ĪSUMĀ:
- Zviedrijā pēdējos gados notiek arvien vairāk noziegumu ar šaujamieroču pielietošanu.
- Visbiežāk apšaudes izraisa konflikti starp narkotiku tirgotāju bandām.
- Liela daļa bandās iesaistīto ir jaunieši, kas lielākoties nākuši no imigrantu ģimenēm.
- Neveiksmes imigrantu integrācijas procesā tiek skaidrotas ar sabiedrības segregāciju.
- Kā risinājums segregācijas pārvarēšanai tiek minēta vietējo komūnu attīstīšana.
Zviedrija tiek uzskatīta par vienu no visattīstītākajām valstīm Eiropā un visā pasaulē. Apvienoto Nāciju Organizācijas veiktajā Tautas attīstības indeksa (Human Development Index) reitingā, kas izvērtē vispārējo dzīves līmeni konkrētā valstī, 2022. gadā tā no 154 valstīm ieņem augsto 7. vietu. Par apmierinātību ar dzīvi Zviedrijā liecina arī nopelnītā 7. vieta Pasaules laimes indeksā, kas ar aptauju palīdzību izvērtē, kā respondenti vērtē savu dzīvi 146 valstīs.
Neskatoties uz šiem rādītājiem, pēdējo gadu laikā visā valstī pastiprinājušās apšaudes. Lai gan šādi incidenti vairāk vai mazāk notiek visās pasaules valstīs, Zviedrijā tās notiek biežāk nekā citur Eiropā. Iemesli tam ir vairāki un ne tik vienkārši izskaidrojami.
Apšaužu skaits katru gadu pieaug
Kā liecina Zviedrijas policijas apkopotie dati par apšaužu gadījumiem no 2016. gada līdz 2023. gada martam, 2022. gadā notika 391 apšaude, kas līdz šim ir rekordaugsts skaitlis. 62 cilvēki tika nogalināti, bet 107 guva ievainojumus. Vissmagāk skartais reģions bija galvaspilsēta Stokholma, kur notika 128 apšaudes, 29 nāves gadījumi un 31 cilvēks guva ievainojumus.
Tie ir augstāki rādītāji nekā 2021. gadā, kad tika reģistrētas 344 apšaudes, 45 nāves gadījumi un 115 cilvēki tika ievainoti.
Pieaugoša tendence novērojama laika periodā no 2016. līdz 2020. gadam. Pieejamie dati par 2023. gadu liecina, ka līdz martam ir reģistrēts 71 apšaudes gadījums, 7 nāves gadījumi un 19 ievainotie.
No 2017. līdz 2022. gadam visvairāk apšaužu notika Stokholmā. Līdz šim visaugstākais skaits tika sasniegts 2021. gadā, kad galvaspilsētā un tās apkārtnē notika 169 apšaudes gadījumi. Šogad līdz martam tur reģistrētas 29 apšaudes.
Iepriekš veiktajos izpētes materiālos par vardarbību ar šaujamieročiem ir secināts, ka Rietumeiropas un Ziemeļeiropas reģionos šāda tipa noziegumu skaits pieauga laika periodā no 1960. līdz 1990. gadam un kopš 1990. gada pakāpeniski ir samazinājies.
Savukārt Zviedrijā šī statistika ir stagnējusi un kopš 2013. gada pat pieaugusi, liecina 2021. gadā publicētais pētījums, ko veikusi Zviedrijas Nacionālā noziedzības novēršanas padome.
Pētījumā vardarbības ar šaujamieročiem rādītāji Zviedrijā tiek salīdzināti ar 22 citām Eiropas valstīm, tostarp Latviju, Lietuvu un Igauniju, no 2000. līdz 2021. gadam.
Rezultāti uzrāda, ka ietvertajā laika periodā visās izskatītajās Eiropas valstīs vardarbība ar šaujamieročiem ir samazinājusies, izņemot Zviedriju, kur tā ir strauji pieaugusi.
Pētījumā ir norādīts, ka starp analizētajām valstīm ir tādas, kas attiecīgajā laika periodā ir pieredzējušas īslaicīgus kāpumus, taču neviena no tām nav pieredzējusi tādas pārmaiņas, kas pielīdzināmas Zviedrijai.
Pievēršoties Baltijas valstīm, publikācijā secināts, ka izpētes perioda sākumā tās bija starp tām Eiropas valstīm, kur vardarbība ar ieročiem notiek ļoti bieži, bet situācija gadu garumā ir krasi nomierinājusies.
Nabadzīgākās apkaimēs biežāk notiek noziedzība
Pētījuma autori norāda, ka šīs parādības nav iespējams īsi paskaidrot. Izpētes rezultāti liecina, ka lielākā daļa šo gadījumu notiek vietās, kur jau iepriekš pastiprināti norisinās noziedzība.
Visbiežāk pie šādiem iznākumiem noved konflikti starp dažādiem noziedzīgiem grupējumiem, kas saistīti ar narkotiku tirdzniecību.
