Kas ir pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā?
Pirmkārt, PESCO nebūt nav uzskatāma par ES armiju. Tomēr tai ir potenciāls, dalībvalstīm sadarbojoties, padarīt ES dalībvalstu spēkus vienotākus un veicināt ES integrāciju. Šobrīd PESCO ir 25 ES dalībvalstu sadarbības projekts ar mērķi stiprināt militāro sadarbību ES līmenī. Dalība tajā ir katras valsts brīva izvēle, kā to arī paredz 2009.gada Lisabonas līgums, nosakot, ka ES dalībvalstis pēc brīvas gribas var savā starpā sadarboties, ja tās izpilda noteiktus kritērijus. Tomēr, kaut teorētiski spēkā jau kopš 2009.gada, tikai 2017.gada decembrī pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā tika aktualizēta un praktiski stājās spēkā, 25 (sākotnēji 23) ES dalībvalstīm apņemoties tuvāko gadu laikā īstenot 17 dažādus projektus ar mērķi stiprināt aizsardzības jomu kontinentā. Viens no projektiem, ko paredzēts īstenot šī gada laikā, ir Eiropas Medicīniskā Pavēlniecība (European Medical Commands) ar mērķi izveidot daudznacionālu ātrās reaģēšanas medicīnas vienību.
Ar kādu mērķi tiek īstenota pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā?
Pēc Lisabonas līguma parakstīšanas 2009.gada, kad projekts tika atlikts uz nenoteiktu laiku, Eiropas un pasaules mērogā notikušas būtiskas izmaiņas, un iepriekšējo gadu desmitu relatīvais miers kontinentā tika satricināts. Migrācijas krīze, konflikti Ziemeļāfrika, Tuvo Austrumu izaicinājumi, karš Austrumukrainā un Krimas aneksija, karš Sīrijā, ASV paustā pozīcija NATO jautājumos šie un citi faktori likuši ES izvērtēt tās militārās spējas un noturību kopīgi stāties pretī izaicinājumiem. Šos ārējos faktorus papildina arī iekšējie – kaut ES tēriņi aizsardzībai ir ievērojami, to efektivitāte ir zema, jo vairums valstu izmanto atšķirīgu militāro tehniku, sākot ar tankiem un beidzot ar tiem piemēroto degvielu un munīciju. Lai ilustrētu situāciju: ja ES valstis ieviestu vienotu standartu izmantojamajai munīcijai, vidēji ik gadu būtu iespējams ietaupīt ap 500 miljoniem eiro, savukārt, ja ES valstis koplietotu militāro tehniku, ik gadu būtu iespējams ietaupīt ap 600 miljoniem eiro. Viennozīmīgi var secināt, ka ES šāda sadrumstalotība pašsaprotami mazina ES kopējo efektivitāti drošības un aizsardzības jomā.
Taču problēmas nerodas tikai tehnikas daudzveidībā, ko izmanto savienības/alianses valstis, jo ES ietvaros kopīgas apmācības notiek nepietiekamā līmenī un nepietiekamā līmenī pieejami dažādi medicīnas un kiberdrošības atbalsta punkti. Īsumā: pastāvīgā sadarbība aizsardzības jomā potenciāli ļautu mazināt šo sadrumstalotību, uzlabojot efektivitāti, valstīm īstenojot kopīgus projektus aizsardzības jomā.
Kā tas var ietekmēt transatlantisko sadarbību?
Kamēr ES līmenī pastāvīgā strukturētā sadarbības aizsardzības jomā ir vērtējama galvenokārt pozitīvi, ES un NATO attiecību kontekstā viedokļi par to, kā šis jaunais ES projekts ietekmēs transatlantiskās attiecības, nav viennozīmīgs. Idejas proponenti pauž bažas, ka nav skaidrs, kurai no organizācijām būtu izšķirošais vārds situācijā, kad ES un NATO viedoklis, piemēram, par iesaistīšanos kāda konflikta risināšanā, atšķirsies. Pastāv risks, ka, ja ES un NATO būs jāsaskaņo sava rīcība un jāatrod kompromiss, pats lēmumu pieņemšanas process būs ilgs un potenciāli arī neefektīvs. Neskaidrība un nevienprātība ātri vien var kļūt par iemeslu nevajadzīgam attiecību saspīlējumam starp ES un ASV.
Taču, iespējams, ka ES partnerus otrpus Atlantiskajam okeānam (konkrētāk, Amerikas Savienotās Valstis) šobrīd mazāk biedē iespējamie ilgtermiņa riski, kas saistīti ar abu organizāciju (ES un NATO) spēju sadarboties, bet gan iespējamā ES pārorientēšanās uz savu iekšējo tirgu, mazinot atkarību no ASV kā militārās un aizsardzības tehnikas ražotāja. ES valstīm savā starpā sadarbojoties šobrīd salīdzinoši neattīstītā militārās ražošanas nozare var piedzīvot izaugsmi. Citu starpā daudz konkrētāki, bet vienlaikus arī abstraktāki ir iebildumi par Vācijas, Francijas un Itālijas lomas pastiprināšanos ES kontekstā tieši šī projekta ietvaros (visas trīs valstis kopā vada 10 no 17 projektiem, padarot tās par galvenajiem ietekmes aktieriem šī projekta ietvaros).
