"Vietējie ļoti, ļoti baidījās. Un mēs nesapratām, kāpēc. Jo es varu iedomāties, ja Igaunijā būtu karš, es nevarētu baidīties. Jo no tā ir atkarīgas daudzu cilvēku dzīvības," stāsta Erko.

"Mēs vedām morfiju bez dokumentiem"

Viņš rāda video, kurā Krievijas raķete fiksēta lidojumā. Pēc mirkļa tā nogalina amerikāņu ārstu un ukraiņu pensionāri, kurai viņš palīdzēja.

Video ir iesniegts kā pierādījums kara noziegumam. Uzfilmēts tas bija nejauši – ar telefonu.

"Tas bija ieslēdzies uz video, nevis uz foto. Uzspiedu ieraksta pogu. Nebiju vēl izkāpis no mašīnas. Visi mediķi bija jau ārā, lai tur censtos palīdzēt vecajai kundzei. Un pēc tam bija tikai skaļš sprādziens. Jutu, kā trieciena vilnis izspiež gaisu no plaušām."

Sākumā, kad frontes līnija bija pie Kijivas, Erko kopā ar kādu puisi no Spānijas veda iedzīvotājiem palīdzības kravas. Vēlāk vajadzēja arvien vairāk medicīnisku piegāžu. Ievainoto skaits auga. Daudzas slimnīcas sagrautas, iekārtas iznīcinātas, ievainotie mocījās sāpēs.

"Mēs vedām morfiju. Pāri robežai to nogādājām bez dokumentiem. Muitā vienmēr izlikās tā, it kā to neredzētu. Ejiet cauri! Brauciet tikai!"

"Ir tik daudz cilvēku, kam ar norautu roku ir jāgaida vienu vai divas dienas. Un viņi mirst slimnīcā. Jo mediķu tur nepietiek. Daudzi mediķi aizbēga, kad sākās karš," stāsta Erko.

"Mēs redzējām to agoniju, kas tur bija. Un lielākā daļa ievainoto, kas tur ieradās, nonāca tur par vēlu. Tikai tādēļ, ka karavīri nebija pareizi apmācīti. Daudzi vienkārši nomira, jo bija zaudējuši tik daudz asiņu, ka viņus nevarēja aizvest uz slimnīcām valsts rietumu daļā. Un viņiem vairs nekā nevarēja palīdzēt.

Tas bija patiešām ļoti, ļoti slikti. Un tā es pieņēmu tādu personīgu lēmumu – ka strādāšu vairāk arī kā kara mediķis. Un droši vien pievienošos viņiem."

Sadarbojas ar uzticamiem cilvēkiem

"Tajā laikā es satiku arī norvēģu mediķus. Tie bija ļoti labi izglītoti civilie mediķi, ļoti labi apmācīti. Un viņi man piedāvāja, lai nāku pie viņiem par šoferi un pie viena mācos no viņiem. Un tā es piekritu."

"Mēs strādājām katru dienu medicīnas jomā, bet tai pat laikā palīdzējām saņemt sūtījumus no Rietumiem – no Polijas, no Amerikas – dažādus medikamentus armijai un parastos medikamentus. Mēs redzam, kādas ir vajadzības, cenšamies izvēlēties uzticamus cilvēkus. Jo tur ir arī daudz korupcijas, kad cenšas nozagt.

To nevar noliegt. Un tev ir jāatrod, kurš cilvēks ir labākais. Tāpēc katru dienu tev ir jābūt ar viņiem kopā. Tev viņi ir jāiepazīst nevis tikai vienu dienu vai divas. Tev ar viņiem kopā daudz jāstrādā. Tas ir ilgstošs process."

Diemžēl daudzus vairs nav iespējams izglābt

Vissmagākie lēmumi tiek pieņemti pie frontes līnijas izvietotajos ievainoto stabilizācijas punktos. Ir jāizšķiras, kuri pacienti jānogādā ārstēšanai tālāk iekšzemes slimnīcās.

