk nepatīk lidot, jo no turienes izlēkt nevar,” stāsta grāmatas autors.
Pēc nelaimes tika izveidota kopīga Somijas, Zviedrijas un Igaunijas komisija. Ir oficiālais slēdziens un arī daudz dažādu teoriju par to, ka uz kuģa ir vesti ieroči, ka izraisīts sprādziens. “Estonia” nogrimšanas vieta gan ir slēgta, tur nedrīkst pētīt un nirt. Arī Zviedrija, kurai kopā ar Igauniju kuģis piederēja, lielu daļu materiālu ir noslepenojusi.
Taču žurnālisti Inge un Einars teic, ka pēc sarunām ar aculieciniekiem viņiem ir izveidojies savs priekšstats par notikušo: "“Estonia” priekšā bija vizieris, ko pacēla, lai mašīnas varētu iebraukt. Tagad tāda vairs nav. Tādus kuģus vairs neražo. (..) Daudzi ir meklējuši sprāgstvielas un neko nav atraduši. Var tikai redzēt to, ka vizieris ir lūzis. Tā bija tik milzīga avārija pēc Otrā pasaules kara, un tādēļ nav brīnums, ka radās dažādas teorijas.”
Prāmja “Estonia” avārijā bojā gāja 285 igauņi. “Mums teica, ka esam uzcēluši pieminekli cilvēku atmiņām, kura citādi daudziem, iespējams, nekad nebūtu,” saka žurnālisti.