Tiek pieļauts, ka pieaugums šī tipa vardarbībā varētu būt iznākums, ko radījusi pastiprināta kriminālā aktivitāte nabadzīgākās apkaimēs, kas attiecīgi ir biežāk pakļautas noziedzībai. Lai gan šādu iemeslu dēļ apšaudes notiek arī citās Eiropas valstīs, līdz šim nav skaidrs, kādēļ tieši Zviedrijā tās notiek biežāk.
Problēmu veicina sabiedrības segregācija
Aplūkojot iespējamos iemeslus apšaužu pieaugumam, Upsalas Universitātes profesore un sociālās medicīnas speciāliste Anna Sarkadi intervijā LSM norāda, ka konflikti starp bandām ir tikai īsais skaidrojums. Viņa saka: "Policija stāsta, ka ir notikusi eskalācija, jo sadursmes rodas ne tikai narkotiku tirdzniecības, bet arī sadzīvisku iemeslu rezultātā.
To varētu saukt par atriebības ciklu – piemēram, es nogalināšu tavu tēvu vai māti, jo tu nogalināji manu dzīvesbiedru."
Sarkadi uzsver, ka šai problēmai ir dziļas saknes, kas attīstījušās daudzu gadu garumā. Viņas ieskatā patiesais iemesls ir sabiedrības segregācija, kuras rezultātā liela daļa cilvēku ikdienā jūtas neiederīgi Zviedrijas sabiedrībā. Šīs segregācijas izpausmes visspilgtāk atspoguļojas jauniešos, kas izvēlas pievienoties dažādām bandām.
Sarkadi tālāk norāda, ka lielākā daļa šīm bandām piederīgo ir jaunieši vecumā no 15–20 gadiem, kas lielākoties nāk no imigrantu ģimenēm, bet ir dzimuši Zviedrijā.
"Tāpēc populārais viedoklis, ka pie šīs vardarbības ir vainojami imigranti, kas nesen ieradušies valstī, nemaz nav patiess – lielākā daļa cilvēku, kas pastrādā šos noziegumus, ir dzimuši Zviedrijā," norāda profesore.
Viņasprāt, šiem jauniešiem ir grūti iejusties sabiedrībā, jo viņi dažādu iemeslu dēļ nav audzināti tā, lai justos kā cienīti sabiedrības locekļi. Tāpēc viņiem ir grūtības iederēties starp saviem vienaudžiem un nākas iesaistīties bandās, lai izjustu kopības sajūtu.
Segregācijas rezultātā veidojas divas sabiedrības grupas
Sarkadi papildina, ka liela daļa no šiem jauniešiem ir uzauguši trūcīgos un nestabilos ģimenes apstākļos un pametuši mācības. Profesore norāda, ka šādi izpaužas minētā sabiedrības segregācija, jo izveidojas divas sabiedrības grupas, kas dzīvo ļoti atšķirīgas dzīves.
Viena no tām ir jaunieši, kuri ir uzauguši ģimenēs, kas spējušas uzaudzināt savus bērnus stabilos apstākļos un ir atradušas savu vietu Zviedrijā, strādājot stabilā darbavietā, dzīvojot drošā mājoklī un izveidojot plašu kontaktu loku. Otra sabiedrības grupa ir jaunieši, kam nav tā paveicies.
Sarkadi secina, ka mazāk veiksmīgajiem jauniešiem viņu apstākļi izraisa stresu, kas noved pie lēnākas valodas attīstības, sliktākiem rādītājiem mācībās un vispārējas neuzticības tā saucamajai "pieaugušo pasaulei." Šo attieksmi veicina arī vecāki, kas neuzticas saviem līdzcilvēkiem un sociālajiem dienestiem.
Segregāciju veicina nepilnības integrācijas politikā
Plaši pausts iemesls bandu aktivitātei un to veicinošajai sabiedrības segregācijai ir nepilnības valdības īstenotajā imigrantu integrācijas politikā, kam piekrita arī bijusī Zviedrijas premjerministre Magdalēna Andešone.
Intervijā radiostacijai "Sveriges Radio" Andešone norādīja, ka valdība pēdējo 20 gadu laikā nav pietiekami centusies sabiedrībā integrēt lielo daudzumu iebraucēju no ārzemēm, kas ir novedis pie iepriekš minētās sabiedrības segregācijas.
Šim viedoklim piekrīt arī Anna Sarkadi. Viņa norāda, ka Zviedrija lielai daļai iebraucēju nav sniegusi pietiekami daudz palīdzības adekvātas dzīvesvietas un stabilas darbavietas atrašanā. Būtiska daļa šo cilvēku ierodas Zviedrijā ar mērķi meklēt patvērumu un sākt jaunu dzīvi. Profesores ieskatā, viņi izceļas ar sevišķi dedzīgu vēlmi strādāt un iederēties Zviedrijas sabiedrībā.