"Man visgrūtākais šķiet tas, ka ir cilvēki, ko nākas atstāt tur. Par kuriem tu zini, ka viņus vairs nevar izglābt. Un tev pat nav vietas, lai paņemtu kādu mirstošo. Un ir jāstrādā ar tiem cilvēkiem, kurus tev nākas izraudzīties prioritāri. Jādomā, kā izdarīt tā, lai maksimāli censtos izglābt, cik vien daudzus ir iespējams. Tie ir vissmagākie brīži. Katrs ir atšķirīgs. Bet man tajos brīžos ir visgrūtāk."

Erko atzīst, ka karadarbības zonā sevišķi smagi ir strādāt ar bērniem.

"Kā bērni Bahmutā un ne tikai Bahmutā, bet visur pie frontes līnijas – viņi ir tur ne tāpēc, ka tā gribētu. Tā ir viņu vecāku griba, ka viņi ir tur. Vecāki to izvēlas."

"Ir ievainoti cilvēki, kuri atrodas dzīvokļos. Tur nav nekāda tīkla pārklājuma un tu nezini – kas tur ir vai nav. Kāds saka, ka ir viņus redzējis iepriekšējā dienā. Mediķiem tā ir laika izšķiešana. Bet tomēr mēs gājām no viena dzīvokļa uz otru. Meklējām viņus, lai palīdzētu. Reizēm tur bija tā, ka nevarējām atrast. Un tas, kā viņi guvuši ievainojumus allaž bija no artilērijas. Tie bija pastāvīgi draudi, lai vienkārši tā paskatītos – vai viņi tur ir, vai nav."

Cilvēki negrib pamest savas mājas

"Katru reizi, pilnīgi vienmēr, kad mēs tur gājām, mēs teicām: "Lūdzu! Ja kāds grib doties prom, mēs varam jūs evakuēt. Varam paņemt mantas, arī, ja jums ir kaķis vai suns – varam bez problēmām." Mums ir cilvēki Kramatorskā un Dnipro, kas var aizvest jūs uz viesnīcu un izmitināt. Ar to nav problēmu. Bet cilvēki vienkārši...

Es varu tikai spriest, ka no tiem, ko uzrunājām, pat arī jaunas ģimenes ar bērniem – viņi negribēja aizbraukt. Tikai 1–2% cilvēku piekrita."

"Viņi stāstīja, ka Ukrainā ir tāds likums – ja kāds dzīvo kādā dzīvoklī vismaz pusgadu, tad var pieteikt savas tiesības uz to dzīvokli. Vienkārši daudzi no viņiem baidās – ja viņi tagad aizbrauks un kāds, pat varbūt kāds ukrainis, ievāksies viņu mājā vai dzīvoklī; viņiem ir bail, ka pazaudēs visu."

Erko stāsta, ka Krievijas ielenktajā, gandrīz jau ieņemtajā Bahmutā vēl ir ap 10 tūkstoši civiliedzīvotāju. Ir patvertnes un kādi pieci, seši centri, kur tiek sniegta dažāda veida palīdzība.

Okupantu atbalstītāji ziņo par Ukrainas armijas izvietojumu

Bahmutā ir daudz arī Krievijas atbalstītāju, tādu esot vismaz puse.

"Viņi atnāk uz bēgļu centriem izmantot internetu un visu. Bet mēs esam to piefiksējuši un ukraiņu karavīri patiešām ļoti aktīvi viņus uzmana. Šajos apgabalos viņi dzīvo pilsētās, un mēs arī paši esam redzējuši, ka dažus arestē. Un zinām, ka tie patiešām ir īsti prokrieviskie."

"Jo mēs zinām, ka vietējie, kas uztur tos civiliedzīvotājiem paredzētos centrus – tur ir internets. Daudzi no viņiem iet turp, lai nosūtītu ukraiņu pozīciju koordinātas. Un pilsēta ir tik maza, ka ir ļoti viegli ieraudzīt, kur ir ukraiņi. Jo pilsēta ir maza. Ļoti, ļoti maza. Un ir daudz ukraiņu karavīru. Ukraiņi arī tur savas vienības kaut kur kaut kādos pagrabos. Pa 20-30 cilvēkiem tur ir.

