"24. februārī, kad sākās karš, sešos no rīta es piecēlos, skatos ziņas, o, karš sācies. Nu, labi, paņēmu, saplēsu savu līgumu. Tas man tieši tajā laikā gandrīz bija beidzies. Pateicu, viss, pietiek, dodos tālāk. Atbraucu uz Ukrainu," tā notikumus pirms gada atceras latviešu karavīrs Ukrainā ar segvārdu "Sarkanā lapsa".
Saņēmis arī Ukrainas apbalvojumus
Pēc speciālitātes viņš ir snaiperis. Drošības apsvērumu dēļ sīkāku informāciju par sevi viņš lūdz neatklāt.
Gados jauns, jauks, smaidīgs puisis. Ja ne karš un apstākļi, kuros tiekamies, nekādi nepateiktu, ka viņš ir aukstasinīgs snaiperis, kura Ukrainā likvidēto iebrucēju skaits šobrīd pārsniedz divus desmitus.
Uz jautājumu, cik ienaidnieka karavīru viņš nošāvis, "Sarkanā lapsa" atbild: "Divdesmit vienu pagaidām. Bet nu tie ir apstiprinātie."
Ukrainā viņš ir viens no apbalvotākajiem latviešu karavīriem. "Sarkanā lapsa" jau pirms sarunas mani brīdinājis, ka par saviem apbalvojumiem nevēlas runāt, jo negrib lielīties, turklāt karš vēl nav beidzies un Ukrainā ļoti daudzi citi cilvēki būtu pelnījuši ordeņus.
Savu karjeru militārajā jomā "Sarkanā lapsa" veidojis mērķtiecīgi. Bijis Jaunsardzē, līdz pat Krievijas vispārējam iebrukumam Ukrainā dienējis Latvijas valsts militārajās struktūrās, bet 25. februārī ieradies Ukrainā. To brīdi viņš spēj nosaukt ar minūtes precizitāti.
"Pulksten 8.43 es pārbraucu pāri robežai."
Mana motivācija bija palīdzēt Ukrainas tautai
Sākotnēji devies pa taisno uz Mariupoli, lai palīdzētu ukraiņu draugam, ar kuru savulaik bija iepazinies, spēlējot spēles, un kurš iebrukuma dēļ bija nonācis grūtībās.
"Sākumā mana motivācija bija izglābt draugu. Pēc tam otrā motivācija bija, kad sāku skatīties, kas notiek ar cilvēkiem, – uz robežām, pie robežām, visādās mājās.
Miruši parastie cilvēki, miruši bērni, mirušas omītes, opīši. Mana motivācija bija palīdzēt Ukrainas tautai, tas ir viss.
Tas pats notika ar mums Pirmajā un Otrajā pasaules karā," stāsta "Sarkanā lapsa".
Uz jautājumu, cik ilgi viņš plāno palikt un karot Ukrainā, latviešu snaiperis atbild, ka līdz kara beigām. "Vai nu kastē mani pārvedīs mājās, vai līdz kara beigām."
Sākotnēji viņš nonācis Ukrainas pusē karojošo ārzemnieku leģionā, kur nokarojis aptuveni gadu. Pirms neilga laika nomainījis vienību, un šobrīd karo ukraiņu vienībā Doneckas apgabalā netālu no Bahmutas.
Mans uzdevums ir piesegt cilvēkus
Uz jautājumu, kāda tur šobrīd ir situācija, "Sarkanā lapsa" atbild līdzīgi kā uz daudziem citiem jautājumiem – pa pusei jokojot, pa pusei nopietni.
"Ai, viss normāli, skaisti. Tur visi gaida atvērtām rokām. (Smejas). Tā vismaz es saku. Nu, tur nav sūdīgi. Tur viss ir kārtībā. Mēs dabūjam pa galvu, viņi dabū pa galvu, bet krievi vairāk dabū pa galvu nekā mēs. Mēs gudrāki esam."
Savus pienākumus frontē viņš raksturo šādi: "Es vairāk darbojos kā piesegs karavīriem. Esmu snaiperis, mans uzdevums ir piesegt cilvēkus, skatīties, kas viņiem priekšā notiek."
Nereti dzirdēts, ka Ukrainas spēkiem frontē trūkst munīcijas. "Sarkanā lapsa" atbild apstiprinoši. Situācijas ir mainīgas, taču ik pa laikam tas ir jūtams.
"Ja es negribu, lai mani atklāj, man jāšauj zem kaut kādas skaļākas skaņas. Man ļoti patīk, kad artilērija šauj. Tajā brīdī es varu izšaut, lai mani neatklāj. Bet nu vienu brīdi, kad mūs gandrīz saņēma ciet, bija situācijas, kad es šāvu bez kādām fona skaņām, šāvu no tukšas istabas.
Mēs uzgājām uz piekto stāvu, atlauzām durvis, izsitām logu un šāvām pa krieviem. Septiņus krievus noguldīju. Pa nakti viņi atnāca un sāka mūs meklēt. Nebija nekāda artilērija, nekas cits. Uzlikām nakts redzamības brilles, skatāmies – tur deg, krievi skraida, uzsūtījām artilēriju. Nākamajā dienā ukraiņi mums saka – 75 miruši krievi. Es – o, forši, malacis esmu."
Krievi mūs ielenca, bet izdzīvojām
Tā arī bija viena no bīstamākajām situācijām, kas pieredzēta aizvadītā gada laikā.