Iebraucējiem grūti atrast darbu
"Atbilstoši likumiem iebraucēji uz diviem gadiem tiek ievietoti kādā patvēruma centrā, kur viņiem tiek nodrošinātas visas dzīvošanas vajadzības un katru dienu tiek piešķirta noteikta naudas summa ikdienas izmaksām. Taču viņiem nav nekādas ietekmes pār šiem diviem gadiem – viņiem liek sēdēt un gaidīt," norāda profesore.
Viņa papildina, ka šo centru iemītnieki var doties ārā, taču ar piešķirto naudu bieži vien nepietiek nopirkt autobusa biļetes vairāk kā vienreiz nedēļā.
Tāpēc viņu iespējas pietiekami iepazīt jauno vidi un produktīvi pavadīt laiku šo divu gadu periodā ir ierobežotas. Bērni var doties uz skolu, bet pašiem vecākiem augstāk minēto iemeslu dēļ bieži atliek sēdēt patvēruma centrā. Zviedru valodu mācīties arī nav iespējams.
Profesore stāsta, ka iebraucēji bieži vien saskaras ar grūtībām atrast darbu tieši valodas nezināšanas dēļ: "Lielai daļai imigrantu ir grūti konkurēt darba tirgū, jo darba devēji vienmēr uzsver nepieciešamību zināt valodu. Taču daudziem vienkāršiem darbiem valodas zināšanas nav tik būtiskas."
Šie ļaudis izceļas ar dedzīgu vēlmi strādāt, sevišķi kopš brīža, kad ir saņēmuši uzturēšanās atļauju. Savukārt šo atļauju var saņemt tikai ar noteiktu zviedru valodas zināšanas līmeni, tāpēc var paiet daudzi gadi līdz tam, kad var sākt meklēt darbu. Cilvēkiem, kas nav tikuši pie šādas atļaujas vai nav ieguvuši darba pieredzi, šis process ir vēl garāks, secina Sarkadi.
Viņa uzsver, ka iebraucējiem ir jāļauj biežāk iziet no patvēruma centra, lai viņi varētu iesaistīties dažādos kolektīvos un iejusties jaunajā vidē: "Ir pierādīts, ka piedalīšanās palīdz iemācīties valodu un saprast, kā ievērot noteikumus."
Problēmas risinājumi: vietējo komūnu stiprināšana
Apspriežot pieejas vardarbības samazināšanai, profesore norāda, ka mājsaimniecībās ir nepieciešams radīt mīlestības pilnu vidi jau pirms bērna piedzimšanas. Bērna māmiņu pirms dzemdībām ir nepieciešams pienācīgi aprūpēt, kā arī abiem vecākiem ir svarīgi veidot attiecības ar sociālajiem dienestiem, kas var apciemot jauno ģimeni.
Dienestiem ir nepieciešams uzzināt, kāds atbalsts vecākiem ir nepieciešams, lai bērns uzaugtu labvēlīgā un stabilā vidē, un saprast, ar kādiem izaicinājumiem vecāki saskaras, lai tos palīdzētu pārvarēt, stāsta Sarkadi.
Vēl viens risinājums, kas spētu mazināt segregācijas radītās negatīvās sekas, ir vietējo komūnu attīstīšana. Liela daļa cilvēku, kas dzīvo segregācijas skartajos rajonos, ļoti novērtē savas dzīvesvietas un tās uzskata par savām mājām. "Šajās vietās pastāv jaukas kopienas – notiek pasākumi un darbojas dažādas biedrības," atzīmē Sarkadi.
Viņas ieskatā – šīs iezīmes ir svarīgi atbalstīt un veicināt, jo iesaiste tajās cilvēkiem sniedz iespēju izjust kopības sajūtu un gūt vērtīgu pieredzi. Bērnus, jauniešus un viņu vecākus ar tām ir nepieciešams iepazīstināt, lai viņi spētu saskatīt, kādu pienesumu savai kopienai viņi spēj sniegt.
Zviedrijas sabiedrība kopumā ir nevardarbīga
Sarkadi norāda, ka par spīti iepriekš aprakstītajām vardarbīgajām tendencēm Zviedrijas sabiedrība kopumā ir ļoti iekļaujoša un iecietīga. Vardarbība tiek nosodīta, un bērniem jau no agra vecuma tiek mācīts, ka konflikti ir jārisina nevardarbīgā ceļā.
"Tāpēc apšaudes ielās sniedz pilnīgi citu priekšstatu par zviedru paštēlu," uzsver profesore.
Viņa uzsver, ka Zviedrijas sabiedrībā, kur vēl 70. un 80. gados lielākā daļa cilvēku nekad neslēdza savas mājas vai automašīnas, šāda vardarbība ilustrē milzīgas pārmaiņas.
"Vēl joprojām visbiežāk sastopamā reakcija šo notikumu liecinieku vidū ir – "es nekad nedomāju, ka tas notiks šeit,"" secina Sarkadi.
Vienlaikus viņa norāda, ka laika gaitā arvien vairāk vietās – lielākoties segregācijas skartās priekšpilsētās – apšaudes notiek pārāk bieži un kļūst pat paredzamas.