Viņi iet un nodod tās koordinātas, lai parādītu, kā labāk trāpīt ukraiņiem. Un tas vairs nav nejaušs trāpījums. Tas ir precīzi notēmēts. Jā, viņi ir tur visu laiku."

"Tur vispār ir divu veidu prokrieviskie. Daži ir tādi, kā nupat stāstīju, bet citi, ko esam satikuši, apmeklējot daudzas dzīvojamās mājas, meklējot tos, kas tur palikuši un kuriem vajadzīga palīdzība. Tur ir cilvēki kas negrib iet uz civilajiem centriem, jo uzskata tos par pro-ukrainiskām vietām. Bet daudzas reizes mēs esam palīdzējuši arī viņiem – ar kaut kādām lietām, ar zālēm.

Mēs nejautājam viņiem – kas jūs esat. Bet to var redzēt, kāda ir viņu mentalitāte. Viņi ir tie, kas gaida. Daži cilvēki, kā kāda vecāka kundze mums arī teica – ka gaida atbrīvotājus."

"Tā tas ir katru dienu. Tu satiec tos cilvēkus. Viņi uzdod ļoti daudz jautājumu. Un tad tu saproti, ka kaut kas nav īsti. Un – jā, Ukrainas armijnieki, kad ar tiem runājām, viņi arī teica, ka tā tiešām ir liela problēma. Bet tur neko nevar izdarīt. Viņi ir izdarījuši, cik vien spējuši. Tik un tā daudzi joprojām ir palikuši tur. Jo tas ir labākais veids, kā krievi var iegūt informāciju. No parastiem vietējiem iedzīvotājiem."

"Daudzi no viņiem ir tur iesūtīti jau agrāk. Pilna mēroga iebrukums sākās 24. februārī, un viņi tur bija izvietoti jau iepriekš, lai tur pielāgotos, iedzīvotos. Lai vietējie viņus iepazīst kā parastus iedzīvotājus. Pilnīgi noteikti tur ir arī tādi cilvēki. Un viņi saņem atalgojumu no Krievijas valdības."

Puišiem bija pārsprāgušas bungādiņas

Erko uzfilmētais uzbrukums brīvprātīgo mediķu komandai 2. februārī noteikti nebija nejaušība, spriež Erko. Viņa amerikāņu kolēģis Pīts Rīds gāja bojā, citus ievainoja.

"Sprādziens atplēsa vaļā manas mašīnas durvis un es vienkārši izripoju laukā uz asfalta un centos sākt elpot."

"Redzēju, ka Saimons un Sanders – abi mani mediķi nāca ārā no dūmu mākoņiem. Viņiem vienkārši nebija ne bikšu, ne piedurkņu, pilnīgi nekā. Tas viss bija sadedzis. Mēs ar Saimonu palīdzējām Sanderam, jo tūlīt redzējām, ka viņš īsti nevar paiet, abas kājas ir nopietni savainotas."

"Mēs dzirdējām vēl vienu sprādzienu. Nezinājām, ko gaidīt. Man bija doma, ko pateicu arī puišiem, ka ir jāaiziet pēc iespējas tālāk. Jāatrod kāda lielāka dzaudzdzīvokļu māja vai kas tāds. Tagad es zinu, ka abiem puišiem bija pārsprāgušas ausu bungādiņas. Visticamāk – viņi neko nedzirdēja."

Pilsētā izskatās kā džungļos

Cenšoties glābties no apšaudēm, viņi kara laukā viens otru pazaudēja. Abiem Erko biedriem ātrāk izdevās tikt atpakaļ bāzē. Erko ar Bahmutas vietējo iedzīvotāju palīdzību izdevās patverties ukraiņu armijas Bahmutas komandcentrā. Todien tā viņam bija vēl viena laimīga izglābšanās.