"Mēs izgājām ar savu pārinieku ārā uz trīs dienām. Pa nakti mūs ielenca krievi. Bet mēs tikām ārā, viss kārtībā. Vienkārši mūs ielenca, mēs tur gulējām. Mēs stāvējām ar pistolēm un granātām pie durvīm, bet viss bija kārtībā, viņi aizgāja prom."
"Ja viņi visi ienāktu iekšā vai iemestu granātu caur durvīm, tad mēs jau būtu Valhallā [kritušo varoņu paradīze skandināvu mitoloģijā], bet vēl neesam."
"Sarkanā lapsa" ar biedriem piedalījās arī vērienīgajā operācijā, kas vainagojās ar plašu teritoriju atbrīvošanu Harkivas apgabalā septembra sākumā.
"Sākām lielo uzbrukumu Kupjanskas virzienā. Tur džeki izbrauca uz blokposteni, bet nezināja, ka tas ir krievu. Izbrauca uz turieni, un pa viņiem sāka šaut. Viņi izleca no mašīnas ārā un skrēja atpakaļ, es skatos uz viņiem caur savu optiku – džeki skrien, kāpēc viņi skrien? Viņiem mašīnā jābūt, kāpēc viņi skrien? Skrien, skrien, skrien, dzirdu – tuf, tuf, tuf, kaut kas šaudās. Ahā, skaidrs, tur laikam ir krievi.
Pusstundas laikā atbrauca mūsu tanks, bet viņam nebija lādiņu. Tanks brauca mums pa priekšu kā bruņu aizsegs, pēc tam aizmugurē brauca divi bruņutransportieri, un tad es aiz viņiem maucu, un visa komanda vēl aiz manis. Izgājām, tranšejas iztīrījām.
Atradu krievu pistoli, skraidīju un šaudījos ar divām pistolēm kā Rembo, pārējie mētājās ar granātām. Bet viss bija kārtībā, visi dzīvi, veseli."
Jārēķinās ar iespējamo krievu atriebību
Taču ir piedzīvoti arī brīži, kad nācies savus biedrus redzēt jau mirušus. Kopumā gan armijā viņš cenšas neveidot ciešus kontaktus ne ar vienu. Turklāt esot ļoti piesardzīgs, visur esot spiegi, un jārēķinās ar krievu vēlmi pēc atmaksas.
Tas ir arī iemesls, kāpēc "Sarkanā lapsa" neatklāj savu vārdu, arī karstajos punktos karojošo latviešu kolēģu identitāte, ja vien viņi paši to jau nav publiski atklājuši, tiek turēta stingrā slepenībā.
"Mēs nogalinām krievus," stāsta "Sarkanā lapsa". Uz iebildi, ka to jau dara visa Ukrainas armija, kas cīnās ar okupantiem, viņš nosaka: "Nu jā, bet mēs to darām, kā to pateikt, izcili. Mēs to darām ļoti skaisti un eleganti."
Kas par to liecina? "Par to liecina video, ko kāds ukrainis vai kāds no mūsējiem uzņēmis un ielicis internetā. Arī visi šie apbalvojumi. Visi ukraiņi par to zina. Es izbraucu kādus 1000 kilometrus no frontes līnijas, staigāju pa pilsētu, bet man nāk klāt un saka: "O, es tevi zinu, tu esi tas džeks!""
Frontē vajadzīgi auto un rezerves daļas
"Sarkanā lapsa" domā, ka karš Ukrainā varētu ilgt vēl ilgāku laiku.
"Nu, te izskatās, ka nebūs viens vai divi gadi. Jo tuvāk mēs ejam Krievijas robežai, jo vairāk krievi ir nocietinājušies."
Uz jautājumu, kādu palīdzību viņš gribētu saņemt no tautiešiem Latvijā, "Sarkanā lapsa" atbild: "Vairāk mašīnu derētu sūtīt, arī rezerves daļas. Viens vai otrs palīdzēs ļoti labi, jo mašīnas ļoti ātri plīst. Piemēram, es braucu turpat, kur tanks brauc. Vai nu tanks man pa priekšu, vai es aiz viņa."
"Sarkanā lapsa" visu iepriekšējo gadu nobraucis ar latviešu ziedoto auto, bet tagad tas ir remontā un izskatās, ka ilgi neizvilks. Tāpēc atbalsts joprojām ir nepieciešams.
"Man sagādā prieku tas, ka mums palīdz, ka latviešu tauta palīdz. Viss ir ļoti skaisti, bet nu, ja var vēl vairāk, esmu atvērts tam visam."
Gribētu, lai kāds viņam atved īstu Latvijas karogu
Līdz ar karošanai vajadzīgo tehnikai un ekipējumu "Sarkanā lapsa" ļoti gribētu, lai kāds viņam atved arī Latvijas karogu. Nevis to maziņo, mašīnas logā izkaramo, bet oriģinālizmērā, lai varētu pacelt mastā.
Simbolisku daļiņu no Latvijas viņš sev ir uztetovējis uz muguras – tā ir kāda no latvju spēka zīmēm.
Viņam vēl ir arī citi tetovējumi. Jaunākais no tiem – ukraiņu trīsžuburis. Zem tā 21 nostrīpota svītriņa. Tā apzīmē katru "Sarkanās lapsas" nogalināto Krievijas iebrucēju Ukrainā.
Kādēļ izlēmis tikt pie šāda tetovējuma? "Ja mani savāks krievi, – es ceru, ka ne –, bet ja savāks, viņi no turienes man sāks griezt nost galvu. (smejas) Ātra nāve..."
