Padome apstiprināja reformu likumdošanu, kuras centrālais elements ir pensionēšanās vecuma palielināšana no 62 uz 64 gadiem.
Tiesa atcēla sešas likumdošanas detaļas, kas netika uzskatītas par svarīgām reformas būtībai, un
noraidīja kreiso lūgumu sarīkot referendumu par alternatīvu pensiju likumu, kas paredz pensionēšanās vecuma saglabāšanu – pašreizējos 62 gadus.
Makrona valdības lēmums palielināt pensionēšanās vecumu līdz 64 gadiem un veikt citas izmaiņas pensiju sistēmā izraisīja valstī plašus protestus.
Francijas prezidents Emanuels Makrons jau paziņojis, ka parakstīs likumu tuvāko 48 stundu laikā un tas stāsies spēkā, un arī informēja, ka pēc Konstitucionālās padomes lēmuma uzaicinās arodbiedrību pārstāvjus uz sarunām.
Protestu intensitāte ir pakāpeniski samazinājusies un šķiet, ka cilvēki vairs nevēlas upurēt savu algu streikos par zaudētu lietu.
Tomēr arodbiedrības CFDT līderis Lorāns Bergers paziņojis, ka viss "nebūt nav beidzies" un ka galvenās demonstrācijas gaidāmas 1. maijā, Darba svētku dienā.
Galēji kreisā arodbiedrība CGT aicinājusi uz jauniem streikiem naftas pārstrādes rūpnīcu darbiniekus un atkritumu savācējus, kuru protestu dēļ martā Parīzes ielas trīs nedēļas slīka atkritumos.
Aptaujas liecina, ka aptuveni divas trešdaļas francūžu iebilst pret izmaiņām pensiju sistēmā, taču Makrons uzstāj, ka tās ir nepieciešamas, lai paglābtu to no deficīta, kas tai draud tuvākajās desmitgadēs.
KONTEKSTS:
Francijas centriskā valdība vēlas paaugstināt pensionēšanās vecumu no 62 līdz 64 gadiem, kā arī pagarināt obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu pilnas pensijas saņemšanai. Turklāt iecerēts likvidēt atsevišķu profesiju pensiju privilēģijas. Valdība norāda, ka reforma ir nepieciešama, jo pašreizējā pensiju sistēma nav ilgtspējīga un tuvākajā laikā tai draud deficīts.
Šī reforma ir ļoti nepopulāra – pret to iebilst gan sabiedrība, gan arī opozīcijas partijas. Visas lielākās valsts arodbiedrības bija sarīkojušas streikus, notika arī vērienīgi protesti.
Valdība, izmantojot pretrunīgi vērtēto konstitūcijas normu, izšķīrās nepopulāro likumprojektu par pensiju sistēmas reformu apstiprināt ar dekrētu, atsakoties no balsojuma Nacionālajā sapulcē. Tas izsaucis gan parlamenta deputātu, gan sabiedrības sašutumu, tomēr valdība izturēja pēc tam ierosināto neuzticības balsojumu.