"Biju pazaudējis telefonu, nebija arī kartes. Mēs bijām pārbraukuši otrā pusē dzelzceļam. Bet šķērsot dzelzceļu, ejot kājām negribēju, jo tā ir ļoti plaši pārskatāma vieta vairāku simtu metru platumā. Snaiperi var pamanīt. Es zināju, ka ir daži brīvprātīgo centri tuvumā tajā apkārtnē. Bet nezināju, kur tieši tie atrodas. Tur ir kā džungļos – visas mājas izskatās līdzīgas. Beidzot es atradu kādu pagrabu, kur redzēju atvērtas durvis. Tur bija kāds vecāks vīrs. Es pat neko nejautāju, skrēju tik uz pagrabu. Nopratu, ka tas pagrabs ir viņa, jo viņš man sekoja. Runāju ar viņu un savā lauzītajā krievu valodā mazliet izskaidroju, kādā situācijā esmu."

"Es līdz pat šai dienai domāju, ka tie bija prokrieviski cilvēki. Bet tā ģimene – vecais vīrs un, cik sapratu, viņa meita, viņi negribēja mani pieņemt. Vienkārši teica, ka es esmu kā mērķis. Un, ja šaus pa mani, tad trāpīs arī viņiem. Tomēr tā sieviete gribēja palīdzēt un teica - tev jāiet aiz tās mājas. Tur ir militārās vienības un arī vieta bēgļiem. Viņa mazliet pavadīja mani un parādīja virzienu. Un tā es tiku līdz tam armijas punktam."

Pēc izglābšanās nokļuva Bahmutas komandcentrā

"Es gan pats to nezināju, bet tas īstenībā līdz pat šodienai ir Bahmutas komandcentrs. Tas atrodas vienā lielā pagrabā. Kad es tur ierados, bija arī jautājumi par uzticamību

Man gan pase bija jakas kabatiņā. Bet nebija ne telefona, nekā. Jo ja būtu telefons, es parādītu bildes, ka daudz palīdzu armijai. Bet tagad varēju tikai stāstīt.

Bet, šķiet, ka pēc kādām 20 minūšu sarunām un, redzot Igaunijas pasi, es tiku ielūgts doties pagrabā. Nokļuvu komandcentrā."

"To vietu ļoti apšaudīja. Viņi teica – jā, nav problēmu, mēs varam tevi aizvest. Bet nezinām kad. Jo šauj. Varbūt naktī, jo naktīs ir mazliet mierīgāk. Tobrīd bija ļoti intensīvi. Tā bija diena, kad Bahmutas ofensīva sākās visintensīvāk. Es viņiem teicu – ja mēs šodien paliksim dzīvi un tiksim ārā, tad es jums turpmāk palīdzēšu tikt pie piegādēm vairāk. Tikai pasakiet, kas jums vajadzīgs, un es palīdzēšu."

"Redzēju tajā komandcentrā, ka viņiem ir daži mazi ķīniešu ģeneratori, ar benzīnu darbināmi, un viens puisis mēģina iedarbināt, bet nedarbojas. Es viņiem teicu, ka varu palīdzēt dabūt kādu lielāku dīzeļģeneratoru. Viņi tā kā īsti man neticēja. Bet nu saka – jā, ja vari, tad labi!

Kādas divas stundas es ar viņiem tur nosēdēju. Bija diezgan jauki, piedāvāja man kafiju un visu.

Es uzzināju arī, ka daudzi cilvēki mums kopīgi bija pazīstami. Un līdz pat šai dienai sazināmies ar to armijas vienību. Daudzi no viņiem tagad jau ir gājuši bojā.

Bet tie, kas palikuši, ar tiem daudz runājam. Un es viņiem palīdzu. Ne gluži katru dienu, bet cik varu. Viņi mani droši izveda laukā."

Laipni vārdi dod man spēku

"Pēc trim dienām es viņiem dabūju 7,5 kilovatu dīzeļģeneratoru un piegādāju to līdz pat durvīm. Un, kad vēlāk ieslēdzu savu telefonu, puiši man jau sūtīja bildes, ka ģenerators ir jau pie viņiem. Tas bija patiešām jauki! Tā, šķiet, ir viena tāda lieta, kas man deva spēku turpināt."