Runājot par iespējamajiem ieguvumiem, ko pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā var sniegt ES un NATO sadarbībai, pirmkārt, svarīgi novērtēt ES kā stratēģiskā partnera lomas un spēju uzlabošanos. Laikā, kad ASV ir paudušas nostāju, ka NATO dalībvalstīm būtu papildus jāfinansē aizsardzības joma un jākļūst pašpietiekamākām drošības jomā, savstarpēja stratēģiskā sadarbība(ES valstu starpā ir svarīga. ES valstu stratēģiskā sadarbība iet roku rokā ar finansējuma palielināšanu inovācijām un attīstībai, kas arī nozīmē, ka transatlantiskā partnera (ASV) prasības tiek izpildītas. Tāpat arī, ņemot vērā ģeopolitiskos izaicinājumus aiz ES austrumu robežas, visi NATO partneri tikai iegūst no tā, ka ES stiprina savu pozīciju reģionā.
Vai pastāvīgā strukturētā sadarbības aizsardzības jomā aizstās NATO? Īsā atbilde ir ‘nē’. Kamēr ES kopprojekts vēl tikai sper savus pirmos soļus, NATO ir pierādījusi vairāk nekā pusgadsmitu ilgā laika periodā. Pretēji skepticismam, ka NATO paplašināšanās Eiropas austrumu robežas virzienā padarīs to vājāku, pierādījies ir pretējais. Tāpat arī pēdējo gadu satricinājumi (gan Krievijas agresija Ukrainā, gan arī ASV prezidenta kritika aliansei) nav mazinājuši NATO rīcībspēju. Tādēļ vismaz tuvāko gadu desmitu laikā NATO loma, salīdzinot ar PESCO, īpaši nemainīsies. Primāri tieši tādēļ, ka
Tomēr ES projektam attīstoties, mēs varētu sagaidīt, ka tieši PESCO sniegs ES dalībvalstīm nepieciešamos risinājumus drošības jomā labāk par NATO, piemēram, attiecībās ar Krieviju. Kādēļ tas ir svarīgi? Jo tieši 75% NATO valstu atrodas Eiropas Savienībā.
Vai Eiropas Savienības armija?
Pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā vēl ne tuvu nav uzskatāma par armiju, bet gan par savienību savienībā. Pirmkārt, šī kopprojekta ietvaros valstu dalība ir brīvprātīga. Armija nevar darboties pēc brīvprātības principa un piespiešanas mehānisma, kas piespiestu ikvienu ES dalībvalsti mobilizēties, ja kādam no posmiem (valstīm) tiktu uzbraukts. Otrkārt, tikai viens no šobrīd īstenotajiem projektiem ir kopīgs un tajā iesaistās visas 25 valstis. Un, treškārt, kā jau vairākkārt norādīts, visas ES dalībvalstis nav apstiprinājušas savu iesaisti pastāvīgajā strukturētajā sadarbībā aizsardzības jomā, padarot to par sākotnējo plānu – stratēģisku valstu sadarbību pēc to iniciatīvas un spējām. Taču kaut praktiskais izpildījums neļauj šo projektu saukt par ES armiju, teorētiski varam pieņemt, ka tieši šī sadarbības forma, ja izpildīta veiksmīgi, pēc vairākiem gadu desmitiem tiks uzskatīta par pamatu vienotas armijas izveidei.
Ko sola nākotne?
Laiks rādīs, cik veiksmīgs izrādīsies šis ES projekts. Var būt, ka projekts piedzīvo fiasco un tā arī nekad ‘nenoskrien savu pirmo kilometru’. Bet varbūt 2025.gadā, kad pēc plāna visiem 17 projektiem būtu jāiesoļo finiša taisnē, mēs svinam līdz šim veiksmīgākā ES projekta pirmā posma noslēgumu. Nesen aizvadītais NATO samits Briselē ļauj secināt, ka tuvākajā laikā būtiskas izmaiņas nav gaidāmas un, kamēr PESCO spers savus pirmos soļus, NATO līdzpastāvēs un turpinās savu misiju. Taču pagaidām varam tikai minēt, kādas būs ES un NATO attiecības pēc 7 gadiem.
Laikā, kad ASV loma pasaulē vairs netiek uztverta tik viennozīgi kā pirms pāris gadiem, ES ir svarīgi mazināt savu atkarību no ASV. Pastāvīgā strukturētā sadarbība aizsardzības jomā sniedz šo iespēju. To, vai tā tiks veiksmīgi izmantota, rādīs laiks.