"Jo pēc tāda uzbrukuma, kā šis tev ir jāatgūst savs prāts. Tev vajadzīgs atbalsts. Tu atbalsti cilvēkus un viņi savukārt sniedz atbalstu tev. Ir jāredz visa aina – kāpēc tu pakļauj briesmām savu dzīvību un riskē. Un, kādi ir cilvēki, kurus es atbalstu. Ka viņi pateicas, sniedz man atpakaļ savas emocijas. Tie ir laipni vārdi, kaut kas, kas man dod spēku un apziņu – kāpēc es to daru."

Pēc video publiskošanas Krievijas algotņu bandas "Vagner" vadonis Jevgeņijs Prigožins pavēstīja, ka uzbrukumu esot inscenējuši paši ukraiņi.

Krievijas spēki apzināti vēršas pret mediķiem

Erko ir pilnīgi pārliecināts, ka tas bija apzināti sarīkots kārtējais Krievijas uzbrukums mediķiem.

"Man ir tik daudz draugu starp militārajiem mediķiem. Hospitāļu vienībās – tur ir tik daudz ievainoto, katru dienu mediķu vidū. Viņiem ir uzbrukts apzināti. Un to var pat redzēt. Jo mums ir zīmes ar sarkaniem krustiem, kad braucam konvojos. Un viņi arvien vēl izmanto lāzervadības prettanku raķetes, kas nozīmē, ka tev ir jābūt precīzā līnijā izvietotam, ir jāveic novērošana un ir vajadzīgs arī laiks, lai izraudzītos savu mērķi. Jo lāzervadība ir veca tehnoloģija. Tas nav kaut kas tāds, ko tā vienkārši izšauj. Tev ir iepriekš jāzina, kas ir izraudzītais mērķis, ir jānotēmē pa to.

Mums ir sarkanie krusti. Un viņi zina, pa ko viņi šauj. Un mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie."

Erko vairākkārt ir gribējies beidzot arī pašam ņemt ieroci un doties cīņā kā karavīram.

"Bet, kad runāju ar vienu komandieri, kura vienību es tobrīd atbalstīju, viņš vienkārši sāka raudāt, kad es to pateicu. Viņš teica – nekādā gadījumā to nedari! Jo tu vari izglābt dzīvības un palīdzēt cilvēkiem daudz vairāk tad, ja tu esi starp armiju un hospitāļiem un starp Rietumu organizācijām. Tā tu vari palīdzēt tūkstošiem cilvēku. Bet ja būsi te viens pats – tu riskēsi pats ar savu dzīvību un vairs nevienam palīdzēt nevarēsi. Tas bija viens patiešām gudrs puisis, kas nocēla mani no tās idejas pievienoties karavīriem."

Krievi iznīcinās vienu mašīnu, mēs vietā aizsūtīsim desmit

Erko rāda vienu no frontes ātrajām palīdzībām, ko pats arī aprīko, zinot, kādas ir karalauka vajadzības.

"Viena izmaksā ap 6000 eiro. Tas nav daudz. Mums viss ir no ziedotājiem. Materiāli dažādi, ko var izmantot – tie ir ātri paņemami. Te ir medikamenti, ko lieto kritisku stāvokļu gadījumos, lai nokļūtu līdz stabilizācijas punktam. Jo šīs mašīnas ir nulles līnijā, ugunslīnijā zem apšaudes, kur jāstrādā ļoti, ļoti ātri. Un šī ir tāda iespēja – viena lēta mašīna, kas var izglābt daudzas dzīvības. Nav jālieto dārgs aprīkojums, bet šāds – vienkāršs un robusts."

"Es gribu rādīt piemēru Igaunijā un maniem sekotājiem sociālajos tīklos – ka uz visu to, ko viņi nodara – ja viņi iznīcina vienu mūsu ātro palīdzību, tad mēs sagādājam 10 citas

Vienkārši tā – ja viņi kaut ko iznīcina, mēs Ukrainai sniedzam vēl vairāk."

Pēc īsas atelpas mājās Erko būs atpakaļ frontē. Bez ieroča.